Gadatirgus krāsas

Bet pagājušajā piektdienā es jau redzēju lidojam pirmos savvaļas zosu barus, un sirdī iesmeldzās skumjas par to, ka jāatvadās no siltām dienām. Gājputni lidoja augstu debesīs, iespējams, ka pēc tautas ticējuma ziema ir tālu? Atvasaru mēs kaut kā šoruden nemaz nejutām, toties rīta salnas jau pāris reižu sidraboja zāli. Laiks kurināt krāsnis.

GadatirgusRudens klāt — nu pienākusi Miķeļdiena. Sestdien, ilgi nedomājot, es devos uz Šķauni, ko nemaz nenožēloju. Tikai ar grūtībām atcerējos, ka turienes gadatirgu es apmeklēju pirms gadiem astoņiem, tā ka man ir tiesības salīdzināt. Šķita, ka tirgus rindu toreiz bija vairāk un pircēju skaits krietni kuplāks. Saruna par šo tēmu arī apstiprināja mana viedokļa patiesumu. Neapstrīdams fakts: cilvēki turpina atstāt tālo Latvijas austrumu pagastu. Vieni devušies meklēt laimi pilsētās, citi aizbraukuši uz ārzemēm. Slikti, kad dzimtene kļūst par pamāti. Pēdējā laikā kļuvis mazāk arī pārdevēju uz riteņiem: grūti ir konkurēt ar daudziem maziem veikaliem un lielveikaliem, kuru Latgalē ir papilnam. Lauku cilvēkiem tagad kļuvis par paradumu kaut reizi nedēļā doties iepirkties uz pilsētām, kur ļoti izplatītas ir tā saucamās akciju preces. Iznākumā benzīna tēriņi vienmēr atmaksājas. Bet, lūk, ar autobusu satiksmi kļūst aizvien grūtāk — nevienam nerūp vienkāršo cilvēku, it īpaši laucinieku intereses. Šķiet, nemākulīgāk vairs nevar vadīt valsti, taču maldījās tie, kuri tā domāja...

Kamēr dzīve laukos nav apsīkusi, tiks rīkoti arī gadatirgi. Manuprāt, ne tik svarīga ir iepirkšanās, cik cilvēku kontaktēšanās, kuri noguruši no vientulības savās viensētās un labu pārmaiņu gaidām. Plkst. 9.00 no rīta, kad es ierados Šķaunē, gadatirgus vēl tikko sākās. Par spīti manām cerībām lauku tirgus īpaši neatšķiras no pilsētas tirgus. Bet no mežu un dārzu veltēm bija tikai divi piedāvājumi. Bet kādi!

Mani paziņas no Bērziņu pagasta Olga un Einārs Brenči, kuriem ir pussimta stropu, rosīgi tirgojās ar savu firmas medu, un četri spaiņi dziednieciskā produkta tika iztukšoti vienas vai pusotras stundas laikā. Nācās braukt ar mašīnu pēc papildus preces. Cena? Pilnīgi pieejama visiem, manā klātbūtnē pircējs par trīslitru burku medus samaksāja tikai 13 latu. Puslitra burkas pārdeva par divarpus latiem. Par medu vairāk interesējās sievietes, bet pazīstamiem vīriem Einārs piedāvāja nodegustēt medus un iesala miestiņu. Tie, novērtējuši ekskluzīvo dzērienu, piekrītoši smaidīja. Arī es nobaudīju malku — iepatikās! Otrais dabīgais produkts — dzērvenes no Šķaunes purviem. Lielas, nogatavojušās, kuras piektklasnieks Ingus Tomiļins lasījis kopā ar māmiņu. Cena tāda, ka zemāka nemaz nevar būt: par litra burku — lats, un es ar prieku nopirku ogas par pieciem latiem. Tirdzniecība labi ritēja arī rūpniecības preču pārdevējiem. Ciemata ļaudis un viensētnieki nesteidzās ar pirkšanu, viņi sāka pielaikot tikai pēc visu tirgus telšu apstaigāšanas. Pircēji iegādājās gan spilgtas jauniešu sezonas jakas un siltus svīterus, taču visbiežāk darba drēbes un apavus. Tagad vairs nav modē stepēti vateņi un rupji gumijas zābaki. Tagadējās preces (kaut arī vislētākās) spīd, un uz tām ir ārzemju uzraksti, bez tā pircēju nevar iekārdināt. Taču arī viņš tagad kļuvis gudrāks un interesējas par tīras kokvilnas vai citiem audumiem ar minimālu sintētikas piejaukumu.

Beidzas Ķīnas un Turcijas ražojuma lēto preču laiks — veselība ir dārgāka. Atceros, kā jaunības gados mani vienaudži nežēloja atdot veselus 200 rubļus par pirmajām džinsenēm, ko varēja atļauties tikai retais! Pašlaik aptuveni tādu pašu preci, kas aizvien ir modē, var iegādāties par 10 - 15 reižu zemāku cenu.

Kāds gan var būt gadatirgus bez šašlikiem! Smaržīgi dūmi kairināja nāsis, un cilvēki sameklēja stūrīti bez norādījumiem un aicinātājiem. Nelielās kompānijās risinājās sarunas “par dzīvi”, taču, atzīšos godīgi, pat gadatirgus beigās stipri iereibušus cilvēkus es nemanīju. Rudens svētku organizētāji labi pārdomāja, ar ko izklaidēt viesus. Kultūras programma bija ļoti interesanta.

Pagasta padomes administratīvā ēka iepriecināja skatienu ar jauniem stikla pakešu logiem un greznu sarkanu jumti. Gluži kā atjaunotnes laika un ar teritoriālo reformu saistīto cerību iemiesojums. Zāliens atgādināja spilgtu paklāju, rudens velšu kompozīcijas sajūsmināja skatītājus. Te pacentās vietējās dizaineres Jadviga Ceicāne, Rita Andžāne, Natālija Sprukte un Nadežda Tabunova. Man pateica, ka improvizētā koncerta laukuma sagatavošanā aktīvi piedalījās vietējais priesteris Aivars Kursītis. Svētku gaisotne valdīja vairākas stundas. Aulejieši cienāja Šķaunes Miķeļus ar alu un labākās saimnieces Helēnas vārīto ķimeņu sieru un vēl piedāvāja mīklas, apdāvinot visattapīgākos ar sārtiem āboliem. Asprātības bārstīja arī Kombuļu ļaudis, kuri pasniedza radošajiem partneriem dekoratīvu groziņu ar āboliem un bumbieriem. Protams, klātesošos uzrunāja pagasta vadītājs Konstantīns Andžāns. Klātesošo vidū izrādījās tikai divi Miķeļi. Viņi saņēma pa puķu pušķim (attēlā).

Koncerts bija ļoti veiksmīgs — par to es spriežu pēc skatītāju reakcijas. Pirmā bija tautas jaunrades daļa, kurā kā vienmēr ar izpildes meistarību paspīdēja populārā ansambļa “Aulejas sievas” Latgales folkloras glabātājas. Kombuļu duets “Lietus serviss” piedāvāja estrādes programmu. Dzīvesbiedri Inese un Ēriks Cibuļski apbūra daudzus skatītājus ar autordziesmu izpildījumu. Viņi dziedāja par mīlestību, kurai nekāds vecums nav šķērslis. Sirsnīgi tika uzņemti visi astoņi priekšnesumi.

Par Šķaunes gadatirgus programmas naglu kļuva loterija, lūk, kāpēc cilvēki nesteidzās izklīst pa mājām. Daudziem rokās es redzēju piecas sešas biļetes un tikai vēlāk sapratu, ka tā ir droša likme. Loterijā ne tikai visas biļetes bija laimīgas, bet arī tā bija visai ienesīga. Smiekliem skanot, es ar biļeti Nr. 228 laimēju... tik lielu maisu kartupeļu, ka pats ar to nemūžam netiktu galā. Paldies, ka mans paziņa Alberts Stepiņš no Aulejas palīdzēja iekraut ļoti smago laimestu manā mašīnā. Gluži tāpat smējās par tantiņu gados, kura laimēja cigarešu bloku. Pavisam tikai par latu daudzi ieguva maisus ar graudiem, galda bietēm, āboliem, spros-tus ar sivēniem, gaiļus un pīles, bet vēl adītus cimdus, zeķes, marinējumus, ievārījumu, stādus... Kādi pieci cilvēki stiepa milzīgus ķirbjus, bet piektklasniece Evelīna nebeidza priecāties par laimēto lielo arbūzu! Raugoties smaidošo cilvēku sejās, es sapratu galveno: Šķaunes gadatirgus organizētāji sasniedza nosprausto mērķi — dāvāja prieku katram, kurš atnāca “uz uguntiņu”. Vēlāk vietējā “kultūras ministre” Leontīne Višņevska man pačukstēja: laimīgo biļešu bija 250! Daļu visai vērtīgo balvu cilvēki atnesa vai atveda paši — pēc pašu gribas un no tīras sirds.

.... Es nepamanīju, kā aizritēja piecas patīkamā darba stundas. Atvadoties no viesmīlīgā ciemata, es pārmetu sev, ka nenopirku pāris biļešu. Varēju laimēt maisu kviešu zivju iebarošanai, jo Krāslavas tirgū par kilogramu šo graudu nākas atdot 15 - 20 santīmu. Nekas, pēc gada pacentīšos trešo reizi apmeklēt Šķaunes gadatirgu. Tā gribas ticēt, ka gaidāmā reforma ļaus neradīs šķērsli labu tradīciju turpināšanai pagastos.

Aleksejs GONČAROVS