Aicinājums kopš bērnības

Tomēr šādu apbalvojumu viņa ir saņēmusi pirmoreiz mūžā, jo nekad jau nav īpaši tiekusies pēc ordeņiem, medaļām, atzinības rakstiem un tamlīdzīgiem apbalvojumiem, jo nav vēlējusies būt sabiedrības uzmanības centrā, vien godprātīgi darījusi savu darbu, un viss.

“Šķiet, šeit es strādāju jau simts gadu,” nosmejas Marija un tūlīt pat konkretizē: “Kopš 1968. gada! Līdz 90. gadu sākumam Izvaltā bija feldšerpunkts, bet tagad ir doktorāts — Ivetas Malnačas ģimenes ārsta prakse, kurai šī ir pamatdarbavieta. Es esmu ģimenes ārstes palīdze.”

MarijaMedicīna ir Marijas aicinājums. Viņa kopš pašas bērnības zinājusi, ka būs mediķe un mērķtiecīgi uz to gājusi. Par ārsti nav izmācījusies viena iemesla dēļ — meitene agri palika bez vecākiem, nācās mācīties un pašai sevi stutēt finansiāli. Marija savulaik pabeigusi Rīgas 1. medicīnas skolu, viņas pirmā darbavieta bijusi kāda Daugavpils rajona feldšerpuntā, kur nostrādājusi pavisam nenozīmīgi īsu laiku. Pirms Izvaltas sešus gadus — no 1962. līdz 1968. — strādājusi Rīgas Kara hospitālī, kas skaitījās ļoti prestiža darbavieta un kur jaunā medmāsa daudz iemācījās. Asociācijas ar kara laukā ievainoto pilnām palātām, kā to rāda filmās, gan ir veltas — valsts nekaroja.

“Tādu ievainoto mums tur nebija, bet traumatoloģijas nodaļā tāpat pietika ko redzēt — hospitālī ieveda smagos nelaimes gadījumos cietušos,” atceras Marija. Vienkāršs cilvēks to visu nosauktu par šausmām, bet Marija nedod vaļu emocijām: “Tā ir mediķa ikdiena, viņa darbs. Mājās, ģimenē es centos nerunāt par medicīnu, jo vajadzēja pašai atslābināties un diez vai nozares nespeciālistam patīkami to visu klausīties.”

Izvaltas feldšerpunktā Marija iesāka strādāt 1968. gada rudenī. Medicīnas iestāde tolaik atradās kādā privātmājā pie pamatskolas ēkas, pēc tam pārcēlās uz daudzdzīvokļu māju, bet tagad mediķi savus pacientus pieņem bijušajā bērnudārzā, kur atrodas doktorāts. Izņemot mediķus, neviena cita ēkā nav. Darba apstākļi ir tādi, kādi tie ir, bet Izvaltas pagasta pašvaldība sagaidījusi novadu veidošanu un finansējumu, kura daļa tiks ieguldīta arī pagasta ēkas remontā, reizē tur iekārtojot ārsta praksi. Tieši tāpēc esošā prakses vieta faktiski netiek uzlabota.

Pēc Rīgas ilgus gadus Marija strādāja viena, tas bija pagrūti, jo Kara hospitālī viņa bija pieradusi pie kolektīva. Pēc doktorāta izveides kļuva vieglāk ne tikai tāpēc, ka blakus ir ļoti profesionāla daktere un Marijai mazinājusies lielā atbildības nasta, bet arī tāpēc, ka darbs kļuvis fiziski vieglāks. Daudz retāki ir nakts izsaukumi, doktorāts apgādāts ar mediķa darbam visu nepieciešamo. Ja savulaik stundām bija jāmazgā un vārot jādezinfincē šļirces, tad tagad tās ir vienreizējas lietošanas. Pacientiem drošāk, mediķiem vienkāršāk. Tiesa, iespēja sterilizēt medicīnas rīkus pastāv arī šodien — šim mērķim Izvaltas doktorātā ir mūsdienīgs autoklāvs. Uz vietas iespējams veikt dažādas urīna un asins analīzes, ja nepieciešams, doktorātā noņemtus asins paraugus iespējams nosūtīt analīžu veikšanai uz laboratoriju Krāslavā. Agrāk šādu iespēju nebija. Toties agrāk izvaltiešiem bija pieejams fizioterapijas kabinets, tagad nav. Tā ka ne visas pārmaiņas nākušas par labu cilvēkam, šo to nācās upurēt.

Marija: “Katram pacientam ir savi uzskati par medicīnu un dzīvi vispār, mums, mediķiem, tam jāmāk pielāgoties, jo cilvēks ar savām vainām un likstām nāk šurp pēc palīdzības. Dažs labs tikai tāpēc, lai izrunātos. Arī tas mūsdienās cilvēkam ļoti nepieciešams, tālab reizēm ir jāstrādā kā psihoterapeitiem.”

Marija no galvas var pateikt doktorāta pacientu vārdus, uzvārdus, dzimšanas gadus un diagnozes. Tamdēļ viņai pat nav jācilā katra kartiņa. Lai gan Izvaltu nav skārusi lielpilsētu sāpīgākās ligas narkomānija un prostitūcija, tomēr šeit netrūkst citu problēmu. No dzīves aiziet daudz cilvēku, kuriem vēl dzīvot un dzīvot. Ļoti iespējams, ka kolhoza bijušo mehanizatoru mirstības patiesie cēloņi saistīti ar savulaik vieglprātīgu attieksmi pret darba drošību, strādājot ar lauksaimniecībā izmantojamām ķimikālijām. Tā laika profilaktisko apskati jeb KOSMON tāpat daļa izšmauca un savas slimības ielaida.

Marija: “Kurš pats negrib par savu veselību rūpēties, tam grūti palīdzēt. Arī šodien ir tādi, kuri atsakās pat no bezmaksas pakalpojumiem. Daktere piedāvā, bet cilvēks negrib izmantot iespēju, un viss. Savukārt ir arī tādi, kas par varītēm grib saņemt visu to jaunāko un labāko. Visvairāk mums ir pacientu ar sirds un asinsvadu slimībām. Jāatzīst, taisnība vien tam, ko ik dienas skandina masu mediji — šī ir ļoti nopietna problēma. Pēdējā laikā parādās daudz cukura diabēta slimnieku, daudz ir pacientu ar kustību traucējumiem. Savukārt bērniem ir stājas problēmas, lai gan patiesībā tā ir sena problēma. Es pat šaubos, vai tuvākajos gados te var ko vērst par labu. Skolā un mājās ir nemitīgi jāatgādina par taisnu sēdēšanu, ja to nedarīt — bērns nesēdēs taisni. Kādreiz skola bija mūsu ziņā, bet, neskatoties arī uz to, ka tagad par darbu skolā vairs nemaksā, vienalga eju skatīties un pārbaudīt bērnus.”

Izvaltas doktorāts ir kļuvis par izvaltiešiem ērtu medicīnas iestādi. Varbūt kāds ir citās domās, bet, kā saka Marija, visiem labs nekad nebūsi, lai vai kā censtos. Vidēji dienā doktorātu apmeklē 15-16 pacientu, ir arī tukšākas dienas, bet citreiz veidojas garas rindas.

Deputātes amats Marijai gadu gaitā kļuvis gandrīz kā otrā darbavieta. No galvas nespēj precīzi atcerēties, cik gadu kopumā viņa jau lemj pašvaldības jautājumus. Deputāta krēslu Marija uzskata par nepateicīgāku darbavietu, nekā ir doktorāts, jo, strādājot pašvaldībā, smaga ir tieši sociālā joma, kas pamatā gulstas uz vietējās pamatskolas direktora un viņas pleciem: “Reizēm gadās ļoti nepatīkamas situācijas, kad esi spiests cilvēkam atteikt palīdzību. Nav viegli.”

Marijai ir savs dzīvoklis daudzdzīvokļu mājā, viņa netur nekādu saimniecību, nekad arī neturēja, jo uzskata, ka tad nevarētu atdot sevi visu mediķa darbam. Domas par dzīvo radību kūtī vai pļavā traucētu pilnvērtīgi strādāt medicīnā.

Marija jau vairākus gadus ir vecmāmiņa — dēls Juris ir precējies, viņa ģimenē aug divi 15 un 10 gadus veci bērni. Dzīvesbiedri paši uzbūvējuši sev jaunu māju. Juris strādā Krāslavas Ceļu policijā, dēla izvēlētās profesijas dēļ mamma pastāvīgi dzīvo uztraukumā. Nav dienas, kad abi nesazvanītos. Arī mazbērni bieži zvana savai mīļotajai vecmāmiņai, kura vienmēr ar prieku gaida ciemos dēla ģimeni. Arī pati brauc ciemos, palīdz jaunajiem.

Juris ROGA