Kurš kuru piekrāps...

Šobrīd visas domas ir par valsts budžetu, kas uz šodienu ir slikts tāpēc, ka naudas visiem it kā pietrūkst. No otras puses pastāv gan Valsts kontroles, gan dažādu citu organizāciju aizrādījumi par budžeta veidošanas principiem un izdevumu samazināšanas variantiem.

— Vai visi tērēs par 10,67% mazāk?

— Ja saimnieciski pieietu, kādam vajadzēja pielikt kādu procentu klāt, kādam vairāk noņemt. Nepatīkamas ziņas pienāk no lauku rajoniem, ka vienkāršāk ir kaut ko likvidēt uz vietas, bet, lūk, mēs Rīgā strādāsim. Par laimi situācija ar Valsts Zemes dienesta klientu apkalpošanas centru Krās-lavā šobrīd ir atrisināta — tas tomēr būs.

Ir šaubas, vai budžetam tomēr ir jābūt pilnībā bez deficīta. Politiķiem pietrūkst varbūtējo avotu, no kurienes ņemt naudu, un šobrīd valdība iesniegusi budžetu ar deficītu. Katrs deputāts strādā un pirmām kārtām interesējas par saviem vēlētājiem un novadu. Budžets pirmajā lasījumā ir nodots komisijām, tajā ir ļoti nopietnas investīciju summas Krāslavas un Dagdas pusei — gandrīz pusotra miljona latu. Esmu pateicīgs visiem tiem, kam bija savlaicīgi sagatavoti dokumenti, kas uzrakstīja projektus un iesniedza tos. Uz nopietnām investīcijām ir cerība ja ne šajā brīdī, tad turpmāk. Protams, ņemot vērā sāpīgo momentu ar kopējo budžetu un deputātu nostāju, ka vajadzētu budžeta deficītu samazināt, arī investīcijas ir nedaudz apdraudētas, bet pašreiz tās vēl ir sarakstā. Pavasarī Saeimai vēl reizi būs jāskata budžets, gribu sacīt, ka budžeta izdevumi tiks vēl samazināti. Šodien nevar īsā laika posmā daudzus cilvēkus atbrīvot no darba. Tas nav tik vienkārši, jāņem vērā sadzīviskas un citas problēmas. Aktuāls ir jautājums par Eiropas fondu naudu — kāpēc ne visi līdzekļi tiek ražošanai? Lai gan visi šie jautājumi aktualizēti, tomēr mūsu situāciju ietekmē arī Eiropas un pasaules finansiālā situācija.

— Kas jauns administratīvi teritoriālās reformas un pašvaldību vēlēšanu jomā?

— Visas Krāslavas rajona pašvaldības ir izvēlējušās savu ceļu, šeit problēmas nav. Bet Latvijā ir pašvaldības, kuras negribēja apvienoties un ir iesniegušas valsti Satversmes tiesā. Tā kā mūsu rajona pašvaldības brīvprātīgi pieņēmušas lēmumus apvienoties, tad mums šeit ir būtiski cits: jāraugās, lai pēc vēlēšanām pašvaldībās nepaliek tukša vieta, tad pagastā visi gaidīs, kurš būs tas Dievs no jaunievēlētās domes, kurš atbrauks un visu noliks savās vietās. Man izskatās, ka reforma nekad nebeigsies, būs nopietni jautājumi, kā kur tās problēmas risina un ko nosaka par prioritāti. Mainīsies situācija ar deputātu skaitu: Krāslavas domē un līdzīgās pašvaldībās tiks ievēlēti 17 deputāti, lai dotu iespēju visu apvienoto pašvaldību cilvēkiem piedalīties jautājumu lemšanā. Jautājums — kāds būs iedzīvotāju balsojuma rezultāts? Plus tam noteikta piecu procentu barjera, lai nebūtu tā, ka atkal ievēl daudzu partiju cilvēkus, un katrs deputāts velk segu uz savu pusi: manai skolai vajag šito, bet manai — šito, trešajam, ceturtajam un visiem pārējiem vēl kāds viedoklis. Rezultātā apgrūtināta lēmumu pieņemšana. Pieci procenti nozīmē lielāku cilvēku kopumu ar līdzīgiem uzskatiem, es šo barjeru atbalstu.

— Izskatās, drīz pie operāciju galda stāsies skolotāji, jo nevienlīdzīgās algu politikas dēļ ārsti dodas projām. Kālab politiķi pieļauj izteiktu disproporciju algu jautājumā?

— Ir ārsti, kuri saņem salīdzinoši labu atalgojumu, bet lielākā problēma ir tā, ka ārstu vienkārši nav, un šodien jautājums ļoti aktuāls. Nez kāpēc valda tāda nostāja, ka viņi mums būs, bet viņu nebūs. Mūsu jaunībā students kļuva par ārstu sešos gados, tagad — 12 gados, kas, iespējams, ir ilgākais laika posms visā Eiropas Savienībā. Tātad tie, kuri savulaik studēja sešus gadus, ir, atvainojos, muļķi, bet šie, kuri par ārstu kļūst 12 gados, būs īstie. Nez kāpēc divas reizes ir palielināts mācību laiks. Šodien, lai studētu 12 gadus, vajag samaksāt par mācībām un sevi uzturēt. Cik daudzi to var atļauties, lai pēc tam vēl strādātu par nelielu atalgojumu? Tā ir galvenā kļūda, domāju, ārstiem bija jādod zaļā gaisma. Bet es arī redzu, kā par savējiem cīnās ārstu arodbiedrība. Iznāk pie žurnālistiem viņu arodbiedrības priekšsēdētājs un saka: “Mani neviens neklausās!” Budžeta komisijā ārsti nav bijuši, skolotāji — bija. Gribat zināt, kā beidzās tikšanās ar skolotāju arodbiedrību? Ja budžetā būs pārpalikums, pirmām kārtām atdos skolotājiem. Bet ārsti izmanto televīziju un sūktās, ka neviens viņos neklausās. Diemžēl valstī nav izveidota saprotama darba samaksas sistēma, bet sākumā jābūt normālai programmai. Kā to izdarīt pie mūsu kadru mainības, kad, piemēram, viens aizsardzības ministrs saka, vajag bruņumašīnu, bet jau nākamais pasaka — nē, vajag zirgus! Skolotāju algu paaugstināšanai Izglītības un zinātnes ministrija atrada naudu savā budžetā, citās, savukārt, jau berzē rokas: “Man paveicās, nav pie sevis jāmeklē!” Vārdu sakot, kurš kuru piekrāps.

— Paldies par atbildēm! Juris ROGA