Bērni visos laikos bērni

Šeit strādāja jauni speciālisti, bija laba satiksme ar pilsētu, citas priekšrocības. Kad darba vietu nepalika, visi centās aizbraukt. Palikuši vairs vienīgi tie, kurus šeit tur dažāda lieluma piemājas un zemnieku saimniecības, un tie, kuriem, pateicoties pagasta eksistencei, pagaidām vēl ir darbs. Lai aptvertu situācijas nopietnību, atliek iegriezties mājās — tajās dzīvo viens, maksimums divi vecīši vai vispār stāv tukšas.

Ludmila ir izaugusi Piedrujā, mācījusies, arī savas darba gaitas uzsākusi šajā pašā skolā, kuru tagad vada. 1972. gada 1. septembrī viņa sāka strādāt skolas internātā kā pagarinātās grupas sākumklašu skolēnu audzinātāja, paralēli studēja augstskolā neklātienē — tolaik Daugavpils pedagoģiskajā institūtā, kur ieguva matemātikas skolotājas specialitāti. Šajā specialitātē nostrādājusi lielāko darba mūža daļu, turklāt gandrīz visu laiku vienā izglītības iestādē. Tiesa, vienubrīd darbavietu pamainīja — trīs gadus nostrādāja Kalniešu pamatskolā, no kurienes tomēr atgriezās dzimtajā skolā. Sešus gadus plecu pie pleca strādājusi ar Piedrujas pamatskolas direktoru Edvīnu Utinānu par viņa vietnieci. Uzkrāta bagātīga pieredze, kas palīdz veiksmīgi vadīt vienu no mazākajām izglītības iestādēm rajonā, kas spiedīgajos finansiālajos apstākļos ir pat sarežģītāk izdarāms nekā lielā skolā, kur lielāks finansējuma apjoms paver plašākas iespējas.

— Kopš Latvija atguvusi neatkarību, ekonomiskā situācija laucinieku ģimenēs kopumā pasliktinājās katru gadu. Vai vecāki spēj nodrošināt skolēnus ar mācību grāmatām un citu skolai nepieciešamo?

— Grāmatas nopērk skola par valsts un pagasta pašvaldības iedalīto finansējumu. Mūsu skolā bērni pērk tikai skolas piederumus un darba burtnīcas. Arī šajā jautājumā pašvaldība sniedz palīdzīgu roku, iedalot katrai ģimenei nelielu materiālo palīdzību mācību gada sākumā, lai vecāki varētu palaist bērnu skolā, nopērkot pašu nepieciešamo. Tā ka šajā ziņā problēmu nav. Mūsu pamatskolā ir ļoti laba datorklase, liela sporta zāle, kurai gan vajag remontu, bet mums tā ir un bērni tur var sportot. Ir aktu zāle, ir laba virtuve, kurā ļoti garšīgi gatavo, ko apliecina arī bērni. Skolas bibliotēka ir vienā telpā ar pašvaldības bibliotēku, kas ir ieguvums, jo vienkopus pieejams plašs literatūras klāsts. Arī bibliotēkā ir datori un bezmaksas internets, kuru skolēni labprāt lieto. Šajā jomā lauku bērni nav apdalīti. Turklāt mūsu bērniem ir liela priekšrocība — saikne ar dabu. Pateicoties dabas ietekmei, mūsu bērni ir vairāk atvērti, nav vienaldzīgi un attālinājušies, uzticas viens otram, ir labsirdīgi. Mēs šeit viens otru redzam no rīta līdz vakaram un zinām katra stiprās un vājās puses.

— Vai bērni ir ļoti mainījušies, kopš tiem laikiem, kad sākāt strādāt skolā?

— Mainās vide, sabiedrības attieksme mainās, mēs maināmies, bet bērni visos laikos paliek bērni: ziņkārīgi, paklausīgi un nepaklausīgi, kā jau visi šajā vecumā. Kas noteikti ir mainījies, tad tā ir attieksme pret mācībām. Šīs izmaiņas patiesi pamanāmas. Nevar sacīt par visiem, bet mūsdienās ir atsevišķi skolēni, kuri vienkārši negrib mācīties, turklāt arī nesaskata mācībās jēgu. Viņi nezina vai neizprot, kāpēc šīs zināšanas nepieciešamas, ko tās viņiem dzīvē dos. Pedagogam sāpīgākais redzēt, ka bērns būtībā ir ļoti spējīgs, bet pret visu vienaldzīgs un gatavs iet mēzt mēslus kūtī, lai gan var sasniegt dzīvē daudz vairāk.

Tajā pašā laikā ir bērni, kuri ļoti apzinīgi attiecas pret mācībām, zina, ko grib sasniegt dzīvē. No mūsu skolas izgājuši talantīgi bērni, kuri vēlāk sekmīgi ieguvuši vidējo izglītību, studē augstskolās. To pašu angļu valodu tagad mūsu skolā māca bijusī skolniece.

— Kādas pārmaiņas notikušas uzvedības ziņā?

— Audzēkņi kļuvuši daudz atraisītāki, brīvi kontaktējas ar skolotāju un šīs attiecības tagad ir citā, augstākā līmenī. Ja agrāk skolotājs bija Dievs un cars, tad tagad attiecības ir līdzvērtīgākas, līdz ar to arī atklātākas. Ja kādreiz skolotāja sacītais bija dogma, tad tagad bērni ar prieku iesaistās diskusijās, spēj apstrīdēt skolotāja viedokli un ienest arī savus priekšlikumus. Tas ir labi, cilvēkam nav jābaidās izteikt savas domas, jāmāk aizstāvēt sevi, savas domas, savu viedokli. Kad mēs augām, bija citādāk: dvēselē neesmu mierā, domās arī, bet protestēt neuzdrīkstos. Iekšējā neapmierinātība nekur nepazuda, viss uzkrājās. Tagad skolēni var droši aizstāvēt savu viedokli, un tas ir labi.

Juris ROGA