Divās frontēs

Dzīvojot laukos, pēc nogurdinošas darba dienas pagasta pašvaldībā viņai jādodas cīnīties otrajā frontē: piemājas saimniecībā savulaik bija pat piecas govis, tagad kūtī ir četras piena devējas, grūsna te-le un pusgadu veca tele. Jaunas govis saimniece nepērk, strādā, atražojot ganāmpulku pašu saimniecībā. Vēl Valentīna un dzīvesbiedrs Vladislavs tur cūkas, jo cūkgaļu vajag ne tikai pašu galdam, bet arī dēliem Dau-gavpilī. No mājputniem ir tikai vistas. Protams, mājās ir arī cilvēka četrkājainie draugi un palīgi — suņi, turklāt — vairāki. Lai arī saimniecība neliela, tajā ir jūra darba. Govju slaukšana vien ir laikietilpīgs process, jo Petkeviči saimnieko pa vecam, proti, nekādas piena mājas un citas lielas mehanizācijas nav. Vienīgi zemes apstrādei ir sava tehnika: viens “MTZ” un viens “T-25” markas traktors. Sējplatības nav lielas, bet pietiekamas, lai nodrošinātu barības bāzi mājlopiem.

Ikdienā saimniekojot, Petkevičiem jāpaļaujas faktiski tikai uz saviem spēkiem, jo abi dēli — Oļegs un Sergejs — jau kļuvuši patstāvīgi. Savukārt Valentīna ar Vladislavu šogad kļuvuši par vectētiņu un vecmāmiņu.

Pamatskolas izglītību abi jaunieši ieguvuši Piedrujas pamatskolā, tālākais viņu dzīves ceļš saistīts ar Daugavpili. Sergejam jau apritējuši 24 gadi, viņš ir ieguvis datorspeciālista izglītību, strādā Daugavpils sabiedrībā ar ierobežotu atbildību “TSF D”, kas nodarbojas ar sakaru, apsardzes, uguns-drošības, videonovērošanas sistēmu uzstādīšanu, apkalpošanu un līdzīgām lietām. Darbs ir pa visu Latviju. Sergejs jau nodibinājis ģimeni, kurā aug deviņus mēnešus vecs puisītis.

Oļegam vēl tikai 18 gadu, pērn pabeidza tirdzniecības skolu, kur ieguva pavāra specialitāti, bet strādā būvfirmā par apdares darbu strādnieku, lai gan mācīties par pavāru gāja ar lielu prieku un cēlu jūtu vadīts. Pusgadu nostrādāja vienā pazīstamā firmā, kurā acīmredzot vienkārša cilvēka darbs nebija lielā cieņā, jo pēc liela jubilejas pasākuma 500 cilvēkiem Oļegs saņēma dažus latus par virsstundām un divām negulētām diennaktīm. Mērs bija pilns, vēlēšanās strādāt par pavāru vairs nekādas. Ne vecākiem, ne kam citam neizdevās puisi atrunāt no aroda maiņas: apdares darbu strādnieks nedēļā nopelna to, ko pavārs mēnesī. Tomēr, kā apgalvo mamma, ēdienus gatavot Oļegam arvien patīk. Tikai ne tiem, kuri meklē muļķus, kas strādātu par santīmiem, vairojot vien firmu īpašnieku bagātību.

Abiem dēliem vecāki nopirka divistabu dzīvokli — nācās ņemt kredītu, toties bērniem ir radīta reāla iespēja “aizķerties” Latvijas otrajā lielākajā pilsētā, jo nākotnes perspektīvas šobrīd tomēr tur šķiet lielākas nekā laukos, kur par sūru darbu piensaimnie-kiem maksā 12-16 santīmus par kilogramu piena — mazāk nekā pērn, kad samaksa sasniedza 23-24 santīmus par kilogramu. Valentīna saka, šajos valstij grūtajos apstākļos viņa samierinātos arī ar 20 santīmiem par kilogramu. Vienlaikus sarunbiedre nerod nekādu loģisku izskaidrojumu tam, ka Latvijas produkcija pamazām izzūd no veikalu plauktiem, bet vietā arvien vairāk parādās kaimiņvalstu ražojumi.

Starp citu, tikko kā atjaunotās Latvijas brīvvalstī valdošās eiforijas vilnis skāra arī Petkeviču ģimeni, kuri toreiz noticēja zemniecības atdzimšanas iespējai un reģistrēja savu zemnieku saimniecību, bet realizēt praksē šo saimniekošanas formu neizdevās un saimnieciskā darbība tajā netiek veikta.

Petkevičus būtībā var droši attiecināt pie lauku inteliģences. Skolas gadi Valentīnai pagāja Piedrujā, darba kolēģes atmiņā viņa iespiedusies kā simpātiska meitene ar sprogainu galviņu un vienmēr skaistām bantītēm matos, kuras viņai sēja mamma. Tās bija varbūt pat skaistākās bantes visā ciemā. Otra lieta, ar ko Valentīna var lepoties, ir uzvedība. Skolas gados bijis tikai viens pārkāpums, tālab to Valentīnai nav grūti atcerēties: “Vienīgo piezīmi ierakstīja skolotājs Igors Markušonoks par nokavētām divām minūtēm uz fizkultūras stundu. Tas palika atmiņā, jo lielāka pārkāpuma vienkārši nebija. Patiesībā vainīgi bija zēni, kuri raustīja durvis un neļāva meitenēm pārģērbties. Kad atskanēja zvans, viņi momentā aizskrēja uz stundu, bet visas meitenes nokavēja divas minūtes un “nopelnīja” piezīmi.”

Profesiju Valentīna ieguva Malnavas sovhoztehnikumā un 1981. gada 1. jūnijā sāka strādāt vietējā kolhozā, kas stiepās gar Daugavas krastu. Darba piedāvājumu pagastmājas kantorī pieņēma 1991. gada 15. martā. Kopš 1987. gada Valentīnai ir autovadītājas tiesības, viņa brauc ar “Audi 80”.

Starp citu, šos un citus gadskaitļus Valentīna nosauca bez mazākās aizķeršanās, redz, ko nozīmē grāmatveža rūdījums! Ja šķiet viegli, iztestējiet sevi — uz līdzenas vietas varat atcerēties, kad sākāt strādāt, kad mainījāt darbu, kad svinējāt jubilejas un citus dzīves nozīmīgus notikumus?

Ar savu tagadējo dzīvesbiedru Valentīna arī iepazinās vietējā kolhozā — Vladislavs sākotnēji bija iecirkņa priekš-nieka palīgs, tad iecirkņa priekšnieks, agronoms, bet padomju varas iedibinātās kolektīvās saimniekošanas sistēmas norietā kļuva par paju sabiedrības vadītāju. Kāzas abi svinēja Lupandos, bet dejoja tuvējā kluba ēkā, jo simtam kāzu viesu mājā griezt danci bija pašauri. Šodien abi dzīvo lielā privātmājā, kuru uzbūvēja kolhozs, bet Latvijas brīvvalsts laikā, kad laukos sākās lielie juku laiki, ģimene par pajām to izpirka. Četras istabas, virtuve, gaitenis, vanna, duša, piebūve, pirts, saimniecības ēkas — viss ir. Arī ērtības kā pilsētniekiem, pat karstais ūdens nav nekāda problēma, ja vajag.

Valentīnas dzīvesbiedrs Vladislavs ir mednieku kolektīva “Piedruja” vadītājs, kuram amata pienākums liek būt klāt visās medībās.

Valentīna: “Kā sezona sākas, tā vīrs ir medībās faktiski katrās brīvdienās. Arī abi dēli ir mednieki, un baidos, ka mazdēls tāpat ies sava tēva un vectēva pēdās. Šāvēji viņi gan ir labi, šogad dzīvesbiedrs nošāva visai lielu mežacūku, apstrādāja ilkņus. Bet mājās šaujamieroči — man tas nepatīk un biedē, taču laikam katram savs krusts dzīvē jānes.”

Juris ROGA