Pagātnē ļoti ievērojams kolhoza “Cīņa” mehanizators Vikentijs Petrovskis šodien dzīvo viens pats Izvaltā — ciemā, uz kuru pārcēlies tālajā 1967. gadā no dzimtā Skaistas pagasta. Daudzus gadus labākais kombainieris Vikentijs sēdās arī traktora un ekskavatora kabīnē. Kad maize novākta, jādara taču arī citi darbi. Protams, vislielākais prieks bijis strādāt ar kombainu — līdzīgi, kā zeltaino graudu straume pildīja kombaina bunkuru, rubļi pildīja kombainiera kabatu.
Ko tur slēpt — darba alga cilvēkiem ir būtisks faktors ne tikai kapitālismā, tāds tas bijis arī sociālismā. Strādājis gan Vikentijs no ausmas līdz rietam, nežēlojoties par ilgajām darba stundām un nedomājot, kā tas atsauksies uz veselību nākotnē. Fakts tāds, ka uz šodienu pensionārs pārcietis jau septiņas operācijas — nomoka zarnu trakta slimība. Spēki arī zuduši — kā nekā rit 82 mūža gads. Bet bija laiks, kad divatā ar sievu Solomeju turējuši lopus, pat zirgu. Saimniecību likvidēja septiņdesmito gadu vidū, kopš tā laika iztiek no pensijas vien.
“Kad abi strādājām, bērni gāja skolā, nekādu lielu saimniecību nevarējām atļauties, turējām tikai cūciņu,” kavējas atmiņās sarunbiedrs. “Kad izgāju pensijā, nopirku zirgu, gotiņu, teļš arī bija, lai gan zeme bija patālu — slaukt govi braucu 2 kilometrus.”
Vikentija dzīvesbiedre nomira 2001. gadā 24. novembrī — šī bijusi melnākā diena mūžā. Divistabu dzīvoklis palicis neierasti kluss un tukšs. Solomeja bijusi fizikas un matemātikas skolotāja, strādājusi Skaistas pagastā, tad Izvaltas skolā līdz pat pensijai un kādu laiku pedagoģes darbam veltījusi arī pensijas gados. Vikentija un Solomejas ģimenē izauga dēls Vladislavs un meita Vita. Vladislavs savulaik iestājās Rīgas augstskolā, bet, jau būdams trešā kursa students piedzīvoja nelaimes gadījumu, pēc kura palika par 2. grupas invalīdu un studijas nepabeidza. Savukārt Vita izmācījusies par pedagoģi, pašreiz strādā vienā no pilsētas skolām, kur māca bērniem latviešu valodu.
Vikentijs var lepoties ar neskaitāmiem apbalvojumiem par labu darbu, tostarp ir seši valdības apbalvojumi. Pēc Vikentija domām, interesantākais ir fakts, ka apbalvojumu viņš saņēmis arī par godu V. I. Ļeņina simtgadei, lai gan pats nekad nebija komunists.
Vikentijs: “Mani arī neaicināja par tādu kļūt, jo tam bija iemesls. Mans tēvs tika saņemts ciet 1941. gada janvāra naktī, 14. jūnijā izvests uz Krasnojarskas apgabalu Sībīrijā un 1942. gadā 19. septembrī tiesāts — nošauts, jo it kā gājis pret padomju valsti. Kad Latvija atguva brīvvalsts statusu, saņēmu arhīva izziņu par šiem notikumiem. Fakts, ka tēvs bija represēts, ne reizi vien atsaucās uz manu dzīvi. Līdz ko izvirzīju kādas prasības, lūdzu ko, uzreiz saņēmu draudus: “Ahā, tēva pēdās sagribēji!” Viens gadījums palicis ļoti spilgtā atmiņā: iedzīvotājiem mājās ierīkoja tā saucamās radiotočkas, mūsējo māju apgāja. Gāju interesēties, kāpēc tā? Pretī saņēmu draudus.”
Neskatoties uz vecumu un pārdzīvotām dzīves likstām, Vikentijs atstāj tāda cilvēka iespaidu, kuram piemīt liels dzīvesprieks. Izvaltieši viņu raksturo kā ļoti sirsnīgu vīru, kuram nepiemīt tādi milzu netikumi kā smēķēšana un alkohola lietošana. Neskatoties uz cienījamo vecumu, Vikentijs sabiedrībā vienmēr iziet labi kopts, ir pieklājīgs un zinošs sarunbiedrs.
Juris ROGA
.jpg)
.jpg)
