Simpozijs ar šampanieti

Padomju vara nelutināja sociālisma un komunisma cēlājus ar četrriteņu mototransportu. Haotiskās rindās darba cilvēki ilgus gadus gaidīja zaporožecus, moskvičus un žiguļus, un tikai ražošanas pirmrindniekiem retumis radās iespēja iegādāties kāroto automobili steidzamā kārtā, kas tika vērtēts augstāk par valdības apbalvojumiem. Jaunais cilvēks, izlasot šīs rindas, iespējams, pasmaidīs: attīstītā sociālisma valstī lietota automašīna varēja maksāt pusotras reizes dārgāk nekā jauna. Tāda bija vispārējā deficīta cena tā saucamajām tautas patēriņa precēm. Ne pēdējā loma totalitārās valsts sabrukumā bija tukšām noliktavām, kā arī veikalu plauktiem, bet strādnieku un zemnieku neizmantotās uzkrājumu summas ar spilgti liesmu sadega naudas reformu ugunī. Kļuvuši par demokrātiskas valsts pilsoņiem, Latvijas iedzīvotāji vienprātīgi sāka iegādāties automobiļus. Sakrājis pāris vai trīs tūkstošus dolāru, katrs centās īstenot agrāk nerealizējamu sapni: sēsties pie ārzemju braucamrīka stūres. Fordu, volksvāgenu un toijotu izlaiduma gadam nebija īpašas nozīmes. Daudz augstāk tika vērtēts viens vai otrs pasaules autobrends. Tā apmēram desmit gadu laikā uz mūsu ceļiem un ielām notika īsta revolūcija, un pat kādreiz greznā un prestižā “Volga” pazuda nebūtībā.

Pašlaik valstī plosās krīze, naftas barela vērtība, kas pasaules biržā pazeminājās divreiz, nekādi neietekmēja benzīna un dīzeļdegvielas cenas Latvijā. Neizskaidrojams paradokss: par spīti loģikai automobilistu rindas tikai vairojas, tāpat kā aug autotransporta skaits uz Latvijas ceļiem. Vārdu sakot, automobilis no greznuma priekšmeta sen pārvērties par pārvietošanās līdzekli. It sevišķi laukos, kuriem amatvīri regulāri dara pāri, samazinot autobusu maršrutu skaitu.

Iekārtas maiņa radīja vēl vienu iezīmi jaunajā dzīvē: dāmas pie stūres meta pārdrošu izaicinājumu skaitliskā ziņā pārākajam stiprā dzimuma pārstāvju pulkam. Precīzas statistikas man nav, taču vizuāli varu teikt: sliktas ir jūsu lietas, vīri. Kad “Ezerzeme” vienreiz organizēja konkursu “Dāma pie stūres”, pieteikumiem nebija gala. Starp citu, šoferu balle togad bija īpaši reprezentabla. Vēlāk, pēc vairākiem gadiem, ideju krīzes dēļ šis pasākums pieņēma ritmu, kas atgādināja braucienu ar nolietotu ārzemju vāģi, kura dzinējs pagājušajā gadā apklusa vispār. “Tehniskā pa-līdzība” atsteidzās laikā režisora Andreja Jakubovska personā, ko pamanīja visi pēc neparastās reklāmas “Simpozijs ar bufeti!” Intriga izdevās: pierakstījās vairāk nekā 120 ieinteresēto!

Aizsteidzoties notikumiem priekšā, pateikšu, ka viss afišās solītais izrādījās tīra patiesība: bija apspriede, bija bufete, bet vēl — automobiļa kokteilis un sīva komandu sacensība par balvām, ar kurām neskopojās galvenais sponsors — kultūras nams. Sarīkojuma vadītāji Voldemārs Varslavāns un Andrejs Jakubovskis piedāvāja viltīgu scenāriju, atdodot pirmo iniciatīvu muzikantiem Valērijam Stivriņam un Rinaldam Juhņevičam. Tā teikt, publikas iesildīšanai!

Vai nu nejauši, vai arī ne, uz pasākumu ieradās savu dziesmu izpildītājs Māris Kairāns. Īsti vietā viņš pielika dzirksti kopējā jautrības ugunskurā. Lielais ekrāns uz skatuves ne uzreiz, tomēr sagaidīja savu stundu: tajā pazibēja nemirstīgo komēdiju kadri. Vicins, Morgunovs, Nikuļins, Kramarovs, Papanovs, Kuravļovs... Krāslavas ieskaņojumā filmu fragmenti guva īpašu kolorītu, protams, ar automobiļu akcentu. Bija daudz jautru, draisku konkursu, un nevienu nenācās vilkt aiz rokas. MiniJAKs izdevās! Atzīšos, ka man bija tāda nepiesardzība pie diviem galdiņiem pateikt frāzi: “Vai dāmas autovadītājas ir?” Minūtes laikā manas fotokameras priekšā nostājās uzreiz piecas skaistules. Viņu sejas pauda svētku prieku, bez kuriem mums turpmāk neiztikt. Aizkulisēs vairākkārt pamanīju kultūras nama direktores ēnu. Veltīgi uztraucies, Valda! Baidos tikai par vienu: kā pēc gada būs sasēdināt visus tos, kuri vēlēsies palūkoties Krāslavas luksofora līksmajās uguntiņās?

Aleksejs GONČAROVS