Rudens uzaicinājums

Miķelis ButānsTāpēc mani no visas sirds iepriecināja uzaicinājums aizbraukt uz Daugavas kreisā krasta pagastu un apskatīt dīķi, kura saimnieki ir mani labie paziņas Miķelis un Aina Butāni.

... Gadi skrien vēja spārniem. It kā tas bija vēl nesen, kad es ciemojos viensētā meža klajumā, taču Miķelis atcerējās precīzi: pagājuši deviņi gadi. Pa šo laiku izauguši un ģimenes ligzdu atstājuši visi trīs Butānu dēli. Ieguvuši specialitātes, Jānis un Viktors strādā galvaspilsētas firmās, bet Andris apgūst automehāniķa profesiju.

Zemnieku saimniecība “Pūpoli” nav liela un nav maza: 36 savi hektāri plus nomātie. Mērnieku laikus Butāni sagaidīja pilnīgā gatavībā. Abi pabeiguši Višķu sovhoztehnikumu. Miķelis ir diplomēts mehāniķis, Aina — agronome, tikai daudzgadējie eksperimenti uz mantojamās zemes īpašus panākumus nedeva. Tiesa, lai arī lielas naudas Butāniem nebija, toties trūkumu viņu dēliem nekad nav nācies piedzīvot. Vai tad nav sāpīgi krīzes un inflācijas apstākļos atdot pienu par nieka 12 santīmiem litrā! Tomēr Aina joprojām turpina slaukt trīs govis. Bet kur tu liksies? Ne jau aiz labas dzīves abi salīga darbā bijušās lokomotīvju remonta rūpnīcas bāzē, kas darbojas Šilovka ezera krastā.

Gleznaino dīķi dižkoku paēnā es pamanīju ne uzreiz, bet kad nokļuvu tā krastā, no pārsteiguma skaļi iesaucos. Var iedomāties, cik skaisti te ir vasarā, kad zied baltās ūdensrozes, bet krastos dobēs spilgtās krāsās aug puķes. Kas ir interesanti: dzīvesbiedri Butāni izraka dīķi grūtajā laikā: deviņdesmito gadu sākumā. Miķelim toreiz laimējās lēti nopirkt dīzeļdegvielu un par pieejamu cenu vienoties ar ekskavatoristu. Pašlaik tāds prieks maksā ļoti lielu naudu. Tā bijušajā purvā radās dīvainas formas mākslīgā ūdenstilpe — ar kanālu, kam pāri uzbūvēts tiltiņš.

Te svarīgi ir izdarīt atkāpi: Miķeļa vecaistēvs bija galdnieks, tēvs — namdaris, varbūt tāpēc arī manas publikācijas varonim agri radās interese par kokgriešanu. Vispār viņa rokas vairāk pieradušas pie metāla, bet kokgriešanu viņš uzskata par vaļasprieku. Prasmīgi strādājot ar cirvi, zāģi un ēveli, viņš pacietīgi, gadu pēc gada pārvērta dīķa krastus par pasakainu stūrīti. Pat virs ūdens parādījusies terase, kur labi pasēdēt atpūtas krēslā, vicinot makšķeri, lai noķertu kādu karūsiņu. Var nirt, ko arī dara pēršanās cienītāji, pēc tam padzerties ledusaukstu ūdeni no brīnumakas.

Pirtiņa dīķa krastā, manuprāt, atgādina mazu arhitektūras šedevru. Koka ornamenti iepriecina skatienu visur — zem griestiem un pie margām. Miķelis godīgi atzinās, ka vairākums koka ornamentu tapa viņa galvā. Pirtiņai pieplok banketu zāle, kur var izvietoties vairāk nekā pussimts viesu un vēl paliks vieta dejošanai. Nav grūti uzminēt, kādam nolūkam: tālredzīgie vecāki domā par iespējamām dēlu kāzām. Žēl tikai, ka visi trīs izvēlējās dzīvot pilsētās, vai lauki nepanīks bez jaunās paaudzes? Butāniem ir gan aramzeme, gan tehnika, tikai nav galvenā — pārliecības par rītdienu. Nepadodoties pagaidu izmisumam, Miķelis turpina rotāt savu atpūtas stūrīti. Ja nu pēkšņi dzīve laukos mainīsies uz labu pusi? Ja nu kāds no dēliem atgriezīsie mājās uz visiem laikiem...

Lauku idille: izskatīgā viensēta, zirgs ganībās, zosis, kas cienīgi pastaigājas pagalmā, un kucēni, kas skraidelē apkārt saimniekam... Katra diena ir saimniecisku rūpju pilna. Bet gleznainais dīķis un pasakainais namiņš krastā domāti atpūtai, bez kā nevar iztikt. Ar maizi vien...

Aleksejs GONČAROVS