Ieilgusī vēstures stunda

No astotās klases skolnieces Diānas Šarkovičas sacerējuma: “Kāpēc es mīlu savu skolu? Es lepojos ar savu skolu, mīļajiem skolotājiem, klasesbiedriem... Katru dienu satiekos ar draudzenēm, jo skolas gadu draudzība ir visgaišākā un visuzticamākā. Patīk, ienākot savā klasē, satikt Marinu Ignatjevu. Mana klases audzinātāja... Vienmēr skaista, laba, smaidīga, mums mīļa. Vēl es mīlu skolu par to, ka tajā mācās mani brāļi Deniss un Ilmārs. Kādreiz te mācījās arī mans tētis. Viņš daudz stāstīja par skolu, un man gribējās ātrāk iet mācīties, lai pašai visu ieraudzītu un uzzinātu. Tagad baidos no tās dienas, kad nāksies atvadīties no skolas, sirdij mīļiem cilvēkiem. Pa visiem šiem gadiem mēs kļuvām tik tuvi... Sveicu jubilejā, mīļā skola!”

Apaļa jubileja ir īpaša — 260 gadu! Jā, patiešām atbilstoši dokumentiem pirmo reizi skola tagadējā Robežnieku ciematā pieminēta 1748. gadā. Daudz ūdeņu ir aiztecējis kopš tā tālā laika. Sākumā te tika atvērta baznīcas draudzes skola, vēlāk — trīsgadīgā, sešgadīgā, septiņgadīgā, astoņgadīgā, bet tagad pamatskola. Ciemata skolai bija arī filiāles apkaimē, bet mācības dažādos gados notika baltkrievu, poļu, vācu, krievu valodā. Tikai pēc Latvijas Republikas neatkarības proklamēšanas skolā pilntiesīgi sāka skanēt latviešu valoda. Bija laiks, kad zēni un meitenes mācījās atsevišķi. Tikai kopš 1939. gada ciematam tika dots jauns nosaukums — Robežnieki, bet skola saucās pa vecam (Pustiņas) līdz pat 1964. gadam. Vecākās mācību iestādes novadpētniecības muzejā glabājas to tālo gadu liecības, kam ir vēsturiska nozīme. Bijušo absolventu nodzeltējušās atmiņu lapiņas... Lūk, kādus vārdus ierakstījis Antons Parfens, pagājušā gadsimta divdesmito gadu audzēknis: “... Ar lielām grūtībām es nopinu duci vīžu, par ko Mahnovskis man ielika duci piecnieku ar plusu! Vīzes skolotājs sadalīja tiem skolēniem, kuriem nebija ko aut kājās.”

Vēl viena liecība, ko pēctečiem atstājis Francis Oļehnovičs: “... Mācījāmies poļu, baltkrievu valodā. Grūti bija ar malku. Klasēs bija tik auksti, ka sasala tinte. Stundās sēdējām mēteļos, bet skolotāji pēc stundām lūdza skolēniem nākamajā rītā atnest no mājām pa malkas pagalei.”

Lūk, arī trešais ieraksts, kas tapis pirms astoņdesmit gadiem. Atmiņās dalās Jeļena Parfena: “Tos, kuri pārkāpa disciplīnu, atstāja bez pusdienām un lika stāvēt kaktā. Gadījās, ka par sliktu uzvedību vainīgajam nācās stāvēt uz ceļiem zāles vidū.”

Robežniekos sen iesakņojusies laba tradīcija oktobra otrajā sestdienā rīkot skolas absolventu tikšanās vakarus. Šī gada salidojums sakrita ar lauku mācību iestādes ievērojamo apaļo jubileju. Skolu pašlaik apmeklē vairāk nekā 120 skolēnu un te strādā tieši 20 pedagogu. Radoša pieeja ir pašvaldības un skolas vizītkarte. Pēc jubilejas pasākuma organizētāju ieceres tika sagatavots īpašs scenārijs, un vēstures stunda ievilkās vairāku stundu garumā, taču ar starpbrīžiem, kuru laikā valdīja radošuma gars. Tā vadītāju lomā bija vietējās astoņgadīgās skolas absolvents Josifs Mančinskis un skolas direktora vietniece audzināšanas darbā Maija Šemele.

Paklausīsimies viņas stāstījumu: “Simt septiņdesmit viesu no tuvienes un tālienes! Galvenās darbojošās personas — pedagogi un absolventi. Tajā neaizmirstamajā vakarā katrs skolotājs izjuta mīlestības un siržu siltuma gaisotni, it sevišķi veterāni — bijušie direktori Josifs Ļuļs un Viktorija Ivanova, pedagoģes Anna Buko, Juzefa Ļuļa, Janīna Ļacka, Anna Girucka un Janīna Korsaka, kurai laimējās tajā sestdienā sapulcināt veselu četru izlaidumu absolventus!

Vēstures stundu harmoniski papildināja viesu uzstāšanās. Klātesošie zālē ilgi aplaudēja Leopoldam Ļuļam, izcilajam galvaspilsētas ārstam, tālā 1940. gada absolventam. Par svētku programmas veiksmīgi papildinājumu kļuva pagasta padomes un tautas bibliotēkas izsludinātā konkursa “260 elementu” uzvarētāju apbalvošana. Pirmo vietu un galveno naudas balvu žūrija piešķīra pensionēto skolotāju sagatavotajam scenārijam. Starp citu, senioru uzstāšanās ar dzejoļiem un častuškām izdaiļoja šo svinīgo notikumu. Otrā balva pasniegta Buko ģimenei, trešā — draudzīgajai astotajai klasei. Bez komandu balvām bija arī personīgās. Par to laimīgajiem īpašniekiem kļuva pedagoģe Marina Ignatjeva, astotās klases skolniece Renāte Tukiša un sestās klases audzēkne Kristīne Buko. Kā vienmēr ar pateicības vārdiem, ziediem un balvām neskopojās pašvaldības vadītāja Ērika Gabrusāne. Šajā pagastā vienmēr kaut kas notiek cilvēku labā. Kā tas ir pieņemts, vēstures stundu pārtraukumos bija jautri starpbrīži. Absolvente, vietējās skolas pedagoģe Anna Buko lasīja dzejoļus, kas veltīti jubilejas notikumam, Man-činsku-Truskovsku muzikālā ģimene dāvāja dziesmas, vai tad visu iespējams uzskaitīt...

Pēc emocionālām izzināšanas stundām absolventi izklīda pa klasēm, tad sākās balle.” Zināms, ka visaizrautīgākie dejotāji atstāja dzimto skolu... pēc plkst. 7.00 rītā.

Aleksejs GONČAROVS