Uzplaukuma divas desmitgades

Zināmā mērā šis apstāklis ir iemesls, kālab kolektīvs savu lielo jubileju atzīmēja gandrīz mēnesi iepriekš — lai pasākumi nepārklātos, jo 18. novembrī mūsu valstī plaši svinēs Latvijas 90 gadu jubileju.

Aicinot lielu panākumu un ļaužu slavas apvīto kolektīvu zālē, tautas nama vadītāja Vita Vitāne sacīja: “20 gadus var pielīdzināt pilngadībai. Liels paldies bijušajiem un tagadējiem dziedātājiem, kuri turpina iesāktās tradīcijas!”

Tautas nama zāle nebija ļaužu stāvgrūdām pilna, tomēr cilvēku saujiņa sarīkoja tik vētrainu sagaidīšanu, ka dažs bagātāk apmeklēts pasākums šajā ziņā vienkārši nobāl. Iespējams tālab, ka zālē bija sapulcējušies domubiedri un izrādīja tikpat lielu vienotību, kā savulaik Latvijas trešās atmodas laika dalībnieki Tautas frontes aktivitātēs. Starp citu, tieši Latvijas trešā atmoda ar nacionālās simbolikas atdzimšanu, ar folkloras festivālu “Baltica-88” un līdz šim neredzēti lielām tautas masām Rīgas ielās, kas zem sarkanbaltsarkanajiem karogiem nelokāmi iestājās par Latvijas neatkarību un latviešu valodas saglabāšanu, ansambļa “Akmiņeica” dibinātājai deva iedvesmu tam, ka arī mums vajadzīgs kolektīvs, kas dzied latgaliešu dziesmas. Ezernieku vidusskolas nu jau bijusī mūzikas skolotāja Irēna Dimpere stāvēja pie folkloras ansambļa “Akmiņeica” šūpuļa un vadīja šo kolektīvu daudzus gadus. 2000. gadā I. Dimpere savu lolojumu atdeva Nila Dārznieka rokās, kurš kolektīvu vada jau astoņus gadus. Tieši viņam tika uzticēts iedegt 20 jubilejas svecītes sirds siltumam un priekam. Diemžēl ansambļa dibinātāja un ilggadējā vadītāja nevarēja būt klāt jubilejā, taču viņas atsūtītais apsveikums līdz asarām aizkustināja klātesošos: “Sveicu visus “Akmiņeicas” dalībniekus 20 gadu jubilejā! Ar pateicību un īpašu siltumu atceros visus 64 dziedātājus, kuri manā vadībā veselus 12 gadus nopietnā darbā un ar lielu atdevi skandinājuši mūsu mīļas latgaliešu tautas dziesmas. Lai nekad neapklust dziesma Ezerniekos! Vēlu sekmes skanīgā darbā!”

Vēstures liecībās ir arī ieraksts par to, ka uz pirmo mēģinājumu ieradās astoņi cilvēki: Marija Pitķeviča, Lūcija Grišāne, Anna Andžāne, Edīte Vjatere, Ņina Silova, Ņina Platace, Anna Dorofejeva un Aina Vonda, bet “Akmiņeicas” viena no pirmajām dziesmām bija “Gaismiņa ausa”. Pēc nedēļas klāt nāca vēl piecas dziedātājas, pēc mēneša kolektīvā bija jau vairāk kā 20 dalībnieku. Arī šodien folkloras ansamblis “Akmiņeica” tiek raksturots kā skaitliski liels ansamblis, kurā dzied dažādu paaudžu ļaudis — gan pieaugušie, gan skolas jaunatne un bērni. Kolektīvs vienmēr dzied a capella, kas mūzikas lauciņā ir ļoti labs rādītājs. Vēl viena īpatnība — vokālo dotību dēļ “Akmiņeicā” nebija teicēju, to-ties tā vienmēr bija divbalsīga un pat trīsbalsīga. Tiesa, ir bijuši mēģinājumi atsevišķiem spējīgākajiem dziedātājiem uzticēt so-lo posmus dažās dziesmās.

“Akmiņeicas” pastāvēšanas un darbības vēsturē ir daudz spilgtu lappušu: sākot ar pirmo koncertu vietējā tautas namā 1989. gada 7. martā, beidzot ar piedalīšanos starptautiskajos folkloras festivālos “Baltica” un Jāņu ielīgošanā “Ziņ-ģē-99” Krāslavā, muzicējot vienā pasākumā ar Raimondu Paulu un daudziem populāriem estrādes māksliniekiem. “Akmiņeicas” dziedātāju bal-su bagātināto visu pasākumu plašo spektru laikrakstā tik un tā nav iespējams uzskaitīt. Bet noteikti jāpiebilst, ka Atmodas laikā kolektīvs dzīvoja notikumu pašā virpulī, piedaloties gan sarkanbaltsarkanā karoga iesvētīšanā Bukmuižas baznīcā un tā pacelšanā 1989. gada 25. decembrī, gan valsts karoga pacelšanā pie pagastmājas 1990. gada 27. februārī.

Visus 20 gadus “Akmiņeicā” skanēja Valentīnas Ivanovskas, Olgas Brokānes, Ritas Irēnas Jokstes un Olgas Dzerkales balsis.

Starp citu, ansamblim vārdu devuši paši dalībnieki, liela loma tajā ir tieši Ezernieku vidusskolas kādreizējai latviešu valodas un literatūras skolotājai Valentīnai Ivanovskai. Akmiņeica ir sīka upīte, kas caur mežiem un tīrumiem steidzīgi nes savus ūdeņus uz skaisto Ežezeru. Tās krastos Garaudžu pusē pavasaros kupli ziedējušas ievas. Uz Akmiņeicas tilta rīkotas pat dejas. Tā bija iecienīta jauniešu atpūtas vieta. Folkloras ansambļa “Akmiņeica” 20 gadu jubilejas iezīme — krietnais sveicēju pulks. Kolektīvu jubilejā pagodināja un sveica draugi no Izvaltas (folkloras kopa “Izvoltīši”), Skaistas (folkloras kopa “Rauduvīte” un joku dzinēja Gunepa), kā arī pagaidām bez nosaukuma ansamblis no Andrupenes, kurā darbojas folkloristi arī no Dagdas. Uzstājās vietējie pašdarbnieki: meitenes — Andra Vitāne un Elīna Vitāne — dziedāja latgaliešu valodā.

Pirmajai vārds gan tika dots rajona padomes pārstāvei Olgai Jokstei: “Šis gads mūsu valstij un cilvēkiem ir nozīmīgs ar daudzām piemiņas dienām. Rajona padome sveic “Akmiņeicu” 20 gadu jubilejā un kolektīva radošajā darbībā novēl ierakstīt vēl daudz skaistu lappušu.”

Viešņa atveda rajona padomes pateicības ilggadējiem folkloras ansambļa dalībniekiem par ieguldījumu latgaliešu folkloras popularizēšanā: bijušajai vadītājai Irēnai Dimperei un kolektīva tagadējam vadītājam Nilam Dārzniekam, dalībniecēm Olgai Brokānei, Ritai Irēnai Jokstei, Valentīnai Ivanovskai, Leokādijai Dorofejevai un Olgai Dzerkalei. “Akmiņeicu” siltiem vārdiem sveica arī Ezernieku pašvaldības priekšsēdētājs Anatolijs Savko, kurš pasniedza dāvanas visvecākajiem dalībniekiem: Olgai Dzerkalei, Leokādijai Dorofejevai, Valentīnai Ivanovskai, Ritai Irēnai Jokstei, Olgai Brokānei, Irēnai Dimperei. Pašvaldības pateicības par aktīvu līdzdalību “Akmiņeicā” saņēma arī pārējie kolektīva dalībnieki.

Tika apsveikti tie trīs “Akmiņeicas” dalībnieki, kuri pildījuši kolektīva vecākā pienākumus: no 1988. gada līdz 1990. gadam tā bija Lūcija Grišāne, no 1990. gada līdz 1994. gadam — Leonora Lune, no 1997. gada līdz 2000. gadam — Aina Zariņa. Šobrīd šāda amata kolektīvā oficiāli nav, kaut gan tas ir nepieciešams.

Pasākumā pateicās arī kādreizējam Ezernieku tautas nama direktoram Ludvigam Beinarovičam, kurš bija aktīvs “Akmiņeicas” dalībnieks kopš 1995. gada, kad stājās savā amatā un pēc vairāku gadu dīkstāves atjaunoja Ezernieku tautas nama darbību: “Pēc tautsaimniecības sabrukuma bija izveidojies vakuums arī kultūras jomā. Man bija ilgas pārrunas ar “Akmiņeicas” vadību, tomēr izdevās vienoties, un tas bija pirmais kolektīvs, kas sāka strādāt Ezernieku tautas namā pēc tā darbības pārtraukuma, bet kolektīva pir-mā uzstāšanās bija Mātes dienas pasākumā. Pamazām tautas nams atdzima, nākamais jau bija deju kolektīvs, sieviešu vokālais ansamblis, bet 2007. gadā aizgāju pelnītā atpūtā.”

“Akmiņeicas” jubilejā valdīja īpaša gaisotne. Dagdas tautas nama direktors Jāzeps Ornicāns jubilārus svei-ca šādiem vārdiem: “Esam tik tuvi un saknēm ieauguši viens otrā, ka atšķirt Ezerniekus no Dagdas, Andrupenes, Izvaltas, Skaistas praktiski neiespējami, jo mums katram ir cieša vai mazāk cieša saistība ar otru. Man Ezernieki ir dzimtā puse, kur pabeidzu vidusskolu un pēc tehnikuma plānoju strādāt šajā tautas namā, lai gan liktenis lēma citādāk. Šeit vairākus gadus vadīju kolektīvus. “Akmiņeicas” dalībniece Valentīna Ivanovska bija mana klases audzinātāja, skolotāja Irēna Dimpere — mana dziedāšanas skolotāja. “Akmiņeicai” novēlu izturēt atlases kritērijus festivālam “Baltica”, lai šim kolektīvam būtu gods tajā atkal piedalīties!”

Pasākuma svinīgā daļa beidzās ar Grišānu ģimenes apsveikuma nolasīšanu — viņi bija vieni no pirmajiem, kas dziedāja “Akmiņeicā”, tomēr objektīvu apstākļu dēļ nevarēja ierasties uz jubileju. Tautas nama vadītāja Vita aicināja visus turpināt svinības mūzikas ritmos un baudīt cienastu.

Juris ROGA