Dažādiem likteņiem

pansionats2Viņas dzīvesbiedrs bija mežsargs valsts mežos, bet Leonora strādāja piemājas saimniecībā un uzturēja māju pienācīgā kārtībā. Ģimenes rīcībā bija zemes gabals un iespēja turēt tiem laikiem palielu saimniecību: govi, aitas, zirgu, buļļus. Leonoras mūžs tā arī pagāja, dzīvojot kopā ar vīru mežsargu Jalovā, kas ir uz Ikažencu pusi. Kad vīrs nomira, Leonora palika viena. Tiesa, nepavisam: dēls dzīvo un strādā Rīgā, bet meita — Lielvārdē. Viens dēls nomiris. Pēc vīra nāves Leonora mēģināja apmesties uz dzīvi pie meitas Lielvārdē, bet svešā vidē viņai kaut kā neizdevās iedzīvoties, tāpēc atgriezās dzim-tajās mājās. Drīz vien liktenis viņu piespieda meklēt ceļu uz aprūpes centru, kur Leonora, kā pati apgalvo, jūtas labi. Katrā ziņā mežā vienai bija daudz bailīgāk un neomulīgāk, nekā tagad vecīšiem visiem kopā dzīvojot.

Vislatvijas talkas dienas rīts Leonorai izrādījās prieka pilns, jo ciemos ieradās sena draudzene — Marija Masaļska: “Atceros, Latvijas pirmās brīvvalsts laikā tur bija biezi apdzīvota sādža, mūsu mājas atradās netālu viena no otras, metrus trīsdesmit. Bieži viena otru redzējām, atceros, kā viņa ganos gāja. Es esmu dzimusi 1924. gadā, bet viņa — 1920. gadā, tālab kādu laiku pat mācījāmies ko-pā. Gadiem ritot, mūsu ceļi pašķīrās, viņa bija izbraukusi uz Rīgu kalpot, es arī izaugu un bija savi plāni. Pēc vairākiem gadiem atkal satikāmies, jo Leonora pārbrauca mājās, netālu izgāja pie vīra. Es arī apprecējos tepat netālu. Atkal mūsu dzīves ritēja kopā vienā pagastā. Tagad, lūk, braucu ciemos pie draudzenes. Šodien arī esmu palikusi viena, bet turpinu dzīvot savās mājās. Dēlam tur tēva zeme, govis ganās. Šodien no rīta ar mašīnu brauca slaukt govis, bet pa ceļam atveda mani pie draudzenes. Vakarā aizvedīs mājās. Kad sagribēšu, vēl atvedīs, bet vispār es tagad reti izbraucu no mājām. Agrāk pati sēdos uz velosipēda un katru svētdienu devos uz Pustiņas baznīcu dziedāt baznīcas korī.”

Spēki pamazām pamet vecos ļaudis. Kādam tuvinieki dzīvo līdzās un viņi jūtas droši savās mājās arī vieni. Savukārt tie, kuri atraduši sev jaunās mājas Skuku sociālās aprūpes centrā, ļoti pateicīgi Robežnieku pagasta pašvaldībai, kas tās viņiem nodrošinājusi.

Juris ROGA