Pilnīga absurda laiks

Tieši tādu diagnozi gribas noteikt mūsu valstij, kura nokļuvusi krīzes slazdā. Varas partiju kopīgās valdīšanas gados Latvijā tika radīta valsts līdzekļu izšķērdēšanas sistēma, kas arī izraisīja visbēdīgākās un vissmagākās sociālā rakstura sekas finanšu un ekonomiskajā sfērā. Tā nu solīto septiņu trekno gadu vietā mēs nokļuvām bezdibeņa malā. Negaidot noskaidrojās: to, ko tauta nopelna, savām vajadzībām tērē nemākulīgie ierēdņi. Vai nav pienācis laiks mainīties lomām?

Latvija turpina atrasties līderu skaitā Eiropas Savienībā inflācijas tempu, pārvaldes aparāta uzturēšanai nepieciešamo izdevumu ziņā. Tautas ticējumi sola bargu ziemu, to pašu apgalvo arī valsts vadošie politiķi, tautai piedāvājot ciešāk savilkt jostas. Tikai kur nu ciešāk, ja siltumapgādes un gāzes tarifi paaugstinājušies tiktāl, ka šokēja ne tikai mazo pilsētu iedzīvotājus, bet arī labiekārtoto dzīvokļu īrniekus Daugavpilī, Rēzeknē, Rīgā. Noskumuši arī zemnieki: Zemkopības ministrijā ierēdņi, kuri labprātīgi likvidēja savu cukura rūpniecību, uzstājas ar aizvien jaunām šaubīgām idejām, spītīgi ignorējot tradicionālo lauksaimniecības nozaru tālākās attīstības stimulēšanu. Vai tad nav absurds pieļaut piena iepirkuma cenu pazemināšanos līdz 10 - 12 santīmiem? Tieši tāpat necik nav vērts labības audzētāja darbs. Un tas viss notiek laikā, kad Latvijas maizes un maizes izstrādājumu mazumtirdzniecības cenas kļūst augstākas par cenām Vācijā un Anglijā. Pilnīgs absurds: mūsu valstī ar smieklīgām pensijām un minimālām algām, kas plaši izplatītas Latgalē, pat pirmās nepieciešamības preces kļuvušas par greznību.

Zināma patiesība: inflācija vissāpīgāk skar nabadzīgos iedzīvotāju slāņus. Par pielikumu pensijām var runāt tā: ar vienu rodu dod, ar otru — atņem. Inflācijas samazinājums par procenta daļu Saeimas deputātiem un ministriem izraisa prieku, taču cenu kāpums turpinās! Neviļus rodas iespaids: mūsu politiķi dzīvo pilnīgi citā pasaulē, nemaz nezinot tautas vajadzības, kas arī radīja neredzētu valsts cinismu. Nebeidzami tiek tarkšķēts par bezdeficīta budžeta tēmu, tikai nesen izskanēja ideja par nepieciešamību izstrādāt Latvijas ekonomiskās attīstības koncepciju līdz 2030. gadam. Visbeidzot! Bet līdz tam dzīvoja kā vienas dienas saimnieki, meklējot tikai ienaidniekus un vainīgos. Visērtākā taktika, kā novirzīt tautas masu uzmanību no dzīves reālijām.

Tā mūsu ievēlētie pārstāvji pārvērta valsti par pilnu barības sili un izdomāja tādu vadības sistēmu, kad nav vajadzīgi nedz pārskati, nedz darba rezultāti par atrašanos ļoti augsti atalgojamos amatos. Valdošā elite bez bremzēm izgudroja savu kadru politiku, kad pilnīgi piedienīgi ir pieņemt darbā un virzīt pa karjeras kāpnēm savus cilvēkus, bet vēl labāk — radus. Lūk, kāpēc birokrātiskais aparāts palielinājies tiktāl, ka kļuvis par vienu no galvenajiem tagadējās krīzes iemesliem. Bet augstskolās sagatavotie speciālisti bariem devušies meklēt laimi Eiropas Savienības plaukstošajās valstīs.

Atjaunotās neatkarības gados mēs paši, vēlētāji, esam izaudzinājuši jaunu priekšnieku tipu, kuri pārspējuši tikai vienā ziņā — budžeta līdzekļu izšķērdēšanā. Viņi neapgrūtina sevi ar rūpēm pelnīt naudu valsts, pilsētas, rajona, pagasta labā, toties, dalot labumus, pirmām kārtām parūpēsies par sevi un, kā saka, pēc pilnas programmas. Turklāt centīsies pierādīt, ka rīkojas saskaņā ar likumu. Mums, vienkāršiem mirstīgajiem, sen skaidrs, kāpēc tik ļoti laužas pie varas bagāti cilvēki — lai izgudrotu likumus naudasmaisu labā. Disciplīna, atbildība, pienākums ir aizmirsti jēdzieni. Patlaban ir nepieklājīgi kavēt tikai pie zviedru galdiem. Normālas demokrātiskās sabiedrības pamats ir tās locekļu augsts apzinīgums un atbildība. Diemžēl šī tēze pagaidām nav attiecināma uz mūsu valsti. Latvijas ierēdņi sen “saauguši” ar politiķu interesēm. Ja krītas augstākās varas reitings, tad par kādu stabilitāti var runāt? Tagadējā valdībā gandrīz nemaz nav profesionāļu. Viņus ne tuvu nepielaiž tie, kuri iemanījušies taisīt karjeru ar muldēšanu. Nejautājiet šodien par patriotismu: par dzimtenes interesēm dārgāks kļuvis dolārs, eiro, lats.

Ārvalstu bankas, Norvēģijas un Lietuvas tirdzniecības centri... Vai jūs esat kaut ko dzirdējuši par lieliem Latvijas biznesa projektiem citās valstīs? Es nemaz nerunāju par savstarpēji izdevīgām attiecībām ar kaimiņvalsti Krieviju, kuru nebeidz “atmaskot” mūsu tuvredzīgie politiķi, par ko nākas maksāt vienkāršiem cilvēkiem ar augošām cenām un energonesēju tarifiem. Starp citu, maizes cena ir atkarīga no energoresursu vērtības. Palaistas garām lieliskas iespējas pelnīt ar tranzītu. Latvijas vadošo politiķu nepārdomāto reakciju uz neseno Kaukāza konfliktu tā vien gribas nosaukt par pārsteidzīgu, neadekvātu un tuvredzīgu. Mēģinot pamācīt citus, viņi pavisam aizmirsa par valsts krīzes mērogiem, kas no ekonomiskās kļūst par sociālo.

Katru dienu masu mediji šokē lasītājus un TV skatītājus ar sensacionālām ziņām. Pirmajā vietā ir mūsu pašmāju amatvīru rijīguma tēma. Lūk, skaitlis no šīs kategorijas: 5500 latu — tāda ir sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas vadītājas Valentīnas Andrejevas mēnešalga. Tas ir vairāk nekā prezidentam un premjerministram, kopā ņemot. Absurds! Nesen Ministru kabinets sāka likvidēt šos robus, kas, manuprāt, radīti apzināti.

Atdarinot galvaspilsētas amatpersonas, nesnauž zemāka ranga priekšnieki. Aiz katras aplamības, bezjēdzības slēpjas kāda cilvēka personīgās intereses. Nekādi nevaru saprast: kāpēc radīt neīstu krāšņumu grāfu Plāteru pils pussagruvušai frontālajai sienai? Vai nebūtu prātīgāk par šiem desmitiem tūkstošu latu atjaunot pils kompleksā iekļautā Krāslavas Vēstures un mākslas muzeja jumtu? Pievērsties ārišķībai prātīgāk būtu naudas līdzekļu pārpilnības apstākļos, bet tagad ļoti svarīgi ir taupīt katru latu (budžeta un Eiropas).

Ļoti pompozi mēs atklājām skatu torni Priedainē. Vēl nebija margu, kad es uzkāpu augšā un kā fotogrāfs izjutu pilnīgu vilšanos: lietderīgs skata sektors — apmēram 60 grādu. Daugavas ieloka un pilsētas centra panorāmas vietā — priežu galotnes vien. Kāda ir šīs kļūdas cena? Ne jau katra bezjēdzība nepārdomātas rīcības dēļ, arī mantkārība un alkatība dara savu. Daudzcietušās Krāslavas nesenajā vēsturē bija tāds fakts, kad pilsētas amatvīri pa kluso pārdeva skatu laukumu pie skaistules Daugavas un Raimonda Paula deju placi gleznainajā upes krastā.

Tā, lūk, arī dzīvojam... ar sapņiem par veselo saprātu. Cik maz mums apkārt palicis godīgā, īstā, dabiskā!

Aleksejs GONČAROVS