Naudā neizmērāms ieguldījums

Jaunā pedagoga darba gaitu pirmie gadi izrādījās biežu pārmaiņu laiks: jau 1959. gada 1. septembrī viņu iecēla par Izvaltas vidusskolas direktoru, 1960. gadā pārgāja strādāt uz Ezernieku vidusskolu par matemātikas skolotāju, bet 1961. gadā tika pārcelts par direktora vietnieku uz Aglonas internātskolu. 1967. gadā A. Utinānu pār-cēla uz Preiļu rajonu par Izglītības nodaļas inspektoru un tajā pašā gadā iecēla par Preiļu rajona izglītības nodaļas vadītāju. Pēc septiņiem darba gadiem — 1974. gada augustā — viņu pārcēla par Aglonas internātskolas direktoru, kur paralēli iestādes vadītāja darbam mācīja bērniem fiziku. 1981. gadā viņš pārgāja darbā uz Krāslavas rajona Izglītības nodaļu, kuras nosaukums laika gaitā mainījās un kur nostrādāja līdz aiziešanai pensijā.

A. Utināns strādājis labās skolās, bet visinteresantākā tomēr bijusi Aglonas internātskola. Daloties atmiņās, viņš sevišķi izceļ tieši to darba mūža posmu, kas pavadīts Aglonas internātskolā direktora amatā. Bērnu skaita ziņā šī bija lielākā no visām skolām, kurā nācies strādāt — vienu laiku tajā mācījās 520 skolēnu! Tā bija plaukstoša vidusskola, kuru, kā uzskata sarunbiedrs, svēto tēvu skaudība iznīcināja. Ir pat dzirdētas runas, ka jau grasās nojaukt pat visas sabūvētās ēkas. A. Utināna laikā Aglonas internātskolai tika uzbūvēta kurināmā noliktava, nojume kombainam, graudu kalte. Skolas saimniecībā bija 80-100 cūkas, turēja arī govis, audzēja kartupeļus un daļēji paši sevi apgādāja ar nepieciešamo produkciju, kad bija grūti kaut ko nopirkt veikalos. Bija divi autobusi, mikroautobuss, divas smagās automašīnas — visai iespaidīga saimniecība, bezmaz neliels kolhozs.

“Aglonas internātskolā mācījās visādi skolēni, bija arī tādi, no kuriem izauga izcilas personības,” atceras šīs iestādes bijušais direktors. “Piemēram, šajā skolā mācījies Jānis Bicāns, kurš tagad ir viens no vadošajiem nieru pārstādīšanas speciālistiem, kā arī lidotājs Valērijs Pagrabnieks. Internātskola ielikusi zināšanu pamatus daudziem tagadējiem skolotājiem, kuri strādā pa visu Latviju.”

Sen zināmā teiciena “Latvieša labākā barība ir otrs latvietis” spēku A. Utināns uz sevis negaidīti izbaudīja pirmajā darbavietā Izvaltā. Kā jau jauns direktors-iesācējs līdz galam uzticējās skolotājiem, starp kuriem izrādījās kāds ļauns cilvēks, kurš, sīkumainības un mantkārības dzīts, tēlaini izsakoties, bija gatavs soļot pāri citu kauliem. Taču direktors nenolaidās līdz savstarpējiem ķīviņiem un pazemojumiem, viņš sameklēja citu darbavietu, pats uzrakstīja atlūgumu un aizgāja paceltu galvu. Citādā ziņā Izvalta palikusi atmiņā ar izteikti latvisku vidi un ļoti centīgajiem bērniem. Kā jau lauku skolā, tur nebija faktiski nekādu problēmu arī ar audzēkņu disciplīnu. No šīs skolas audzēkņiem sirmā skolotāja spilgtā atmiņā ir viņa skolēns Pāvels Rožkalns, kurš kļuva par vienu no vadošajiem inženieriem padomju laikā ļoti slavenajā rūpnīcā “Alfa”. Savukārt viņa brālis Jānis Rožkalns, kurš Izvaltas skolu pabeidza gadā, kad A. Utināns sāka tajā strādāt, ir ļoti pazīstams pedagogs Rēzeknes pusē.

Ezernieku vidusskola Utināna kungam asociējas ar brīnišķīgi jauko pedagogu kolektīvu, skaisto dabu, dzīvokli ezera krastā. Rītā pamosties un makšķerē zivis. Skolotājam patika makšķerēt, ja vien labi ķērās. Tiesa, darvas piliens medus mucā bija arī šeit. A. Utinānu šķebināja, ka iestādes vadītājs uzklausa baumas un ņem tās par pilnu.

Būdams pensionārs, A. Utināns drīzumā sāka strādāt Indras pamatskolā. Starp citu, par pensiju: “1994. gadā likums atļāva pensionārus padzīt kā suņus. Arī mani atbrīvoja no darba sakarā ar pensijas vecumu un pilnu pensiju, kuru aprēķināja Ls 31,87.”

Tas ir par 40 gadu darba stāžu! Skolotāja ieguldījums jaunās paaudzes audzināšanā izrādījās kumoss ne pa zobam atdzimušajai brīvvalstij. Naudā neizmērāms ieguldījums nepilda vēderu, tālab ar 1995. gada augustu pensionārs sāka strādāt Indras pamatskolā, kur 10 gadus mācīja bērniem fiziku un matemātiku. Tā bija skola ar latviešu mācību valodu, kurā nebija daudz bērnu, bet šurp nāca tie labākie. Līdz ar to varēja sasniegt labus rezultātus: matemātikas un fizikas olimpiādēs skolotāja audzēkņi izcīnīja 1. un 2 vietas.

Pati mazākā no visām skolām ir tagadējā darba vieta — Piedrujas pamatskola. A. Utināns domā, ka tā pastāv pēdējo gadu. Kādreiz bija pāri simtam audzēkņu, tagad nav triju desmitu. Likvidēja kolhozu, cilvēki turpina izbraukt un vecāki aizved līdzi arī bērnus. Līdz ar to skolā sarūk audzēkņu skaits, mazinās savstarpējā konkurence un mazāk panākumu. Mūsu sarunas nobeigums krasi kontrastē ar A. Utināna optimistisko garu un dzīvesprieku, kas viņam bijis raksturīgs visos laikos. Atvadoties viņš tomēr uzplaiksna: “Mana māsa jau 40 gadus strādā par ārsti. Kad viņai saku, ka riebīgākā tauta ir skolotāji, viņa atbild: “Ārsti tādi paši!”.”

Juris ROGA