Profesija visam mūžam

Jānis VigulisLiela loma tajā ir ne tikai tehnikai, bet arī cilvēkam, kurš stūrē milzīgo transportlīdzekli pa labākiem un sliktākiem ceļiem, gādājot, lai katrs laikā nokļūtu galapunktā. Aulejas pagasta autobusa šoferi Jāni Viguli turpat katrs vietējais iedzīvotājs pazīst vaigā. Citādi tas nevar būt, jo Jānis ir pagasta pašvaldības autobusa šoferis, kurš pavisam nesen nosvinēja 50 gadu jubileju.

Pašvaldība, protams, apsveica savu ilggadējo darbinieku nozīmīgajā jubilejā, kā arī sagādāja pārsteigumu. Sagadīšanās vai nē, bet uz savu jubileju Jānis tika pie pilnīgi jauna 78 tūkstošus latu vērtā “ISUZU” autobusa, ko iestāde iegādājās skolēnu pārvadāšanai. Jubilārs var pastāstīt ļoti daudz par jaunā transportlīdzekļa priekšrocībām salīdzinājumā ar visiem iepriekšējiem viņa vadītājiem autobusiem. Viegli stūrējams, ko nodrošina efektīvs stūres iekārtas hidropastiprinātājs, aprīkots ar kruīza kontroli, plašs salons, ērti sēdekļi ar drošības jostām, ekonomisks dīzeļdzinējs — šajā rakstā trūkst vietas, lai uzskaitītu pilnīgi visus labumus un ieguvumus.

Ceļu uz mūža profesiju Jānis sāka, izmetot nelielu līkumu: pēc vispārizglītojošās skolas viņš devās uz toreizējo Dagdas lauku profesionāli tehnisko skolu, kur ieguva plaša profila mehanizatora profesiju. Pēc skolas pabeigšanas tika norīkots darbā Krāslavā par traktoristu meliorācijas objektos. Daži no tiem vēl palikuši atmiņā: “Meliorējām zemes “Suvorova” kolhozā, “Brīvībā”, “Sauleskalnā”, no turienes aizsūtīja uz Daugavpili mācīties par automašīnas šoferi.”

Līdzko saņēma šofera tiesības, viņu uzreiz iesauca padomju armijā. Dienests ritēja Gusevas pilsētā (Kaļiņingradas apgabals). Pamatā pārvadāja dienesta biedrus uz mācībām, nakts šaušanu, dežūrēja komandantūrā. Šoferi armijā baudīja lielāku cieņu komandieru acīs, līdz ar to viņu dienesta dzīve ritēja vieglāk. Pēc diviem gadiem Jānis atgriezās mājās un uzreiz tika nosūtīts mācīties uz Daugavpili, šoreiz — par autobusa šoferi. Izrādās, ka sovhozā nebija brīvas automašī-nas, toties vajadzēja šoferi autobusam, un viņš piekrita piedāvājumam mācīties. Ja tobrīd vēl bija kādas šaubas, tad šodien sarunbiedrs apgalvo, ka šāds likteņa pavērsiens viņam ir ļoti pa prātam. Autobusa šoferis izrādījās vajadzīga profesija arī milzīgo juku laikos, līdz ar to darbs viņam ir vēl šobaltdien.

Pirmais Jāņa autobuss bija Rīgas autobusu fabrikas “RAF”, kuram korpuss bija no koka — ar āmuru un naglām paremontē un brauc tālāk. Ziemā pasažieri brauca, satinušies vatenī, jo salonu neapkurināja vispār, tāpēc bija ļoti auksti. Pēc pāris gadiem Jānis savu “Rafiņu” atdeva citam šoferim, bet pats tika pie jauna “KAVZ”, pēc kura pats personīgi brauca uz Kuibiševu. Padomju inženieri galvu īpaši nelauzīja — ņēma sērijveida “GAZ-53” automašīnu un Lauktehnikā uz tā šasijas uzmontēja autobusa virsbūvi. Šis hibrīds, kas ar naglām un āmuru vairs nebija remontējams, izdevās mazliet labāks par koka “Rafiņu”. Ar to Jānis brauca līdz pat sovhoza “Sīvers” sabrukumam 1991. gadā. Atmiņas par šo autobusu saistās ar pamatīgu virsbūves grabēšanu un ļoti putekļainu salonu — brauciena laikā pa grants ceļiem tie salonā iekļuva kā putekļu sūcējā. Sirdi kremta arī autobusa izskats — kā ar cirvi tēsts.

Pēc kāda laiciņa jau kā pagasta šoferim viņam atkal nācās sēsties pie “KAVZ” autobusa stūres. Tas gan nebija jauns, braukts gadus piecus. Uz jauno gadu, neilgi pirms tūkstošgades mijas, Jānis saņēma jaunu “PAZ” markas autobusu, kas jau daudzmaz atbilda autobusa nosaukumam. Faktiski tas bija viņa mūžā labākais autobuss līdz šī gada 26. augustam, kad viņš pats devās pakaļ jaunajam “ISUZU”.

Sarunā Jānis uzsver, ka autobusa šofera darbs ir smags tieši no pasažieru drošības viedokļa. Pasažieri bijuši visādi. Sovhoza laikā vajadzēja pārvadāt strādniekus, par saudzīgu attieksmi pret autobusa salonu varēja aizmirst. Tagad braucēju maz, pamatā bērni vai pensionāri. Visu brauciena laiku un katrā situācijā jāpatur prātā, ka desmitiem cilvēku uzticējuši vadītājam savu veselību un dzīvību. Tā nav tikai sausa juridiska, bet arī morāla atbildība. Vadot autobusu, Jānis nekad nav iekļuvis avārijās. Tomēr viens negadījums viņa mūžā notika, iekrāsojot galvā dažus sirmus matus.

“Šķiet, tas notika, kad biju palaidis vienu šoferi atvaļinājumā,” atceras sarunbiedrs. “Toreiz sēdēju pie lielā “LAZ” stūres. Reisa dienā ceļš izrādījās ļoti slidens, braucot kalnā no Šķipiem, riteņi slīdēja, un cilvēku pilnais autobuss metrus simts slīdēja atpakaļ. Galvā visi mati saslējās stāvus, tomēr izdevās noturēt transportlīdzekli uz ceļa. Tā bija liela laime.”

Bija vēl viens ceļu satiksmes negadījums, taču ne ar autobusu. Sovhoza laikā vajadzēja palīdzēt transportēt ogles no Krāslavas. Jāņa vadītais pašizgāzejs “ZIL” līgani nogūlās ceļmalas grāvī, jo slidenā laikā pagriezienā noslīdēja no ceļa. Bet arī šim gadījumam bija laimīgs fināls — atlika vien izvilkt transportlīdzekli uz ceļa.

Ģimene ir tā, kas atbalsta un palīdz grūtā brīdī. Jānis apprecējās 1982. gadā. Dzīvesbiedre Janīna, bijusī zootehniķe, tagad ir mājsaimniece. Ģimene tur nelielu saimniecību: ir trīs govis, zeme un neliela sējplatība ar graudaugiem, jo mūsdienās ar vienu pliku algu pagrūti vilkt dzīvību. Vienīgais bērns — meita Vita — izmācījusies par filoloģi, dzīvo Rīgā, ir precējusies, un vecvecāki var priecāties par mazdēlu Lauri. Šobrīd meita nestrādā, rūpējas par bērnu. Jānis mīl savu nelielo ģimeni, un brīvo laiku cenšas veltīt saviem tuvākajiem cilvēkiem.

Starp citu, Latvijas neatkarības gados tālākie reisi Jānim ir bijuši tieši uz mūsu valsts galvaspilsētu. Savukārt sovhoza pastāvēšanas gados nācies vizināt fermas darbiniekus iepirkties uz Polocku Baltkrievijā. Par viņa profesionalitāti liecina arī tāds fakts, ka Jānis nekad nav stāvējis ceļā autobusa tehnisku problēmu dēļ. Vienīgi dažu reizi nelaikā beidzās benzīns, izbraucot sovhoza ceļus. Vecs vai jauns, bet autobuss vienmēr bija viņa lolots un sargāts.

Juris ROGA