Rudens diena medus viensētā

Ar Pēteri Babinu esmu tuvu pazīstams ļoti sen — gadus trīsdesmit. Manu acu priekšā zootehniķis zvērkopis piespiedu kārtā pārkvalificējās par biškopi, bet aizraušanos ar fotomedībām nomainīja pret audekliem un otām.

Turklāt tik veiksmīgi, ka kļuva populārs. Es vairākkārt esmu viesojies viensētā “Cīruļi”, kas tādu nosaukumu ieguva ne jau gadījuma pēc. Vispārējā sabrukuma laikā Pēteris un Inta nebaidījās celt jaunu māju klajā vietā Ūdrīšu pagastā, kur pavasaros debesīs skanēja cīruļu dziesmas. Pakāpeniski te, Lielo Muļķu ciemā, tapa viss viensētas ēku komplekss, bet ābeļu pa-ēnā plešas bišu pilsētiņa. Savu četru hektāru platību Pēteris izrotāja ar iestādītām liepām, kļavām, bērziem un pat lapeglēm.

Pēdējo reizi mēs tikāmies Krāslavā — rudens plenēra pēdējā dienā pilsētas laukumā, kur Pēteris arī ielūdza mani ciemos. Es tikai paspēju pajautāt: “Vai jaunas gleznas ir?” “Protams!” ar atklātu smaidu atbildēja mans labais paziņa.

Noteiktajā laikā ieradies pazīstamajā viensētā, es mazliet apsteidzu saimniekus: gandrīz visa Babinu ģimene atgriezās no Daugavpils. Viņiem ir divi dēli. Vecākais, Leonīds, diplomēts inženieris, strādā galvaspilsētas firmā atbilstoši specialitātei — projektē ventilācijas un signalizācijas sistēmas jaunajos celtniecības objektos. Pāvels mācās latviešu skolas septītajā klasē, īpašu grūtību ar valsts valodas apgūšanu viņam nav. Viņa māmiņa ir pareizticīgā latviete no Limbažiem. Pēc daudziem kopā nodzīvotajiem gadiem Pētera dzīvesbiedre nemaz nenožēlo, ka apprecējusies ar vecticībnieku, kurš izvēlējies viensētnieka dzīvi. Tā nemaz nebaidīja arī Intu: viņa bez kurnēšanas saimnieko viensētā un strādā šūšanas fabrikā “Nemo”.

Pats nezinu, kā sagadījās, tikai bieži tiekoties ar viesmīlīgās viensētas saimniekiem, nekādi nebija izdevības atklāti aprunāties ar Intu, bet šoreiz tāda visbeidzot radās. Viņa atcerējās, kā pirms 32 gadiem pēc Rīgas vieglās rūpniecības tehnikuma pabeigšanas pēc norīkojuma ieradās Krāslavā, kur arī satika savu nākamo vīru. Strādāja šūšanas fabrikā, sadzīves pakalpojumu kombinātā, par skolotāju un audzinātāju, bet iznākumā atgriezās firmā “Nemo”. Krāslavā, kur valda bezdarbs, tagad viņa priecājās par pieticīgo šuvējas amatu. Nav nelaime, ka par 13 kilometru braucienu autobusā ik dienas nākas maksāt latu un trīsdesmit santīmu. Citas izvēles nav: alga ir minimāla, toties darba stāžs tiek papildināts. Par dzīvi viensētā bijusī pilsētniece izteicās filozofiski: “Starp citu, dzīve laukos ir garlaicīga, taču mēs to nejūtam. Līdz Krāslavai ar roku var aizsniegt, arī Daugavpils nav tālu, lūk, šodien paspējām aizbraukt uz lielpilsētu un atgriezties. Nopirkām Pāvelam pneimatisko šauteni — viņš par to sapņoja. Slaukt govi piespieda dzīve pārbūves laikā. Pieradu, tagad tas vairs nesagādā grūtības, savi produkti nav salīdzināmi ar veikalā pirktajiem.

Vientulība mūs nemoka: pie mums bieži ierodas viesi. Pēdējos gados ciemā ar jocīgo nosaukumu bieži iegriežas tūristi. Meklē rādītāju ar uzrakstu Lielie Muļķi, lai nofotografētos piemiņai.

Mēs iemācījāmies dzīvot interesanti, tāpēc visu izplānojām pareizi. Pilsēta iztukšo cilvēku, bet lauki uzlādē ar dzīves enerģiju. Tīrs gaiss, medus, piens, āboli, sava gaļa...”

Patiešām neviens no Babiniem par veselību nesūdzas. Varbūt tāpēc, ka dziednieciskais medus galdā ir vienmēr — brokastīs, pusdienās un vakariņās. Pētera bišu saimniecība pakāpeniski paplašinājās līdz simts stropiem. Prasmīgi nodarbojoties ar dravniecību, mans senais paziņa arī šo gadu, kas bija ne visai labvēlīgs medus ienesumam, uzskata par sekmīgu. Lai sasniegtu nospraustos mērķus, pats sēj nektāraugus — amoliņu un balto āboliņu, bet bišu pilsētiņas izvieto vairākās vietās. Čaklās medus vācējas ņem dziedniecisko nektāru no ziedošām zemenēm, avenēm, viršiem, bet vēl no ziedo-šiem krūmiem un liepziediem, kuru netrūkst apkārtnē. Tāds medus nav salīdzināms ar ievesto, kas savākts no monokultūrām, ar lietas izpratni apgalvo biškopis.

Pastāvīgi uzkrājot pieredzi un padziļinot teorētiskās zināšanas, Pēteris iemācījies cīnīties pret galveno likstu — bišu ērci varroa, bet pēdējā laikā galveno uzmanību pievērš šķirnes bišu mātītēm, kuras iegādājas Cesvainē. Pats ir pārliecinājies: medus ienesums palielinās gandrīz divas reizes. Ar saldās produkcijas noietu problēmu nav — Babina medum reklāma nav vajadzīga. Būdams pēc rakstura spītīgs un neatkarīgs, Pēteris nepretendē uz subsīdijām, tādējādi pasargā sevi no birokrātijas papīru kārtošanā un visām iespējamām pārbaudēm.

Nobaudījuši virtuvē tēju ar smaržīgo medutiņu, mēs ar Pēteri pārvācāmies uz viesistabu, kuras sienas rotā manis jau redzētās un jaunas gleznas. Ilgi skatījos uz auļojošo balto veiksmes zirgu, un, pārtvēris manu skatienu, savdabīgais mākslinieks komentēja: “Šo pasūtījumu es izpildīju ar īpašu gandarījumu. Gleznot zirgus un zvērus ir mans vaļasprieks, lūk, kāpēc medniekiem patīk apsveikt savus kolēģus jubilārus ar manām gleznām. Pastāvīgi izkopju arī upes krastu tēmu — skaistule Daugava tepat, blakus. Katru gadu zīmēju saulespuķes, tajās ir kaut kāda maģija, dzīves apliecinājums.”

... Vienmērīga, taču nebeidzamām rūpēm pilna ir lauku dzīve. Pavasarī un vasarā Pēterim neatliek laika jaunradei — spēj tikai apdarīt visus darbus dravā. Toties rudens un ziema ir iemīļotais laiks, kad viņš sēžas pie molberta. Tā rezultātā gadā top divi trīs desmiti jaunu gleznu, kas sagādā prieku šim radošajam cilvēkam un viņa hobija cienītājiem.

Aleksejs GONČAROVS