Psihologa konsultācijas: Pozitīvās domāšanas planēta

Piemēri sevišķi skaidri redzami dažādu iestāžu kabinetos. Ir divi varianti: ja kāds, piemēram, atrodas pieņemšanā pie kādas amatpersonas un šajā laikā ienāk kāda trešā persona, un kabineta saimnieks, it kā tā tam arī jābūt, pievēršas ienācējam un sāk runāt ar viņu, tad tas ir viens variants, bet otrs izpaužas šādi: kabinetā risinās vairāku darbinieku saruna (iepriekš paskaidrošu — kabinets paredzēts apmeklējumiem), pēc nepieciešamības tajā ienāk apmeklētājs, bet saruna turpinās, it kā neviens nebūtu ienācis vispār. Pirmajā un otrajā gadījumā cita cilvēka ignorēšana liecina par neprasmi redzēt sevi otra cilvēka acīm. Agrākos laikos to uzskatītu par kultūras trūkumu un neaudzinātību. Turpretim pašlaik tas ir psiholoģiska apjukuma signāls.

Ņemot kā piemēru mūsu pilsētu, tas izskatīsies apmēram šādi: divi cilvēki risina sarunu, trešais bez atvainošanās un atļaujas iejaucas, ātri nokārto savas lietas ar vienu no runātājiem un aiziet. Mani šajā situācijā vienmēr interesēja abi: gan tas, kurš iejaucas, gan tas, kurš atļauj to. Var likties, ka nekā tāda te nav! Taču ir gan. Ja nerunāsim par efektīvas komunikācijas likumiem, kas nemaz netiek ievēroti šajos trijos piemēros, bet runāsim par kaitinātājiem, kas izraisa stresu, tad tie ir skaidri. Cilvēks, kuru ignorē, dabū stresu. Un tā lielums atkarīgs tikai no tā, cik izturēts šobrīd šis cilvēks ir psiholoģiskā ziņā.

Nedaudz par psiholoģisko saglabātību. Daudzējādā ziņā tā atkarīga no tā, kas nodarbina mūsu prātus. Ir labs teiciens: “Uzmanīgāk ieklausies savās domās, tās ir rīcības sākums.” Tā, lūk. Domas rada emocijas. Emocijas rodas pēc iedomātas notikušā interpretācijas. Tagad par domām, kas var rasties cilvēkam, kurš ir ignorēts vairāk vai mazāk jebkurā no trim piemēriem. Piemēram, šādi: “Protams, es neesmu svarīgs. Ja te būtu, piemēram, A. vai B., tad ar viņiem tā nerīko-tos. Bet ar mani var. Respektīvi, es viņiem esmu tukša vieta. Neko nenozīmēju”. Nu un tā tālāk, atkarībā gan no situācijas, gan arī no cilvēka personiskajām īpašībām. Nerunāšu jau par to, ka pašnovērtējumam te būtu stipri nodarīts pāri. Bet pašnovērtējums jau ir paša uzskats par sevi. Tas ir savs “es”, kas var interpretēties kā “Es šajā pasaulē”, “Es ģimenē”, “Es starp kolēģiem” utt. Taču atgriezīsimies pie domām un emocijām. Ceļš no vienām līdz otrām ir ātrs, burtiski sekundes daļa. Tieši tāpēc mēs pārsvarā izjūtam emocijas, nevis prātojam: “Te, lūk, mani ignorēja un es būšu stipri sarūgtināts vai aizvainots un bēdāšos...” Lai gan nav izslēgts, ka gadās arī tā. Taču pa lielākai daļai mēs apzināti un sīki neapdomājam situāciju, bet vienkārši reaģējam, un ne visas šīs emocionālās reakcijas spējam kontrolēt un regulēt. Pat ne vienmēr varam izsekot tās. Kas īpaši redzams pusaudžu uzvedībā. Slikts noskaņojums viņiem pēc pieaugušo domām rodas vienkārši tāpat, bez iemesla. Taču tā nav. Iemesls, protams, bija. Iespējams, tas vienkārši nebija izprasts. Tā jau ir apzinātas un neapzinātas rīcības dalījuma nozare un tēma rakstiem zinātniskajos izdevumos.

Katra negatīvā emocija ir kaitinātājs, respektīvi, arī stresa iemesls. Iedomājieties, cik sliktāk ir domāt negatīvi!

Cilvēce vēl ilgi pirms masveida stresiem mūsu dzīvē parūpējās par paņēmieniem, lai izvairītos no stresiem. Tas ir sekss un uzturs. Progresīvajā pasaulē šīm divām metodēm vēl piebiedrojās psihologi ar pretstresa programmām un atslābināšanās vingrinājumiem. Kā saka, izvēle pieder jums.

Visas dzīves garumā cilvēka psihe ir pakļauta daudzu un dažādu situāciju ietekmei. Šī ietekme nepaiet secen mūsu psihei. Tēlaini izsakoties, tā tiek ierakstīta, kodēta un saglabāta mūsu prātā “formulās” un “shēmās”. Pārdzīvotā pieredzes dēļ mūsu psihē veidojas tā saucamā nostādne.

To ir daudz, un tās ir dažādas. Parunāsim par tām nākamajā publikācijā.
Jums, godājamie lasītāji, joprojām ir iespēja sazināties pa mobilo telefonu 25921459 vai pa redakcijas e-pasta adresi: ezerzeme@ezerzeme.lv

Irina JAPIŅA, psiholoģe