Mākslīgie dīķi — mājas rota

Šajā sakarā īpašu nozīmi gūst vispārēja un vērīga uzmanība lauku ļaužu izdzīvošanas tematikai. Labi apzinoties visu radušās situācijas aktualitāti, nelielais “Ezerzemes” kolektīvs pastāvīgi savu darbu plāno tā, lai atainotu lauku dzīves reālijas, kas, manuprāt, ir morāls atbalsts tiem.

Mēs nekad netaupījām un netaupām uz benzīna rēķina, tāpēc apmeklējam visus mūsu rajona stūrīšus. Vizuāli novērtējot un salīdzinot dzīves līmeni dažādos pagastos, pastāvīgi tiekoties ar cilvēkiem, mēs nonācām pie iepriecinoša secinājuma. Lai vai cik grūta būtu dzīve Latgales laukos, aizvien vēl atrodami īsti zilā ezeru novada patrioti. Nedomājot atstāt dzimteni, viņi nenogurstoši rūpējas par savu māju komfortu un ārējo pievilcību. Fakts acīmredzams: pēdējos desmit — piecpadsmit gados parādījies ne mazums mākslīgo dīķu, kas līdz nepazīšanai pārvērta piegulošās teritorijas.

Ideja organizēt rajona mākslīgo ūdenstilpju konkursu redakcijā tapa pirms gada, taču dīvaina lieta: mūsu piedāvājums uzreiz netika atbalstīts. Ticot veselā saprāta triumfam, Krāslavas un Dagdas novada laikraksts analoģisku iniciatīvu izrādīja arī šogad, un otrais mēģinājums vainagojās panākumiem. Sponsoru lomā piekrita būt Krāslavas rajona padome, Latgales Lauku attīstības birojs un SIA “Platons”, bet laikraksts “Ezerzeme” ar prieku nodrošina informatīvo atbalstu.

Kā tas arī bija gaidāms, izsludinātās 100, 75 un 50 latu prēmijas kļuva par iedarbīgu stimulu, un redakcija sāka saņemt pieteikumus. Labi padomājuši, mēs nolēmām pastāstīt par konkursa objektiem laikraksta lappusēs. Un, kā mēdz teikt, process sākās: jūnijā mums pastāvīgi zvanīja un aicināja ierasties. Dažos gadījumos interesantu dīķu adreses mums ieteica lasītāji, bet neparasto viensētu nosauktie saimnieki neatteicās no tikšanās ar korespondentu. Iznākumā divos vasaras mēnešos bija 11 tikšanās, kuru rezultātā tapa publikācijas rubrikā “Dīķu konkurss”. Pēdējo uzaicinājumu redakcija saņēma pavi-sam nesen — rudenī, un personīgi mani iepriecināja tas fakts, ka arī Daugavas kreisajā krastā atradās kāds drosmīgs viensētnieks.

Atzīstos, ka sākumā mēs nedaudz uztraucāmies: vai piedāvāto ideju atbalstīs? Tāpēc no visas sirds pateicamies par drosmi debitantiem Pēterim un Melānijai Filipenokiem no Dagdas pagasta. Viesu mājas “Tinēji” saimnieki parādīja meža dīķi, kas vienkārši apbūra mani. Bet publicētais raksts “Meža pasaka” pamudināja izrādīt drosmi arī citus saimniekus, kuri izdaiļoja savu māju apkārtni ar skaistiem dīķiem. Vairākums no tiem pretendē uz gleznainu miniezeru nosaukumu.

Valda un Lilijas Peipiņu adresi redakcijai pateica kāds no laikraksta Izvaltas draugiem, bet par Ēvalda un Vairas Cauņu sakopto sētu es zināju arī agrāk, tā ka problēmu ar kontaktēšanos nebija. Publikācijā “Sava māja laukos” es pastāstīju par krāslaviešu Irinas un Jurija Komļevu vasarnīcu. Atzīšos godīgi: bez saimnieku uzaicinājuma es pats nebūtu atradis šo kluso un gleznaino stūrīti, kur viļņos šūpojas laiva, kas kā divas ūdens piles līdzīga tai no Krāslavas vēstures un mākslas muzeja. Ar labu cilvēku palīdzību es labprāt paciemojos pie Riharda un Ludmilas Picuļevičiem Kalniešos.

Pie Ilmāra un Regīnas Pabiniem es uzprasījos ciemos pats. Par tiem gleznainajiem ūdens spoguļiem tālajā Bērziņu pagastā tīksminājos ne tikai es: milzīgie zivju dīķi atrodas pie paša ceļa.

Laba lieta, kad ir seni paziņas. Piemēram, Zoja un Nikolajs Taraseviči uzaicināja mani paciemoties viensētā, kas atrodas aiz Šķeltovas ciema, kur es jau vienreiz esmu bijis. Otrā tikšanās bija tikpat interesanta kā pirmā. Ezernieku pagastā kompetenti cilvēki man pateica uzreiz divas adreses. Tā arī parādījās publikācija “Starp diviem ezeriem”, kurā es dalījos iespaidos pēc iepazīšanās ar krietniem un mērķtiecīgiem cilvēkiem Jeļenu un Vitāliju Dorofejeviem. Bet ar dzīvesbiedriem skolotājiem Vaišļām man nevajadzēja iepazīties: gan sportists Jānis, gan Tautas deju ansambļa “Dagda” dalībniece Rita ir rajonā pazīstami cilvēki. Kā saka, skaisti dzīvot neaizliegsi, tāpēc dzīvesbiedri Vaišļas daudz pūļu ieguldīja savas sētas labiekārtošanā Ezernieku nomalē, par kuras galveno rotu kļuva dīķis ar saliņu.

Visinteresantākais ir tas, ka konkursa gaitā pēkšņi noskaidrojās, ka visi dīķi pretendē uz oriģinalitāti. Aivars un Inese Vanagi Izvaltas ciematā apdarinājuši dīķa krastus ar akmeņiem un sākuši audzēt baltās ūdensrozes. Savukārt Skaistas zemnieki Jānis un Viktorija Saksoni pārvērtuši dīķu krastus par pasaku klajumu. Vārdu sakot, uzdevums žūrijai ir ļoti sarežģīts. 7. un 8. oktobrī mēs esam apņēmušies apmeklēt visas adreses. Jūsu klātbūtne, godājamie konkursanti, ir vēlama, taču nav obligāta: es labi zinu, kur kas atrodas. Kopā ar mani dīķus vērtēs Ivars Geiba, Latgales Lauku attīstības biroja vadītājs, un Arvīds Vīguls, Jūras un iekšējo ūdeņu Daugavpils kontroles sektora vecākais inspektors.

Uz drīzu tikšanos brīnumkrastos!

Aleksejs GONČAROVS