No apvienošanās naudas savs labums katram

— Kādam mērķim atvēlējāt visvairāk naudas?

— Veiksmīgi beidzies autobusa iegādes konkurss, un par 78000 latu esam nopirkuši jaunu, mūsdienīgu, ekonomisku un ērtu autobusu “ISUZU” ar 30 sēdvietām un 9 stāvvietām, kas, cerams, ilgus gadus kalpos kā labs pārvietošanās līdzeklis bērniem uz skolu un mājup. Tā kā autobusā brauc ļoti mazi bērni — piecgadīgi, sešgadīgi, pirmklasnieki, tad uzskatījām, ka ļoti nepieciešama tāda lieta, kā klimata kontrole. Ziemā šoferis var savlaicīgi vēl pirms došanās ceļā uzsildīt salonu, lai bērniem ir silts, bet vasarā var ieregulēt salonā vēsāku klimatu nekā ārā. Nebūs jāver logs, nebūs putekļu iekšā. Jā, autobuss ir dārgs, bet ilgtermiņā tas atmaksāsies, turklāt bērni un skola nav no tās sfēras, kur ekonomēt.

Žēl, bet neizdevās piesaistīt autobusa iegādei līdzfinansējumu, jo nebija tādas programmas. Vienubrīd klīda dažādas runas, kas viesa cerības, bet tās drīz izplēnēja, un izlēmām pirkt. Jautājumu esam pamatīgi izdebatējuši padomes sēdē. Tagad aktuāla autotransporta direkcijas prasība, lai autobusi būtu aprīkoti ar taho- grāfu un tiktu veikta šofera darba laika uzskaite. Nedod Dievs, ka viņš brauc ilgāk nekā atļauts. Nelielam pagastam tas nav aktuāli, jo izstrādāto lokveida maršrutu iespējams izbraukt ilgākais stundas laikā, vēl stundu vajag pēcpusdienā. Bet pierādīt to nevarētu, jo līdzšinējais deviņus gadus vecais autobuss, kas ražots Krievijā, nav aprīkots ar modernajām darba laika uzskaites iekārtām. Apkopojot visus faktorus, nolēmām pirkt jaunu autobusu. Tas pārvadā skolēnus jau ar 1. septembri.

— Vai arī skolai tika kāda daļa no 200000 latu?

— Jā, mums ir skolas ēkas siltumefektivitātes paaugstināšanas projekts, kura realizācijai atvēlēti 30000 latu. Daļa no šīs summas jau ir veiksmīgi apgūta: logu un durvju nomaiņa skolā veikta. Zināmā mērā mums paveicās, ka viss ritēja raiti, jo nebija nekādu starpgadījumu, konkursa rezultātus neviens neapstrīdēja un nekas nebija jāatceļ. Logu un durvju nomaiņa veikta skolas ēkas jaunākajā daļā, kur ziemā, kad vējš pūta no ezera puses, aizkari kustējās un varēja uz savas ādas sajust, kāds laiks aiz loga. Pirmie aprēķini bija, ka iekļausimies summā līdz 30000 latu, cenu aptaujas rezultātā esam ietaupījuši un darbus paveikuši par 23000 latu. Atlikušo naudu varēs izlietot skolas jumtam vai siltināšanai, bet šis jautājums pagaidām atklāts. Neforsēsim, līdzekļi pāriet uz nākamo gadu. Varbūt līdz tam atvērsies kāda līdzfinansējuma programma, kas dos iespēju paveikt vairāk.

Vēl 20000 latu paredzēti skolas sporta zāles remontam, kas ir ļoti aktuāli, ja runājam par veselīgu dzīves veidu un aktivitātēm, kas kalpo tam. Sporta zāles ir tā vide, kur savu vietu atrod gan jauns, gan vecs — ikviens, kurš draugos ar sportu. Esam plānojuši veikt iekšējos remontdarbus: sienu izlīdzināšana, apgaismojuma un ventilācijas ierīkošana, grīdas un griestu remonts, gaiteņa remonts, ģērbtuvju pārbūve, lai varētu atrast vietu dušām un, iespējams, saunai, kas vajadzīga relaksācijai. Ģērbtuves mums atsevišķas zēniem un meitenēm, bet tās ir pārāk plašas. Darbi tiks izsolīti līdz decembra vidum, lai celtnieki var strādāt skolēnu brīvlaikā, netraucējot mācību procesu.

Par sportu turpinot, gribu palielīties, ka Sporta pārvalde apstiprināja mūsu projektu sporta inventāra iegādei. Šī projekta kopsumma ir 5000 latu, pusi finansē Sporta pārvalde, otru pusi — pašvaldība. Rezultātā esam iepirkuši bumbas, barjeras, vārtus, novusu, tenisu, batutu un daudzas citas vērtīgas un labas lietas, kuras varēs izmantot aktīvai atpūtai gan skolēni, gan pieaugušie, kuri vakaros dodas sportot.

— Daudzas pašvaldības iegulda saņemtos līdzekļus ūdenssaimniecības sakārtošanā. Jums tas aktuāli?

— Jā, arī mēs esam ieplānojuši 30000 latu ciemata ūdenssaimniecības sakārtošanai. Realizējot šos darbus, oktobra sākumā ūdens esošajā trasē iekļūs kvalitatīvs, atdzelžots. Par šiem līdzekļiem nosiltināsim atdzelžošanas stacijas ēku, uzstādīsim iekārtas, filtrus, ūdenstorni vairs neekspluatēsim, tā funkciju pildīs četrtonnīgs spiedkatls, kas nodrošinās ūdens rezervi. Līdzīga ūdens padeves sistēma ir Ezerniekos, Andzeļos un citur. Nomainīsim aptuveni 400 metrus maģistrālā ūdensvada.

Paralēli rit darbs arī pie ūdenssaimniecības attīstības Aulejas ciematā lielā projekta. Šodien esam tikuši tālu, finiša taisnē ir tehniski ekonomiskais pamatojums, tikko kā noslēdzu līgumu par ūdensvada un kanalizācijas tīklu projektēšanu. Doma tāda, lai līdz brīdim, kad gada nogalē atvērs ERAF, Aulejas pašvaldība būtu simtprocentīgi gatava iesniegt pilnvērtīgu projektu un pieteikumu ūdenssaimniecības attīstībai Aulejas ciematā, kas paredz Līvānu māju pieslēgšanu kanalizācijas tīklam, esošā tīkla daļēju rekonstrukcija un, protams, vislielākais uzsvars ir likts uz ūdensvadu, kas ir jānomaina.

Cilvēki var neuztraukties — par apvienošanās naudu paveiktais nebūs jālauž, jo tas praktiski ir šī lielā projekta pirmais posms. Deputāti vienojās, ka saviem iedzīvotājiem pēc iespējas ātrāk jāiedod kvalitatīvs dzeramais ūdens. Mums ir aptuveni 200 centralizētā ūdens tīkla lietotāji, diemžēl tīkls, kā jau lauku ciematā, ir milzīgs. Kanalizācijas pakalpojumu izmanto apmēram puse no viņiem. Ja pilsētā ūdens patēriņš cieši sasaistīts ar kanalizācijā aizplūstošā ūdens daudzumu, tad pie mums lielāko ūdens apjomu patērē lopi, kanalizācijā aizplūst maz. Arī tā ir problēma, aprēķinot tarifus.

— Varbūt ūdenssaimniecības sakārtošanai varēja atvēlēt, piemēram, pusi piešķirtās naudas?

— Zinu, ka ir pagasti, kas lauvas tiesu atvēl ūdenssaimniecībai. Mēs izgājām uz kompromisu starp lauku un centra iedzīvotājiem. Ūdens ir labi, bet kas tādā gadījumā no apvienošanās naudas tiek perifērijas iedzīvotājiem? Viņi noteikti nelietos ūdensvada ūdeni un neizmantos kanalizāciju. Autobuss, sports un ceļi ir tas, kas šo situāciju daudzmaz izlīdzina, arī perifērijā dzīvojošie savu labumiņu sajutīs. Ir izsludināts konkurss pašvaldības pagasta ceļu greiderējamā slāņa atjaunošanai, no apvienošanās mērķdotācijas šiem darbiem ieplānojām 35000 latu. Atjaunosim ceļu Māteji-Drongāni (2 km) un Meža doski — Brāslava (2,9 km). Kāpēc tieši šos? Katru gadu no budžeta līdzekļiem mēģinām novirzīt naudu ne tikai greiderēšanai, vai ziemā — sniega tīrīšanai, smilšu vešanai, bet arī kāda ceļa posma atjaunošanai. Vienkārši runājot, uzberot ceļam 10 centimetru slānī labu dabīgo granti. Nesaku, ka visi ceļi ideāli, bet jau vairāki sāpīgi posmi prioritārā secībā lielā mērā atrisināti. Šie divi ceļi šobrīd ir vissliktākie.

— Kāds ir padomes deputātu sadalījums pēc dzīvesvietas?

— Četri no perifērijas, trīs no centra. Ne tas ir galvenais. Manuprāt, šī ir laba, strādāt spējīga komanda, kurā nav tādu domu: “Es tur dzīvoju, to ceļu arī jāpalabo!” Pēc tāda principa mēs nevadāmies, deputāti jūt cilvēku vajadzības, strādā tā, lai pēc iespējas vairāk iedzīvotāju būtu ieguvēji. Ja citu pagastu centros dzīvo lielāks īpatsvars, tad mums tieši ciemu un viensētu ir ļoti daudz.

— Kam tad tika vismazāk naudas?

— 10000 latu atvēlējām tautas nama un pagasta ēkas siltumefektivitātes paaugstināšanai. Puse darbu paveikta — uzstādīts jauns automātiskais apkures katls koka granulām, kas nodrošinās ar siltumu abas ēkas, un tam ir vēl liela jaudas rezerve. Veco katlu arī izmantosim, tas kurināms ar malku. 5000 latu atlikuši siltumtrases nomaiņai, kas nav gara — 75 metri, bet tur ir komplicēta rakšana, jo apakšā ir kabeļi, kanalizācija, vecā trase šahtā. Ja neizdosies šogad, tad nākamgad to izdarīsim. Pa tukšu lauku būtu rakt vienkāršāk un lētāk.

Šī nauda — 200000 latu — bija ļoti nepieciešama ikvienam pagastam, jo lāpāmo caurumu laika gaitā sakrājies milzums. Tikai daļa no tiem tiks salāpīta. Atklāts jautājums, vai, izveidojot novadu, cilvēkiem tajā būs kāds labums? Šie līdzekļi noteikti ir ieguvums, bet kas mūs sagaida tālāk?

— Kādu tad priekšsēdētājs redz šo nākotni?

— Par Aulejas pagastu varu apgalvot droši: kā bijām, tā paliksim perifērija jeb novada aste. Līdz Dagdai, Krāslavai vai Aglonai ir aptuveni vienāds attālums — 25 km. Vienalga, pie kā ej, būsim pēdējie, kas robežojas ar nākamo novadu. Lai attālie pagasti dzīvotu un neizmirtu, valdības līmenī bija obligāti reformas gaitā jāieslēdz arī valsts 2. šķiras autoceļu asfaltēšana, lai no ciemata centra varētu bez problēmām nokļūt līdz novada centram. Šodien tā ir liela sāpe, ko neredz, bet varbūt arī redz, taču nepievērš uzmanību. Mēs par to runājam sen, dzirdīgas ausis nav atrastas. Sākotnēji 200000 latu mērķdotācijas izlietojuma projektā bijām paredzējuši 50000 latu kā līdzfinansējumu novirzīt asfaltēšanai, kā tādu labo žestu: lai valsts ieklāj, bet mēs palīdzēsim, cik varēsim. Diemžēl ministrija to svītroja no iesniegtā mērķdotācijas izlietojuma un mums tas bija jāpārskata. Nav pat mazākās nojausmas par to, kad ceļš uz Krāslavu varētu tikt asfaltēts.

— Bet pašā ciematā gan ir svaigs asfalts...

— Pateicoties valsts akciju sabiedrības “Latvijas valsts ceļi” Krāslavas nodaļai un tās vadītājam Pēterim Strautiņam, aptuveni pirms diviem mēnešiem ciematā pārasfaltēja 1,5 km. Par to mums liels prieks, asfalts uzlikts kvalitatīvi, domāju, 10-15 gadus problēmām nevajadzētu būt.

— Kas reformas gaitā notiks ar skolu, kurā ir pussimta audzēkņu?

— Esmu tikai par to, lai mazākie skolēni mācītos pēc iespējas tuvāk dzīves vietai. Mūsu situācija smaga. Iekšējais lokveida maršruts — līdz 30 km, respektīvi, ne mazāk kā 45 minūtes autobuss ceļā. Ja skolas centrā nebūs un bērnus jāved uz Krāslavas pamatskolu, tas ir vēl 27 km klāt, minimālais laiks ceļā — 40-45 minūtes. Kopā ceļā pusotra stunda rītā un tikpat vakarā. Tas mudina uzdot jautājumu: “Kāda būs mūsu bērnu konkurētspēja salīdzinājumā ar tiem, kuri skolā nokļūst desmit vai piecpadsmit minūtēs?” Mūsējiem agri jāmostas, viņi zaudē laiku ceļā, atbraukuši mājās, ir nesalīdzināmi vairāk noguruši par tiem, kuri mājās nokļūst ātri. Šis apstāklis ir noteicošais tam, ka pirmās sešas klases vai vismaz sākumskola ir jānotur tuvāk dzīves vietai. Es uz to uzstāju visur un vienmēr, bet šeit lēmumus diktē ekonomiskās lietas. Protams, vieglāk pateikt, ja jums ir 100 skolēni, tad skola ir. Šodien mums ir 48 skolēni kopā ar pirmsskolas grupu, ir nepilnas klases un vienas — sestās — nav.

Skola jāsaglabā arī tāpēc, ka laukos bērni ir ciešā skolotāju redzeslokā, par katru skolēnu visu zina, jūt situāciju ģimenē, aizvainots ģimenē bērns vai nē, ēdis vai neēdis, ir par ko aiziet uz veikalu vai nē. Tālab nav brīnums, ka mazajās lauku skolās faktiski nav tādu lielās pilsētās izplatījušos negāciju kā narkotikas, zādzības, prostitūcija, vardarbība un tamlīdzīgu. Pie šī modeļa tas ir pilnīgi izslēgts. Ja uzsveram, ka bērni ir mūsu nākotne, tad lauku skolu modelis ir optimāls.

Trešā priekšrocība ir pašdarbība, kurā lauku skola iesaista pilnīgi visus audzēkņus. Viņi dzied, dejo jaunākajā un vecākajā grupā, piedalās klases mēroga atrakcijās, veido prezentācijas, uzstājas Skolotāju dienā, Ziemassvētkos, Lieldienās, vārdu sakot, ir nodarbināti. Lielās skolās tas arī notiek, ir mākslas un mūzikas skolas, bet tur visu nosaka personīgā gribēšana: ja tā ir, tad ar bērnu strādā, ja tās nav, pakaļ neviens nestaigā un nelūdzas — padejo, padziedi. Kad pasākumā redzi uzstājamies visus skolēnus, tās ir neaprakstāmas sajūtas. Sāpīga ir ekonomiskā puse, jo skola, kas paredzēta 200 audzēkņiem, ir jākurina arī pussimtam. Tomēr uzskatu, ka nav vērts ekonomēt uz mūsu bērnu izglītības rēķina.

Solījumi saglabāt skolu diez vai tagad skanēs, jo vēlēšanas visur ienesīs savas korekcijas. Nezināmā ir pārāk daudz, lai saprātīgs politiķis šodien apgalvotu, ka būs tā un ne citādi.

— Turpinot par dejotājiem un dziedātājiem — kad tad nokrāsots Aulejas tautas nams?

— Šovasar. Vispār mums ir paveicies, jo 2007. gada rudenī Saeima budžeta grozījumos piešķīra finansējumu tautas nama siltumefektivitātes paaugstināšanas projekta 2. kārtas realizācijai. Pirmā kārta realizēta vēl 2006. gadā, kad projektu iesniedzām pašvaldības attīstības aģentūrā, kur to izvērtēja un virzīja uz Saeimu. Nomainījām logus, durvis, kas šķita milzīgs ieguvums un faktiski nebija lielu cerību, ka būs arī 2. kārta. Tomēr izdevās, un šodien tautas nams atdzimis: nosiltinātas un nokrāsotas ārsienas, ir jaunas notekas, jauns jumta segums, pabeigta apkures sistēmas sakārtošana, nomainīti logi un durvis, kur to neizdevās izdarīt 1. kārtā.

Iesākām strādāt martā, konkurence uz būvēšanu bija ļoti liela. Izsolot darbus, iepriekš konsultējāmies rajona būvvaldē, sarēķinājām aptuvenās izmaksas — 50 tūkstoši, bet aptaujas rezultātā darbus veica par 43 tūkstošiem. Bija milzīga atšķirtība starp lētāko un dārgāko (78000 latu) piedāvājumu. Bija šaubas, vai tik lēti maz var būt? Tas mulsināja, bet viss izrādījās pilnīgā kārtībā: rezultāts tāds, kādu plānojām. Strādāja jauna firma, taču strādnieki ar lielu pieredzi, un viņu veikumu rajonā varējām apskatīt.

Tautas nama sakārtošana un kultūras dzīves kvalitātes celšana notikusi, pateicoties pagasta patronam Gunāram Upeniekam, un ar viņa svētību pārstāvētās partijas — Zaļo un zemnieku savienības — atbalstu. Tā tas diemžēl ir mūsu valstī, ka bez sava patrona augstākajos varas gaiteņos nekas neiet uz priekšu. Šī situācija zināmā mērā netaisnīga, bet tāda tā ir.

— Paldies par interviju!

Juris ROGA