Gadi rit, bet sirds kļūst jaunāka

Pagājušajā sestdienā Robežniekos apaļas jubilejas atzīmēja uzreiz divas svinību gaviļnieces. Tiesa, uz Skukiem mani stingri jo stingri aicināja ierasties Valentīnas Ivanovas draudzene, uzvārda māsa Ludmila, kura tādēļ pat divas reizes brauca uz redakciju. Kā lai te atsaka. Par to, ka Marijai Kairānei, kura todien pulcināja ciemiņus centra ciematā, ir jubileja, es jau zināju no apsveikuma laikrakstā. Aizkustinoši vārdi: “Lai gadi rit, bet dvēsele nenoveco...” Precīzāk nemaz nepateiksi, un mans mēģinājums uzprasīties uz šo jubilejas uguntiņu tika pieņemts. Cik dzīvoju, nepārstāju brīnīties par vienkāršo lauku cilvēku sirsnīgumu, atklātumu un dzīves mīlestību, par ko izdevās pārliecināties kārtējo reizi.

... Atlicis uz pāris stundām steidzamas darīšanas Krāslavā, kur tika atzīmēta ģimnāzijas jubileja, es ierados Skukos bez nokavēšanās. Un ne bez pārsteiguma uzzināju, ka ciematā ir tukša māja — kaut kas līdzīgs lauku klubam, kur ne visai sen tika svinētas kāzas. Lūk, arī mūsu svinību gaviļniece riskēja nomāt to — sava māja kaimiņos pirms pāris gadiem cieta no uguns, taču paldies labiem cilvēkiem par palīdzību, dzīve tajā nokārtojās. Valentīnai Ivanovai māja ir dārga: to savām rokām pirms pusgadsimta uzcēla tēvs. Starp citu, viņa dzimusi Semjoškos, pirmās izstrādes dienas uz viņas vārda brigadieris pierakstīja vēl kolhozā “Zarja svobodi”, taču vēlāk strādīgos vecākus uz pirmrindas saimniecību “Znamja pobedi” uzaicināja pārbraukt pats priekšsēdētājs Juljans Buko. Tā Skuki arī kļuva par Valentīnas otro dzimteni, ko viņa nemaz nenožēlo — cilvēki te ir ļoti labi. Tiesa, gadi atstāja savas zīmes: sen vairs nav vecāku, divdesmit pieci gadi apritējuši kopš tā laika, kad jubilāre zaudēja vīru. Viņi bija seši brāļi un māsas, tagad palicis uz pusi mazāk. Protams, gan Vladislava, gan Bronislavs ieradās uz vecākās māsas jubileju no Rīgas. Man laimējās iemūžināt to momentu, kad viesi no galvaspilsētas apsveica visdārgāko cilvēku. Rajona laikrakstu Valentīna lasa visu mūžu, tāpēc arī mēģināja nosēdināt ciemiņu no redakcijas sev blakus, taču es iekārtojos tuvāk izejai — tajā sestdienā mani gaidīja vēl daudz darba. Klausoties tostus, sapratu: radi un ciema ļaudis mīl un ciena Valentīnu Ivanovu par darba tikumu, labestību un atsaucību. Viņai vairākkārt nācies būt pavārei un klāt pēc pasūtījuma galdus, arī sev, protams, viņa todien pacentās.

Par to, ka viņai ir jautrs raksturs, es uzzināju vēl pirms viesībām: piecas minūtes izdevās atlicināt sarunai, jo katrs no viesiem centās pabūt blakus saimniecei. Lūk, ko viņa pateica: “Visvairāk es mīlēju dejot polku. Gadījās, ka ermoņiku spēlētājs sāk vilkt plēšas un neviens nevar nosēdēt uz vietas, bet dejojām mēs līdz nemaņai, precīzāk — līdz saullēktam. Bet ko mūsdienu jaunatne? Sastājas riņķī un mīdās, nesaprotamai mūzikai skanot. Nemāk dejot ne valšus, ne polkas... Bet kā mēs mīlējām častuškas! Vai tad tās aizmirsīsi...” Patīkamā balsī mana sarunbiedre pēkšņi sāka dziedāt kādu častušku par traktoristu.

Es sapratu galveno: sieviete, kura spītē gadiem, zvaigznes no debesīm neķēra. Bija vien-kārša laukkope, un viņas karjera nesniedzās augstāk par brigādes uzskaitvedi. Svarīgs kas cits: viņa godīgi iet pa dzīves ceļu, par ko arī izpelnījās ciema ļaužu cieņu. Bet tie draudzīgi novēlēja viņai stipru veselību, laimi un ilgu mūžu. Es nesagaidīju to brīdi, kad viņa laidās dejā. Ataicinātie muzikanti vēl atradās iesildīšanās stadijā. Bet es aizsteidzos uz citām viesībām.

Robežniekos ielūgto ciemiņu bija vēl vairāk — Kairāniem ir liels radu pulks. Pati Marija ar savu dzīvesbiedru Lucijanu dzīvo Pipiros, bet svinēt jubileju nolēma skolas ēdnīcā, lai ciemiņiem būtu ērtāk. Arī te es satiku Krāslavas muzikantus, kuri izpildīja ikvienu muzikālo pasūtījumu. Viesības sita augstu vilni, bet jubilāre, ieraudzījusi nejaušu ciemiņu, sākumā pat apmulsa: “Neesmu nekāda slavenība...” Tā nav tiesa. Marija dzīvojusi sarežģītu, taču skaistu mūžu. Turīgu zemnieku meita kopā ar vecākiem bija izsūtīta uz tālo un svešo Omskas apgabalu. Pārdzīvojusi Sibīrijas grū-tības, viņa nesaniknojās, nenocietināja sirdi. Sievietes galvenā bagātība ir dēli, kuri, izpildot vecāku gribu, ieguva augstāko izglītību. Valērijs ir rajonā pazīstams cilvēks, autoritatīvs lauku attīstības speciālists. Viņa brālis Jānis uz māmuļas jubileju ieradās kopā ar ģimeni no Rīgas, kur strādā par menedžeri solīdā firmā “Maraton”. Vecmāmiņai Marijai ir četri mazbērni, ar kuriem viņa ļoti lepojas.

Nofotografēt triju paaudžu Kairānu ģimeni nebija viegli — brašie muzikanti spēlēja tā, ka viss apkārt griezās riņķī. Kas tur ko teikt: laukos prot gan strādāt, gan atpūsties. Bet par politikas krīzi lauku cilvēkiem nav laika interesēties, tāpēc Latgales zemnieks pat visgrūtākajos laikos nepazina badu.

Aleksejs GONČAROVS