Viss, ko mēs darām savā dzīvē, tā vai citādi vērsts uz to, lai mums klātos labi. Pat cilvēka vismuļķīgākā, visneloģiskākā un vispretrunīgākā rīcība pamatā ir vēlēšanās izvairīties no kaut kā nepatīkamāka vai arī gūt kādu gandarījumu (kaut vai morālu).
Labi jūtas tas, kurš prot dzīvot harmonijā ar sevi, ar citiem cilvēkiem, ar dabu. Materiālie labumi ne vienmēr nodrošina mums laimīgu dzīvi. Prast samierināties ar to, kas tev pieder, ir krietni lielāka bagātība, nekā iegādāties daudz mantu un būt neapmierinātam. Daudziem dzīvi sagandē pastāvīgs sevis salīdzinājums ar citiem, skaudība vai nepilnvērtības sajūta tādēļ, ka kādam pieder vairāk vērtību, ir vairāk panākumu, ka kāds izskatās labāk nekā viņi. Paša domas, šaubas, bailes visvairāk mums traucē priecāties par dzīvi pat tad, kad nemaz nav tik slikti. Bet vēl mēs pārāk stipri esam atkarīgi no apkārtējo domām. Pat ja arī nepievēršam uzmanību citu teiktajiem vārdiem, pat ja neuzskatām tos par nozīmīgiem, vienalga mūs nomāc ne tikai tuvinieku, bet arī pavisam nepazīstamu cilvēku attieksme pret mums. Nomāc ne tikai vārdi, bet arī skatieni. Ļoti stipri mūsu dzīvi sagandē sliktas ziņas. Bet labu ziņu televīzijā un laikrakstos ir krietni mazāk nekā sliktu (acīmredzot “Ezerzeme” šajā ziņā ir izņēmums). Labi ir dzīvot labvēlīgos apstākļos — tas ir viegli, kaut arī ne visiem tas izdodas. Bet prast grūtos un sarežģītos apstākļos dzīvot līksmi un laimīgi — tā ir gandrīz varonība.
Ēriks ŠATERS
.jpg)
.jpg)
