Trasē atkal valda rosme

traseMeklējot atbildi uz šo jautājumu, es arī sameklēju Krāslavas uzņēmēju Ernestu Avguceviču, kurš man norunāja tikšanos tur, kur vēl pirms dažiem gadiem tika rīkotas starptautiskās sacensības motokrosā. Manam pārsteigumam nebija gala, kad ieraudzīju rosmi trasē: ar jaudīgu sporta motociklu “Honda”, braukdams pa lielo loku, gan uzlidoja gaisā, gan pazuda skatienam pats Ernests Avgucevičs, bet pa mazo loku, celdami putekļu mākoņus, joņoja divi mazi motobraucēji pilnā ekipējumā.

... Pēc komandas tika noslāpēti motociklu dzinēji, noņemtas aizsargķiveres, uz paliktņiem novietoti sporta motocikli ar numuriem. Vecāki tūdaļ sarūpēja maltīti: karstu tēju, sviestmaizes... Par ēstgribu mazie vīri nesūdzas, bet Ernests seniors piekrīt īsai sarunai ar mani. Te nepieciešams precizējums: dažāda vecuma braucēju trijotnē ir divi Ernesti un Elvis. Otrais Ernests, sešus gadus vecais iesācējs sportists, ir Avguceviča drauga Oļega Matjušonoka dēls. Tēvs strādā galvaspilsētas firmā, taču brīvdienās cenšas atbraukt uz dzimto pilsētu, lai palīdzētu Ernestam Avgucevičam rīkot treniņus mototrasē, bet ikdienā treneris cenšas tikt galā viens pats. Lai gūtu rezultātu, nepieciešamas divas trīs nodarbības nedēļā. Pat ziemas laikā trase nedrīkst būt tukša, tā man iegalvoja mērķtiecīgais treneris.

... Kopā ar Ernestu mēs veicām ekskursiju netālā pagātnē. Ar sporta motociklu viņš “sasirga” agri un vēl skolas gados izbaudīja sacensību azartu pa šķēršļotu apvidu. Viņam bija četrpadsmit gadu, kad pirmo reizi startēja republikas mēroga sacensībās. No ilggadējiem novērojumiem zinu: pat vientuļš fanātiķis ir spējīgs mest izaicinājumu vispārējai vienaldzībai un sabrukumam. Bija taču laiks, kad pirms gadiem piecpadsmit — divdesmit sagatavotās trases Indrā un Skaistā pulcināja motobraucējus no visas Latvijas.

Tā bija likumsakarība, ka iesācējs biznesmenis ieguldīja savu pirmo peļņu neizmantojamās zemes pirkšanai Ūdrīšu pagastā, kur vēlāk ar rajona padomes un pilsētas domes atbalstu atklāja mototrasi ar simbolisku nosaukumu “Ernesti”. Tā viņš paziņoja par saviem nodomiem atdzīvināt motosportu, taču jaunās tūkstošgades sākumā mūsu rajona godu prestižajās sacensībās aizstāvēja tikai sportists Vilnis Zeiza no Asūnes. Tiesa, ar laiku viņš aizrāvās ar autosacīkstēm, izmantojot džipus, kas trases saimniekam arī kalpoja par stimulu pašam apseglot sporta motociklu un turpināt treniņus.

Klusums, kas trīs gadus turpinājās mototrasē “Ernesti”, izskaidrojams ar to, ka Latgalē vien sagatavotu trašu starptautiskās klases sacīkšu rīkošanai tiek piedāvāts vairāk nekā desmit, bet uzvarēt konkurencē nav nemaz tik vienkārši. Ne pēdējā loma acīmredzot arī vietējiem motokrosa dalībniekiem. Pievēršot galveno uzmanību perspektīvai, Ernests Avgucevičs sāka trenēt sešgadīgo dēlu Elvi un viņa draugu Ernestu.

Tie ir zēni ar raksturu: pēc trim neatlaidīgo treniņu stundām viņi lūdz ceturto. Kā gan citādi: viņi taču brauc pa sarežģīto trasi ar īstiem sporta motocikliem, kurus zēniem uzdāvinājuši viņu vecāki. Dažu mēnešu laikā jaunie motobraucēji guva tādus panākumus, ka treneris nemaz nešaubās: abi debitēs nākamā gada Latvijas čempionātā 50 cm3 dzinēju klasē vecuma grupā līdz deviņiem gadiem. Protams, arī pats treneris turpinās savu motobraucēja karjeru. Viens nav karotājs, bet trijatā ir jautrāk un interesantāk.

... Atelpa beidzās, ierūcās sporta motociklu dzinēji un turpinājās treniņš. Fotografēšanas laikā mani jaunie draugi neslēpa savu vēlēšanos kļūt par čempioniem, bet Elvim un Ernestam es novēlēju neatlaidību, pacietību un veiksmi. Viss sākas ar sapni. Viņiem taču laimējās vēl tik jauniem satikt savu treneri.

Aleksejs GONČAROVS