Bērnības atmiņas par vasaras dienu

Tāds nu ir katras provinces pilsētiņas liktenis: tās iedzīvotāji, kļūdami pieauguši, apzināti vai neapzināti atstāj savu mazo dzimteni: aizbrauc studēt, meklēt labāku dzīvi vai laimi, akli sekojot savai otrajai pusītei. Paiet gadi, un kas notiek? No daudzu cilvēku mutiskām at-klāsmēm un atsūtītām sirsnīgām vēstulēm ir zināms: jaunajās likteņu krustcelēs vairākums krāslaviešu visu mūžu izjūt sirdī smeldzošas nostalģijas sāpes, un, rodoties pirmajai iespējai, viņi atgriežas bērnības krastos.

Pa īstam laimīgs ir tas, kurš veltījis savu dzīvi pilsētiņai ar senatnīgu nosaukumu Kreslavka, par kuras tapšanu un uzplaukumu mums jāpateicas grāfiem Plāteriem. Pils, baznīca, vecais parks, Karņicka piemineklis — lūk, galvenie pilsētas simboli, kas devuši Krāslavai nopietnas izredzes uz tūrisma perspektīvām. Unikālās apdzīvotās vietas otrā bagātība ir vietējie cilvēki, kuri ne tikai saudzīgi glabā vēsturi, bet kuru vārdi kļūst par daudzu gadsimtu hronikas daļiņu. Pie tādiem pilnīgi pamatoti mēs pieskaitām Edmundu Gekišu, kurš šoruden piedāvāja redakcijai apjomīgu atmiņu krājumu. Saņēmuši autora piekrišanu izdarīt dažus literārus labojumus, mēs ceram, godājamie lasītāji, ka preses memuāri ieinteresēs jūs. Pēc iespējas pacentīsimies ilustrēt stāstījuma galvenās nodaļas ar vēsturiskiem fotouzņēmumiem. Bērnības atmiņas ir sevišķi stipras, un katrs cilvēks cienījamā vecumā saprot, ka atsevišķas dienas, mazas epizodes no dzīves ilgus gadus dzīvo atmiņās visos sīkumos. Lūk, piecgadīgā Edmunda tikai vienas vasaras dienas atmiņu fragmenti.

... Mani vecāki — atbraucējs latvietis Markuss Gekišs un Krāslavas poliete Marija Naruševiča. Kupla, taču tolaik parasta ģimene: es biju jaunākais no četriem brāļiem, bet pēc manis piedzima vēl māsas — Valentīna un Viktorija. Mums laimējās dzīvot pašā pilsētas centrā: māja cieši pieplaka Boņina aptiekas saimniecības ēkām. Tā bija brīnišķīga vieta! Lejā dīķis un upe, blakus milzīgs tirgus laukums, kur reizi nedēļā notika gadatirgus, kas pulcināja ļoti daudz ļaužu.

Bija piektdiena — tirgus diena. Izskrējis basām kājām laukumā, es, kā parasti, ieraudzīju cilvēku pūļus. Oda pēc zirgiem, jo uz šejieni taču sabrauca simtiem pajūgu. Ne tikai vietējie pārdevēji, bet arī Rīgas tirgotāji, kuri vairumā iepirka no zemniekiem vistas, olas, lauku sviestu, kas bija safasēts mārciņu smagos “ķieģelīšos”. Apstrādātas vistas, kā arī citu produkciju nākamajā rītā pajūgi veda uz vilcienu. Gadījās, ka sagādnieki no galvaspilsētas nakšņoja mūsu mājā, un tad man kā jau jaunākajiem no zēniem ciemiņi dāvināja dažus santīmus. Lai arī man bija tikai pieci gadi, tomēr es skaidri zināju, kā iztērēt savu bagātību. Apstaigājis tirgus letes un pajūgus, kur tika piedāvāts bagātīgs preču klāsts: dārzeņi, augļi, gaļas un piena produkti, amatnieku izstrādājumi, es parasti pakavējos pie tām letēm, kur smaržoja pēc svaigi ceptām barankām un medus raušiem. Grozot pirkstos dzeltenās monētas, es vienmēr domāju, kur tās labāk iztērēt. Reizēm pirku raušus teltī, taču biežāk konfektes Trebuhova bodē, kuras ieeja bija laukuma pusē.

Tirgus troksnis ātri apnika, un es, paspēris dažus desmitus soļu, no augsta pakalna varēju tīksmināties par Repinsku (vēlāk Markovsku) māju, kas izskatījās gluži kā pasaku namiņš gleznainajā pussalā, līdz kurai veda četri tiltiņi. Pa vienu, no Aparnieka īpašumu pagalma (no universālveikala puses) pajūgi virzījās uz Repinska kalvi. Otrais, no Dīķu ielas puses, bija pārmests pāri notekai starp Jāņupīti un dīķi un paredzēta tikai gājējiem. Trešais tilts (Studentu ielas galā) veda uz kokzāģētavu. Vislielākais ceturtais (uz galvenā ceļa) Krāslavā tolaik bija no koka, bet zem tā atradās dzirnavu aizsprosts. Toreiz no tā pavērās citāds skats uz Daugavu nekā mūsu dienās. Jāņupītes krasti tolaik bija lēzeni, tajos auga tikai daži veci vītoli, kuru kuplajos zaros Krāslavas zēni spēlēja savas karaspēles. Krāslavai vairākkārt nācies piedzīvot stiprus plūdus. 1947. gadā palu ūdeņi pārrāva dzirnavu aizsprostu un ūdens straume izskaloja Jāņupītes krastus, pārvērzdama tos par kraujām.

Iespējams, ka torīt es aizskrēju arī uz Daugavas krastu, kas gluži kā magnēts pievilka mūs, puikas. Kā gan citādi, gandrīz katru dienu pa upi pludināja plostu virknes. Straujā upe pieradināja plostniekus noteikti piestāt pilsētas centrā, kur viņus gaidīja vietējo pavadoņu brigādes, kuri zināja, kā pārcelties ar plostiem pāri krācēm. Starp citu, visbīstamākās vietas atradās tieši pretim Augustovkai, arī tagad akmeņu krāvums saucas Zabora (“žogs”). Acīmredzot plostniekiem tā bija visbīstamākā upes daļa, kur pret milzīgiem akmeņiem vairākkārt tika sadragātas plostu virknes.

Tajā vietā arī pašlaik saglabājies akmens ar bada uzrakstu. Ja tas atkailinājās, tad varēja gaidīt nelaimi — neražu, turklāt zema ūdens līmeņa dēļ pa upi nebija iespējams pludināt kokus uz Rīgu. Bezdarbs visos laikos bija tautas bieds.

Mums, trīsdesmito gadu zēniem, patika paskrieties pa krastmalas taku uz to vietu, kas tagad ieguvusi jaunu nosaukumu — Prezidenta krasts — kopš tā laika, kad te pie ugunskura ciemojās valsts vadītājs Guntis Ulmanis. Vēsturiski tas upes līkums ar skatu uz saliņām saglabājis vietējo nosaukumu — Rūms. Domāju tāpēc, ka tajā ērtajā krastā pastāvīgi tika krauti baļķi (vietējais grēdu nosaukums — rūmi), no kuriem tika darināti plosti tālākai pludināšanai pa upi. Tajā pašā krastā rosīgi ritēja kokmateriālu tirdzniecība. Man kā Krāslavas ilggadējam iedzīvotājam ir ļoti patīkami tas, ka tagad ar VAS “Latvijas valsts meži” pūliņiem tajā gleznainajā krastā iekārtota tūristu atpūtas vieta. Krāslavas galvenais pievilkšanas spēks taču ir dabas skaistums. Un mūsu pienākums ir ne tikai saglabāt, bet arī vairot to.

Edmunds GEKIŠS, Aleksejs GONČAROVS