Nejauša tikšanās

Tā ka vairāku desmitu gadu gaitā es lieliski iepazinu zivju aizsardzības dienesta darbu no iekšpuses, bet rudenī izdevās paraudzīties uz šo procesu it kā no malas. Pildot žurnāla “Poplavok+” pasūtījumu, ar raksta par zveju kārtējo varoni es nolēmu doties spiningot uz Indra ezeru. Bija laiks, kad es vairākus gadus braucu uz šo copmaņu iecienīto ūdenstilpi, no kuras iztek Daugavā ietekošā Indricas upīte, kas veicina zivju netraucētu migrāciju nārsta laikā. Kopā ar pavasara paliem, platām krastmalu saaudzēm un sēkļiem tas viss rada gandrīz ideālus apstākļus dabiskai zivju ataudzēšanai. Pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados šajā gleznainajā ezerā ar saliņām es vienkārši varēju noķert kilogramu smagus asarus, lielas līdakas un brangus, bet pusaugu plaužus. Grūtāk bija pārspēt viltībā pieaugušus plau-žus: trūka pieredzes un pacietības.

Diena bija ļoti skaista — kā uz pasūtījumu: zilajās debesīs peldēja gubu mākoņi, laiku pa laikam nosedzot sauli, kas ir ļoti labs laiks plēsīgo zivju ķērājiem. Aizvēja līčos ūdenī atspoguļojās bērzi zelta rotā un kļavas purpurā. Rosījās pīles, no vienas vietas uz otru pārlidoja gulbji un mums pat izdevās ieraudzīt peldošu zalkti. Visai rets neindīgo čūsku pārstāvis nodomāja pārpeldēt ezeru visplatākajā vietā, kas lielā mērā samulsināja mūs. Taču zalktim labāk zināms: daba dzīvo pēc saviem mūžsenajiem likumiem.

Par spīti rožainajām cerībām veiksme spītīgi novērsās no mums. Mēs ar Andreju mainījām mākslīgās ēsmas, cītīgi makšķerējām piekrastes zonā un dziļu bedru malās, kuru meklējumos mums lieliski palīdzēja eholote. Taču... aizsteidzoties priekšā notikumiem, teikšu, ka aktīvās copes stundās mums nācās samierināties tikai ar dažām līdaciņām, kurām mēs bez vismazākās nožēlas dāvājām brīvību to nepietiekamā lieluma dēļ. Neķērās arī lieli asari, uz kuriem cerēja mans pārinieks. Bet dienas nogalē es jau galīgi samierinājos ar domu, ka par lielas līdakas iemūžināšanu vairs nav ko sapņot, kas ne visai sarūgtināja: man laimējās nofotografēt vairāk nekā desmit veiksmīgas rudens ainavas. Cope — tā nav tikai uzvara, bet neveiksmju rūgtumu kompensē dabas skaistuma bauda, ko mēs arī izjutām visā pilnībā.

Pievakarē uz ezera parādījās rūpnieciskās zvejas vīri — malu zvejnieki neriskētu noņemties ar tīkliem spiningotāju acu priekšā. Netraucējot viņiem, mēs nepadevāmies un spītīgi turpinājām meklēt trofeju zivis. Pēkšņi gluži kā no debesīm pie viņu laivas mēs ieraudzījām piepūšamo kuteri. No tālienes pazinām: tie bija zivju aizsardzības inspektori. Tiešām, pēc kāda laika divi kuterī jau pietuvojās mūsu laivai. Patīkama tikšanās, jautājumi, un es, protams, nepalaidu garām iespēju iemūžināt veiksmīgos kadrus ar maniem labajiem paziņām Arvīdu Vīguli un Ingaru Solohu. Norunājām par tikšanos redakcijā, jo pēdējo reizi mēs strādājām kopā pavasarī nārsta laikā. Par ko bija mūsu saruna? Par visvairāk sasāpējušo — cilvēko alkatīgo patērētājattieksmi pret dabu.

Stingrie administratīvie soda līdzekļi tikai nelielā mērā veicina pienācīgās kārtības radīšanu uz Latgales ezeriem un upēm. Tāpēc runāt par sabiedriskās pašapziņas celšanos un par atpūtas pie dabas krūts cienītāju laika pavadīšanas pienācīgo kultūru pagaidām ir pāragri. Sākotnējais naudas sods par zvejas tīklu 200 latu apmērā lika malu zvejniekiem pielietot konspirāciju. Pēc zivju aizsardzības inspektoru novērojumiem, pēdējā laikā malu zvejnieki ar tīkliem pārcēluši savu “rūpalu” tālāk no cilvēku acīm — mežezeros un pārpurvotos ezeros, kur retāk parādās makšķernieki amatieri. Taču mūsu dabas sargi labi izpētīja arī slepenās takas un lauku ceļus, tāpēc pārkāpēju teikto frāzi “Mēs jūs te nekādi negaidījām...” šogad nācās dzirdēt vairākkārt. Apkopojot atklātā ūdens sezonas rezultātus, Arvīds un Ingars konstatēja, ka maija nārsts noritēja samērā mierīgi, toties jūnijs bija ļoti sasprindzināts. Līdaku neparasti agrais nārsts ietekmēja arī ar žebērkļiem aizturēto malu zvejnieku skaitu, bet tādu bija apmēram desmit. Nelegālu zvejas rīku skaitā joprojām visvairāk ir viegli pieejamo un lēto makšķerauklu tīkli. Mobilitātes un labākas konspirācijas dēļ malu zvejnieki ir spiesti mazināt alkatību un tagad bieži samierinās ar pāris trim tīkliem, kuru kopgarums ir līdz 100 metriem, retāk — līdz 200. Pakāpeniski samazinās murdu pārdošanas apjoms to dārdzības dēļ. Labs murds tagad maksā ap pussimta latu, reizes astoņas deviņas dārgāk par Ķīnas ražojuma tīklu.

Diemžēl reizēm grēko arī rūpnieciskās zvejas vīri, kuri likumīgi iegādājušies licences. Visizplatītākie pārkāpumi ir zvejas rīku limita pārsniegšana un boju trūkums. Lūk, arī mūsu negaidītās tikšanās laikā uz Indra ezera par analoģiskiem pārkāpumiem rūpnieciskajiem zvejniekiem tika piemēroti naudas sodi. Redakcijā inspektori pastāstīja, ka tajā saulainajā dienā viņi kontrolēja Robežnieku, Indras un Skaistas pagastā. No lielā ceļa sākumā viņi ieraudzīja mūsu piepūšamo laivu, kas arī lika ielaist kuteri ūdenī. Skaidrs, ka vēlāk, ieraudzījusi zvejas vīrus, reida brigāde pirmām kārtām pievērsās viņiem. Izrādījās, ka ne velti.

Šobrīd saskaņā ar statistiku kopš gada sākuma Daugavpils kontroles sektora vecākie inspektori aizturēja 123 pārkāpējus, no kuriem vairākums ir nelegālie zvejnieki ar tīkliem. Piemēroto naudas sodu kopējā summa ir gandrīz 10000 latu. Ir gadījumi, kad par “tīklu slimību” zvejniekiem nācās izlikt arī ap 300 latu — tas kopā ar zivju resursiem nodarītā kaitējuma atlīdzināšanai. Sezonas jaunums — Latgales ezerus un upes sākusi patrulēt ūdens policija. Laivu, tajā skaitā gumijas laivu īpašnieku ievērībai: ja makšķerniekam nebūs uzvilktas glābšanas vestes, par to var tikt piemērots naudas sods, kas ir lielāks par vestes vērtību. Kā saka, to, kurš sevi sargā, arī Dievs sargā — šogad jau bijuši makšķernieku bojāejas gadījumi uz ūdeņiem.

Ikvienā sarunā mēs nepaejam secen zivju resursu saglabāšanas un ataudzēšanas problēmai, kas ir ļoti aktuāla. Mani sarunbiedri uzskata, ka visefektīvākais līdzeklis ir normāla dabiskā nārsta nodrošināšana. Turpretim es palieku pie sava viedokļa: alkatīgs cilvēks turpina nesaudzīgi ekspluatēt “zilo druvu”, neapgrūtinot sevi ar rūpēm par rītdienu. Lūk, kāpēc vairākums ezeru pārvērtušies par vietām, kur savairojušās sīkzivis. Par to liecina arī mūsu neveiksmīgā cope uz Indra ezera, kur vēl pirms gadiem divdesmit nebija grūti saulrieta vai saullēkta stundās noķert piecas sešas trofejas līdakas vai asarus. Pastiprināti reklamējot tūrismu un tērējot tam lielas summas, mēs nekādi neattopamies piesaistīt līdzekļus zivju resursu plānveidīgai atjaunošanai un negribam sekot pamācošajam eksperimentam, ko veicis Andrejs Aševerovs. Ar zivkopības pasākumu sistēmu viņš pārvērta Šķaunes ezeru par īstu Meku makšķerniekiem un spiningotājiem, kurp ar prieku brauc aktīvās atpūtas cienītāji no Rīgas, Ventspils, Daugavpils. Arī man kādu reizi laimējās divu stundu laikā noķert trīs trofejas līdakas.

Aleksejs GONČAROVS