Jaunas personas: Interesantā darbā

Savulaik mācījusies Vecbornes pamatskolā, Daugavpils rajona Salienes vidusskolā un visbeidzot pabeigusi Daugavpils Tirdzniecības skolu, bet pārdevējas profesijā tā arī nekad nav strādājusi, jo profesijas iegūšana sakrita ar Mihaila Gorbačova pārbūves gadiem, par kuriem gados vecākajai paaudzei nav jāstāsta, bet jaunākajai, cerams, pietiekami daudz patiesības stāstījuši vecāki un vecvecāki.

“Mācījos pārbūves gados, tad nodibināju ģimeni, pasaulē nāca bērni, tālab man nesanāca pastrādāt specialitātē,” skaidro Irina. “Vienubrīd gan piestrādāju par apkopēju.”

Būdama mājsaimniece, viņa aktīvi iesaistījās pagasta kultūras dzīvē un dziedāja slavenajā “Kaplaviņā” no tās izveidošanas laika — 13 gadus. Tiesa, šodien no “Kaplaviņas” pāri nekas daudz nav palicis — tas pārtapis par trio: Irina Gorškova, Anna Glotova un pati Irina Mickeviča, bet uz pianīna piespēlē cilvēks ar muzikālu izglītību Vladislavs Latkovskis. Vēl šajā tautas namā darbojas bērnu deju kolektīvs “Kaplavīši”, dramatiskais kolektīvs, kuram nav nosaukuma, trīs pāri dejo tautas dejas, kā arī solo dziedātāja Solvita Bērziņa — Irinas krustmeita. Starp citu, arī Irinas abi bērni — Krāslavas Varavīksnes vidusskolas audzēkņi: astotklasnieks Vitālijs un pirmklasnieks Daniils — darbojas mākslinieciskajā pašdarbībā. Vecākais darbojas dramatiskajā pulciņā, jaunākais ir dziedātājs, kurš pirmos soļus uz skatuves dēļiem spēris trīs gadu vecumā, un kopš tiem laikiem ar dziedāšanu un dzejas lasīšanu nodarbojas regulāri.

Ar to vien tautas piesaistīšanai un sekmīgai pasākumu norisei ir pamaz, bet Irinai ir labs sadarbības partneris — Kaplavas tautas nama Varnaviču filiāle, kuras pieredzējusī vadī-tāja Zoja Čunčule savus pašdarbniekus ievirza no kolēģes atšķirīgā jomā, iestudējot skatuves ainas un izrādes. Tautas nami apmainās ar pašdarbnieku kolektīvu numuriem. Vēl Irinu atbalsta Krāslavas pašdarbnieki, kuri atsaucas viņas aicinājumam un brauc uzstāties pasākumos. Līdz ar to ir iespējams nodrošināt daudzveidīgu un interesantu koncertprogrammu.

Lai ko runātu cilvēki, kas tālu no kultūras jomas, Irina apgalvo, ka šis darbs nebūt nav viegls, turklāt morāli ļoti atbildīgs. Tiktāl atbildīgs, ka pirms koncerta vai pasākuma smadzenes strādā dienu un nakti, domājot, kā visu paveikt iespējami labāk. Kad Irina saņēma piedāvājumu kļūt par tautas nama vadītāju, viņa sajuta nodevīgas trīsas un bažas — vai spēs tikt galā?

Irina: “Piedāvāja, jo kādu laiku tautas namā nebija vadītājas un īsti nebija ko paņemt vietā. Dažs uzskata, labāk būt bezdarbniekam nekā strādāt kultūras jomā. Es piekritu, lai gan zināju šī darba sūrāko pusi — savulaik vīramāte strādāja par kluba vadītāju. Bet lielas izvēles man arī nebija, jo ģimenē aug bērni, bet citu algotu darbu šeit nevar dabūt. Turklāt Anna mani iedrošināja, sak, divatā taču kaut ko salipināsim! Vīramāte ir aktīva pašdarb-niece, pati šuj tērpus un patiesi man ļoti daudz palīdz jaunajā amatā.”

Interesanti, ka, pirmais salipinātais pasākums — Valentīna dienai veltītais koncerts — izdevās lieliski, par ko nepārprotami liecināja zālē sēdošo cilvēku pozitīvās emocijas, kuras viņi nekautrējās paust aplausu un smieklu vētras veidā. Irina pārliecināta, ka galvenā panākuma atslēga ir šāda: “Gatavojos tam ar pilnu atdevi, ieliekot sirdi un dvēseli! Gribējās parādīt, ka ne velti savu maizi ēdu, tomēr pirms koncerta nepameta nedrošības sajūta — to, kas pašiem šķiet labs, cilvēki var arī neuzņemt, nesaprast, bet viss izdevās daudz labāk, nekā debijas reizē varētu vēlēties. Darbs interesants, strādāt var, bet tajā nepieciešams iedzīvotāju atbalsts.”

Turpinot tādā pašā garā, Irinai būs vēl un vēl ko atcerēties sava mūža posmā, kas tiks veltīts darbam kultūras jomā. Cik ilgs tas būs, daudzējādā ziņā atkarīgs no demogrāfiskās situācijas pagastā. Pusaudži un bērni veido tautas nama pašdarbnieku pamatus nākotnei, piedaloties visos pasākumos. Arī pati Irina aktīvi piedalās pašdarbībā, jo pašdarbnieku trūkuma apstākļos personīgais piemērs ir visiedarbīgākais, turklāt arī nepieciešams. Savulaik arī Irinas dzīvesbiedrs bija pašdarbnieks, piedalījās muzikālās ainās un dejoja, tagad vairs nē.

“Vīrs rūpējas par piemājas saimniecību, jo turam jaunlopus,” turpina Irina. “Pašreiz kūtī sešas galvas, izdzīvošanai pietiek. Realizējam projektu — ar Lauku attīstības dienestu noslēgs līgumu par atbalsta piešķiršanu daļēji naturālo saimniecību pārstrukturēšanai uz pieciem gadiem.”

Starp citu, Irina dzimusi Sanktpēterburgā, līdz ar to arī visai viņas ģimenei ir saikne ar šo pilsētu. Bet Latvijā viņa nokļuva vēl skolnieces vecumā — tolaik mācījās tikai sestajā klasē. Padomju gados sovhozi un kolhozi aktīvi uzturēja kontaktus: sovhozs “Leņiņgradec” Krievijā draudzējās ar Ļeņina vārdā nosaukto kolhozu Latvijā, Irinas tēvs šurp brauca darba darīšanās. Viņam ļoti iepatikās šī vieta, vispār turieniešiem Latvijā patika, jo pie pašiem nekā tamlīdzīga nebija. Ģimenei šeit uzreiz piešķīra divstāvu mājas vienu pusi, Irina, māsa un vecāki nedomājot palika Latvijā.

Irina: “Arī tagad īsti negribas dzīvot Sanktpēterburgā, kur palika radi, vecmāmiņa. Sakarus uzturam, katru gadu braucam ciemos. No Latvijas ir tiešais vilciens uz turieni, kā nepilsoņiem vispār nekādu problēmu — sēdies un brauc. Tur — metro, autobuss un jau pie radiem. Ceļa izdevumi turp un atpakaļ vienam cilvēkam ir 40 latu, tālab vienu gadu līdzi brauc viens bērns, otru gadu — otrs. Dārgi vai nē, bet tagad jau veikalā par 10 latiem arī neko daudz nenopirksi. Radi šurp brauca PSRS gados, tagad viņiem tas ir ļoti sarežģīti, jo vajag ārzemju pases, vīzas.

Sanktpēterburgā negribu dzīvot, domājot par bērniem. Latvijā viņi ir lielākā drošībā, šeit laukos ir daudz mierīgāk dzīvot, jo nav narkotiku un citu negāciju. Tur liela nelaime ir narkotikas, kas, šķiet, izplatības ziņā jau līdzinās vienkāršai uzsmēķēšanai šeit. Varbūt liktenis mūs atveda uz Latviju, lai pasargātu no tā visa bērnus. Tajā pašā laikā Sanktpēterburga ir lieliska, bagāta un krāšņa pilsēta, kopumā cilvēki tur dzīvo labi. Kaut arī tāpat sūkstās, ka cenas augstas un naudas trūkst, bet, dzīvojot no plikas algas un nesaņemot nekādu subsīdiju, ledusskapji pilni. Bezdarbs visai nosacīts, par sētnieku vai apkopēju negrib iet strādāt, jo tas nav prestiži. Ļoti daudz iebraucēju, sevišķi tirgū.”

Šodien Irinas ģimene ir lielu pārdomu priekšā: kā būt bērniem ar Latvijas pilsonību? Sanktpēterburgā ir divistabu dzīvoklis, uz kuru Irinas mammai ir mantojuma tiesības. Ko būs darīt, ja kādreiz tomēr virsroku gūst vēlēšanās atgriezties dzimtajā pilsētā? Bet tas būs cits stāsts.

Juris ROGA