Pieredzējuša mednieka un makšķernieka stāsti

Turklāt, atpūšoties svaigā gaisā, izzūd laika robežas un nepaliek vietas rūgtām sadzīviskām pārdomām, kas labvēlīgi ietekmē aktīvā mūža ilgumu. Tieši tādas domas man iešāvās prātā, iepazīstoties ar Asūnes vecāko mednieku un makšķernieku.

Joks vai, Viktors Ivanovskis, kuram rit devītais gadu desmits, vada mašīnu un neatsakās piedalīties medībās. Starp citu, šauteni rokās viņš paņēma vēl zēna gados un gandrīz pusgadsimta vadīja vietējo mednieku kolektīvu. Man vienmēr sagādāja prieku klausīties pieredzējušu cilvēku stāstus. Agrāk nekad neiznāca tikties ar Viktora kungu, taču “Ezerzemē” viņš ļoti uzmanīgi lasa rakstus par dabas tēmu, tāpēc kontakts radās ļoti ātri — spēj tik pierakstīt.

Viņš dzimis Dagdas ezera krastā Šļahotovas sādžā kuplā zemnieku ģimenē. Tiesa, no pieciem brāļiem un māsām dzīvi palikuši tikai divi. Māsa dzīvo Jelgavā, meita, mazmeita un mazmazmeita — Ķekavā. Paldies, vistuvākie cilvēki neaizmirst savu radagabalu Asūnē, kuram liktenis lēmis nu jau otro gadu īsināt mūžu vienam. Pats viņš atzinās: “Uz pusi tukšāka kļuvusi māja ciematā, tāpēc jau māc skumjas.”

Acumirkļa skumjas izgaisa, kad mēs skārām dabas tēmu, un mans sarunbiedrs nodevās tālām atmiņām. Makšķeri viņš paņēma rokās sešu gadu vecumā. Tēvs iemācīja dēlu gatavot makšķerauklas no zirga astriem, bet pats darināja makšķerāķus no... Anglijā ražotām drošības adatām. Viktoram bija septiņi gadi, kad ar makšķeri, kas bija darināta no lazdas, viņš noķēra pusotra kilograma smagu plaudi. Zēns neapjuka un vilkšus izvilka lielisko trofeju krastā. Atmiņa glabā dzīves laimīgākos brīžus. Bērna priekam nebija gala, kad pēc gadiem trim ar kadiķa spiningu viņš pieveica astoņus kilogramus smagu līdaku. Bet vēl bija neaizmirstams gadījums, kad viņš no tilta pašā ciemata centrā, izmantojot par ēsmu maijvaboles, noķēra sešus upes ālantus (katrs svēra no viena līdz diviem kilogramiem). Turklāt stundas laikā, un tā bija visbrīnišķīgākā cope viņa mūžā! Arī tagad reizēm viņš atlicina laiku, lai pasēdētu Asūnicas upes krastā pie atvarīšiem, taču apgalvo, ka pašlaik makšķerēšana nav tāda kā agrāk. Mazākas pagadās raudas, ālanti, plauži, asari, arī to bari nav vairs tādi kā agrāk. Bija laiks, kad šajos pašos ūdeņos ķērās ķīši, kas svēra gandrīz 150 gramu! Bet tagad gan upē, gan ezeros šīs zivis uzķeras uz āķa tikai sērkociņa lielumā.

Tā ka vislabākās atmiņas palikušas pagātnē. Pusgadsimta aizritējis kopš tā neaizmirstamā laika, kad uz Kaitra ezera viņam trāpījās trīs kilogramus smags plaudis. Tajā tālajā laikā cilvēki nebija skopi, par ko daba viņiem atlīdzināja, uzskata Viktors Ivanovskis. Uz visu mūžu viņa atmiņā saglabājusies tīņa gados redzēta aina. Uz Dagdas ezera vīri vilka vadu tik pilnu ar plaužiem, ka nemaz nevarēja dabūt krastā. Toreiz viņš pirmo reizi ieraudzīja, kā gudrie plauži plakaniski gūlās ezera dibenā, lai netrāpītos tīklā. Zvejas vieta bija tik bagāta zivīm, ka ar noķertiem plaužiem piepildīja lielu zvejas laivu gandrīz līdz pašām malām. Viņa klātbūtnē tēvs nosvēra vislielāko zivi — bija tieši pieci kilogrami! Viktors pat aizgāja uz klēti un parādīja man senlaicīgu bezmēnu, ar kuru viņi fiksēja rekorda zivju svaru. Tādi toreiz bija laiki, nemaz nevar salīdzināt ar tagadējiem...

Tēvs un vectēvs bija kaislīgi mednieki. Viņš vēl negāja skolā, kad kādu reizi tēvs atvilka uz mājām nošautu vilku. Atceras viņa stāstu. Tovakar pienāca tēva kārta doties pieguļā. Izsalcis vilks iebruka zirgu barā un saplosīja kumeļu. Gans rīkojās zibenīgi un ar trāpīgu šāvienu nogāza pelēko plēsoņu.

Pārcilājis atmiņā tos gadus, stāstītājs atcerējās, kā gandrīz pirms septiņiem gadu desmitiem tēvs atļāva viņam, 12 gadus vecam puikam, pirmo reizi izšaut gaisā ar vienstobreni. Tas gan bija prieks, tiesa, labais plecs sāpēja ilgi. Kļuvis vecāks, Viktors pie pirmās izdevības sakrāja naudiņu un ar lielām grūtībām iegādājās pirmo bisi: toreiz viss bija deficīts. Tolaik Iževskas ieroču ražojuma rūpnīcas divstobrene skaitījās īsta bagātība. Nokārtoja eksāmenus, iestājās mednieku biedrībā Dagdas mežniecībā un uzsāka trāpīga šāvēja karjeru. Pirmās trofejas bija zaķi, tolaik to bija savairojies tik daudz, ka medību dienā vienkārši varēja piepildīt ar tiem lielu mugursomu. Bet ja vēl ar suni... Visā ilgajā medību laikā viņam bija septiņi dzinējsuņi, vislabākais ar iesauku Argajs. Bez jebkādas trenēšanas tas jau no astoņu mēnešu vecuma pats gāja pa pēdām un strādāja tā, ka pāris stundās bez grūtībām sadzina pēdas diviem trim garaušiem. Argajs labi dzina arī lapsas, vēlāk — mežacūkas. Atcerējās tādu gadījumu: ziemas mastā mednieki sašāva mežakuili. Argajs aizgāja pa pēdām, saimnieks — tam pakaļ. Mežakuilis acīmredzot nogura un nozuda skatienam eglīšu biežņā. “Kad mēs ar Argaju pienācām pie tā slēpņa, par ko liecināja dziļa sniega vaga, atgadījās neparedzētais: ievainotais zvērs izlēca un metās man virsū. Suns nespēja noturēt to, taču es ar trāpīgu šāvienu gandrīz tiešā tēmējumā nogāzu mežakuili,” ne bez saviļņojuma atceras pieredzējušais mednieks. “Bija vēl viens līdzīgs gadījums, kad es nokļuvu par mata tiesu no nāves. Toreiz es aizgāju uz mastu ar jauniem medniekiem. Izdzinām baru, un mednieks, kurš stāvēja numurā, izšāva, tēmējot milzīgai mežacūkai. Tā, dabūjusi lodi, pagriezās un aizgāja uz masta pusi. Pēkšņi dzirdu, ka jauniņais mednieks kliedz: “Viktora onkul, skaties!” Atskatījos un ieraudzīju, uz manu pusi trakā ātrumā skrien ievainotais zvērs un jau gatavojas lēcienam. Tik tikko paspēju atlēkt nedaudz malā, noņemt no pleca bisi un atkal, gandrīz tiešā tēmējumā, no pusotra metra attāluma izšāvu un trāpīju cūkai lāpstiņā.

Aizritēja gadi, bet šos gadījumus, kad dzīvībai draudēja briesmas, draugi mednieki atceras vaļas brīžos.” Trāpīga acs un stingra roka — lūk, īpašības, kas raksturīgas īstam medniekam. Gadi mūsu Viktoru it kā nemaz neskar.

Tas bija jubilejas gadā, kad viņam apritēja astoņdesmit... Vadītājs aiz cieņas pret mednieku veterānu nosūtīja viņu uz numuru, kur bija laba redzamība. Tālāk paklausīsimies vecā mednieka stāstījumu: “Sākās dzīšana, dzirdu suņu rejas un redzu, ka pa pauguru skrien mežakuilis — tik liels, ka nevar ne iedomāties. Notēmēju no metriem četrdesmit un izšāvu. Lode trāpīja ausī, bet izgāja laukā caur aci. Zvērs izrādījās stiprs, aizkūleņoja pa nogāzi, tad nostājās uz kājām. Tikai nākamie seši šāvieni pieveica to. Tā bija vislielākā trofeja manā dzīvē — gandrīz 300 kilogramu.” Par apstiprinājumu teiktajam vecais pēddzinis parādīja man milzīgus mežakuiļa ilkņus.

Mednieks precīzi nav skaitījis, cik ir iegūto trofeju, taču uzskata, ka bijis vairāk par diviem desmitiem mežacūku un tikpat daudz aļņu. Toties vilku bija tieši trīs. Protams, es palūdzu atcerēties visinteresantāko trofeju:

“Sešdesmito gadu sākumā mēs medījām Svariņu mežos. Stāvējām mežacūku mastā, bet iznāca milzīgs vilks. Es raidīju dubultšāvienu no četrdesmit soļu attāluma, taču nodomāju, ka netrāpīju. Vēlāk noskaidrojās: plēsoņa, cīnīdamies par savu dzīvību, nogāja vēl metrus sešdesmit, pēc tam izlaida garu. Tā bija ļoti laba trofeja. Žēl, ka tā lielā zvēra kažokādu es uzdāvināju mednieku biedrībai.”

Es aizsēdējos pie Viktora Ivanovska. Bija interesanti klausīties, kā kādu reizi rīta un vakara pārlidojumā viņš nošāva veselu duci pīļu! Tikai vienu reizi šāviena attālumā redzēja meža kaķi, bet kamēr domāja, vai pēc likuma drīkst to šaut, lūsis pazuda kā nebijis. Tā, lūk, arī palaida garām vienīgo iespēju, bet nekas — viss vēl priekšā.

Uz atvadām es palūdzu pastāstīt kādu jautru un patiesu notikumu. Viktors pasmaidīja, atceroties vienu gadījumu: “Kāds reizi viens no mūsu kolektīva medniekiem, vārdu nenosaukšu, bēgdams no ievainota mežakuiļa, uzrāpās kokā. Jauns, tāpēc arī veikls. Nelaimīgais mednieks sēž kā krauklis uz zara un kliedz pilnā kaklā, saukdams mani: “Onkulīt, glāb!” Ātrāk atsteidzās Vladislavs Isaks un vienā mirklī apklusināja sašauto zvēru. Jauno Tarzānu neapskaudīsi, līdz pat medību sezonas beigām asas mēles viņu nelika mierā.” Te jau es nenoturējos nepateicis: “Vēl nav zināms, kas medniekam ir svarīgāks: asa redze vai asa mēle?”

Aleksejs GONČAROVS