Izmirstošā ciema hronika

“Ezerzemes” lasītāji pastāvīgi vēršas redakcijā. Visbiežāk pēc padoma, un laikraksts regulāri sniedz atbildes uz saņemtajiem jautājumiem. Lūk, arī Nadežda Kostjukeviča piezvanīja man un pastāstīja par privāta rakstura problēmu. Uzreiz atcerējos jauno blondīni, ar kuru pirms gadiem trim kādu rītu iepazinos pie piena vedējmašīnas. Atcerējos arī to, ka divas reizes gatavoju publikācijas par tā nomaļā ciema ļaudīm. Gribējās aizbraukt uz Pipiriem trešo reizi, un tā es uzprasījos ciemos pie Kostjukevičām.

Nemaz nedomāju, ka “apmaldīšos trijās priedēs”, taču iznāca tā, ka ciemā ir tikai divas ieliņas, bet vajadzīgo māju atradu otrā piegājienā. Kostjukevičas vairs nepārdod pienu. Pirmkārt, Nadeždai ir divi mazi bērni. Otrkārt, viņas vīramāte Anna sāka sūdzēties par veselību. Un trešā neveiksme: koka māja palikusi bez vīrieša rokām, tāpēc tagad govis neturēsi. Taču bērniem vajadzīgs piens, Artim rit trešais gadiņš, bet meitiņa Sabrina piedzimusi tikai nesen. Tāpēc Kostjukevičas sāka audzēt kazas, ar kurām ļoti apmierinātas. Mazāk rūpju nekā ar govīm, bet piens ir dziedniecisks!

Manas atbraukšanas dienā kaimiņu Pleiku ciemā Nadežda veiksmīgi nopirka pāris sivēnu — par 35 latiem gabalā. Tirgū tie maksā dārgāk. Tagad mājās būs sava gaļa, vēl jo vairāk tāpēc, ka šogad izaugusi laba kartupeļu raža.

Noskārstu, ka lasītājam radās jautājums: “Bet kur tad ir Nadeždas vīrs?” Tāpat kā daudzi ģimeņu tēvi no Latgales, Viktors devās peļņā uz Angliju. It kā iekārtojies normāli, strādā par šoferi, nesen bija atbraucis paciemoties. Ļoti skumst pēc ģimenes un pārdienām zvana, sola atbraukt pirms Jaunā gada. Grūti ir dzīvot šķirti, tikai Krāslavā nevar nopelnīt tik, lai uzturētu ģimeni, tāpēc Viktors arī izšķīrās doties uz ārzemēm. Dzerot tēju, es arī atklāti aprunājos ar Kostjukevičām. Anna skaidri atceras, ka vēl pirms gadiem trīsdesmit ciemā bija jautra dzīve. Trīspadsmit māju, pusotra desmita skolēnu, jaunas ģimenes. Bet kas tagad? No rītiem pagasta autobuss aizved tikai vienu skolēnu — kaimiņu Māri. No jaunajām māmiņām palikusi Nadežda vien. Pret paša gribu nodosies skumjām... Septiņās mājās, kas saglabājušās, palikuši gandrīz tikai pensionāri. Viņa pati dzimusi Skaistas pagastā. Kādu reizi Nadeždu uzaicināja talkā uz Pipiru ciemu, kur viņa iepazinās ar Viktoru. Pēc trim mēnešiem sarakstījās un šo notikumu pieticīgi nosvinēja šaurā ģimenes lokā. Pirmdzimto nokristīja vietējā baznīcā. Nadežda uzskata, ka tagad pienācis laiks salaulāties pašiem, bet pie reizes nokristīt arī meitiņu. Acīmredzot tā arī būs.

Ikvienā sarunā tagad neiztiek bez bažām par augošām cenām. Abas sievietes uzskata, ka savlaicīgi nomainīja divas govis pret piecām kazām. Piena cenas kritušās tiktāl, ka sliktāk nemaz nevar būt, toties maize kļuvusi divreiz dārgāka. Lūk, arī grozies kā gribi. Arī autoveikalā, kas reizi nedēļā atbrauc uz Pipiriem, preču cenas ir visai augstas. Lai aizbrauktu uz Krāslavu, par biļeti jāatdod vairāk nekā lats. Palicis tikai viens autobusa reiss, kaut to pašu neslēgtu... Bet pasts strādā kā pulkstenis, un manas sarunbiedres paslavēja lauku pastnieci Zinaīdu. Kaut arī dzīve ir dārga, tomēr viņas turpina abonēt divas avīzes. Sievietes pateicās laikrakstam “Ezerzeme” par lauku cilvēku un viņu dzīves atainojumu.

Ģimenē aug bērni, un vecāki ir atbildīgi par viņu likteni. Beidzot sarunu, es pajautāju Nadeždai par sapņiem un plāniem. Viņa atbildēja: “Visdrīzāk nāksies pārbraukt uz citu vietu, lai tā būtu ērtāk bērniem. Pašlaik ļoti aktuāls ir jautājums par daudzu lauku skolu izdzīvošanu. Meklēsim vietu, kur ir bērnudārzs. Nav izslēgts, ka Viktors paņems mani ar bērniem uz Angliju. Iespējams, ka uz laiku. Ārzemēs, iespējams, nemaz nav slikti, tikai labāk dzīvot tuvāk dzimtenei. Zinu, kā viņš ilgojas...”

Aleksejs GONČAROVS