Dāma pie stūres

Kaut arī mūsu dzīve ir nestabila, daiļā dzimuma pārstāvju skaits ar autovadīšanas tiesībām nemitīgi aug. Tas iepriecina. Tā nemanot automobilis no greznuma priekšmeta pārvērties par pārvietošanās līdzekli. It īpaši pa pusei aizmirstajos Latgales laukos, kur nav pat normālas autobusu satiksmes. Skaidra lieta: degvielas dārdzība nenoskaņo uz dīkiem braucieniem, bet, lūk, tiem laimīgajiem, kuriem izdevās iekārtoties darbā ar pieklājīgu samaksu, savi riteņi kļūst par īstu glābiņu. Kā iztikt bez tiem lauku speciālistiem — veterinārfeldšerim vai konsultantam?

Pirms tam ar jauno Kozlovsku pāri es biju pazīstams tikai mazliet: kādu reizi zemnieku ballē Svetlana un Pēteris nokļuva manas fotokameras objektīvā, un toreiz veiksmīgais attēls izrotāja laikraksta reportāžu. Pienāca laiks iepazīties tuvāk...

Svetlanu laimējās atrast darba vietā, kur viņa bija noliekusies pie datora. Sākumā mazliet samulsa, vēlāk piekrita uz īsu sarunu. Lauku attīstības speciālistes vakantajā amatā Piedrujā viņa sāka strādāt joku dienā — 2005. gada 1. aprīlī. Izjokošanas vietā viņa dabūja interesantu un atbildīgu darbu. Uzskata, ka viņai paveicās: Latgales jaunatne atstāj dzimteni galvenokārt bezdarba dēļ. Pati Svetlana ir vietējā, Maskaļonoku meita, to pašu Maskaļonoku, kuri Gorbačovas ciemā ir spiesti iztikt bez elektrības. Šī gada februārī mūsu laikraksts stāstīja lasītājiem par tām grūtībām, kuras nākas pārvarēt Georgijam un Fainai Maskaļonokiem. Nesenās tikšanās laikā Saeimas deputāts Gunārs Upenieks izteica man savu nodomu apmeklēt zemnieku saimniecību “Astras” augstajā Daugavas krastā, kur krietnie zemnieki ir nogaidījušies civilizācijas labumus. Ar gandarījumu uzņemšos pavadītāja lomu. Svetlanas vecākais brālis Jevģēnijs iekārtojies Rīgā, kur strādā kuģu remonta rūpnīcā, bet Vladimirs palīdz vecākiem. Tā ka elektrifikācijas jautājums — Maskaļonoku zemnieku saimniecības nākotnes ķīla.

Pabeigusi pamatskolu Piedrujā, Daugavpilī Svetlana ieguva gan vidējo izglītību, gan sekretāra lietveža specialitāti. Par spīti tagadējai jauniešu modei, viņa nepadevās lielpilsētas kārdinājumam. Kāpēc? Vainojama mīlestība... Ar savu nākamo dzīvesbiedru viņa iepazinās vēl sagatavošanas klasē, visus mācību gadus lauku skolā sēdēja vienā solā ar Petju. Pēc pusotra desmita gadu draudzība beidzās ar līksmām kāzām, un kopš tā laika Svetlanai ir uzvārds Kozlovska.

Pievērsušās lauku dzīvei, tagad divas Kozlovsku paaudzes vada kopīgu zemnieku saimniecību ar skaistu nosaukumu “Dzintari”. Zeltaini graudi, teicams piens no desmit govīm — tāda ir lauku firmas galvenā specializācija. Lai ieņemtu pagasta mēroga atbildīgo amatu, mērķtiecīgā Svetlana mācījās patstāvīgi, regulāri apmeklējot visus iespējamos kursus, ieguva nepieciešamos lauksaimniecības zināšanu sertifi-kātus. Bet praksē strādāja dzīves vietā.

Kad es ievirzīju sarunu par piena iepirkuma cenām, kas ir ņirgāšanās par zemnieku, Svetlana tikai smagi nopūtās. Būdama pēc rakstura optimiste, viņa ir pārliecināta, ka šausmīgai netaisnībai ir tikai pagaidu raksturs. Vēl nav aizmirsti tie gadi, kad zemniekiem par litru piena maksāja tikai trīs santīmus. Pārdzīvoja, taču tieši tas periods sākās ar lauku cilvēku masveida migrāciju uz pilsētām. Palikušie ļoti noraizējušies par tirgus nestabilitāti, no kuras cieš pārsvarā graudu, gaļas un piena ražotāji. Kas sakāms par Kozlovskiem, tad viņi šādas nepastāvības apstākļos iemācījušies iztikt bez kredītiem. Pakāpeniski iegādājās pilnu lauksaimniecības tehnikas komplektu, tajā skaitā arī mūsdienīgu rietumu ražojuma kombainu. Svetlana atzinās, ka aizejošais gads ražīguma, izslaukumu un ienākumu ziņā bijis viduvējs. Personīgi viņai laimējās divas reizes izbaudīt prieku. Pagājušajā ziemā viņa pabeidza kursus un saņēma autovadīšanas tiesības, bet vēlāk vīrs viņai uzdāvināja kāroto pelēko “Mercedes”. Ne jaunu, taču teicamā stāvoklī! Līdz tam viņa nedaudz vadīja džipu un “Audi”, taču īstu komfortu, dzinēja jaudu un vācu kvalitāti viņa izjuta, tikai vadot “Mercedes”. Tagad Svetlanai katrs brauciens, sēžot pie stūres, sagādā īstu baudu. Jaunie Kozlovski ir sabiedriski cilvēki. Ģimenē pastāv tradīcija pavasarī un rudenī noteikti apmeklēt antikvāro priekšmetu gadatirgu Ikšķilē. Pēteris un Svetlana ir kaislīgi kolekcionāri, taču tā ir atsevišķa tēma.

Atvadoties es uzdevu patīkamajai sarunbiedrei tādu jautājumu: “Par ko sapņo, Svetlana?” Izskanēja šāda atbilde: “Par vienu, lai mums, lauku iedzīvotājiem, rastos pārliecība par rītdienu.”

Aleksejs GONČAROVS