Caur likteņdzirnu akmeņiem

Robežnieku pagasta nelielajā ciematā savas mājas atradusi arī pensionāre Anna Ošmjanska, kura pansionātā dzīvo jau trešo gadu un ir ļoti apmierināta gan ar apstākļiem, gan ar personālu. Sevišķi sirsnīgi viņa sasveicinājās ar pagasta pašvaldības priekšsēdētāju Ēriku Gabrusāni, kura pansionātu izrādīja mūsu novadniekam, viesim no Ukrainas Anatolijam Kauškalim. Bet tā jau ir cita tēma.

Atgriezīsimies pie Annas, kura izrādījās ļoti atsaucīga un sirsnīga sarunbiedre, lai gan pensionāres mūžs nav rozēm kaisīts. Viņa dzimusi skaistākajā gadalaikā — vasarā, augusi Maskavas apgabala Šaturā. Aptuveni 30 gadu vecumā nokļuva Kazahstānā, kur iekārtojās kāda laikraksta tipogrāfijā par mācekli. Šo lēmumu mainīt dzīvesvietu par nejaušu nenosauksi. Izrādās, ka Annas brālis tolaik bija komunistiskās partijas biedrs, kuru nosūtīja apgūt neskartās zemes. Brālis pelnīja labi, tālab aicināja pie sevis arī māsu ar mammu.

Kazahstānā Anna drīz vien satika savu izredzēto, kurš izrādījās puisis no Latvijas. 1965. gadā viņš jauno sievu atveda uz savu dzimteni. Sākumā abi mēģināja saņemt pierakstu Latvijas otrajā lielākajā pilsētā — Daugavpilī, bet nekas neizdevās, arī dzīvokli viņiem neviens neiedeva. Nācās doties uz laukiem — tā jaunie nonāca kolhozā “Krāslava”. Ūdrīšos viņiem piešķīra dzīvokli, Anna tika pie veselīgāka darba bērnudārzā. Pašu ģimenē nāca pasaulē bērni, kuri nu jau pieauguši. Diemžēl attiecības ar miesīgo meitu, kura turpina dzīvot Ūdrīšos, mātei sašķobījušās, faktiski tamdēļ viņa tagad arī atrodas Skukos. Dēlam Krāslavā ir sava ģimene, viņš par māti nav aizmirsis. Tomēr vislielāko prieku Annai sagādā divi mazbērni, kurus viņa gaida ciemos ar milzīgu nepacietību. Protams, katram sava ģimene, ir jāstrādā, jāgādā iztika — to sirmgalve ļoti labi saprot un nevienam neko nepārmet, ja arī priecīgā tikšanās jāgaida ilgāku laiku.

Anna: “Es saprotu, ka viss maksā naudu, katram sava dzīve jāiekārto, bet vispriecīgākās dienas man šeit ir tad, kad ciemos atbrauc mazdēli. Mans dzīvesbiedrs jau ir miris, visi radinieki Kazahstānā tāpat jau nomiruši, nav nekādu sa- karu arī ar dzimtajām vietām. Esmu palikusi viena pati. Vismaz no mazbērniem uzzinu, kas notiek mūspusē, kur ir pavadīta mūža lielākā daļa.”

Otrais pasaules karš Annu sasniedza Maskavā. Viņa strādāja par virpotāja mācekli. Tajā laikā guva nelielas traumas. Virpojot vārpstu, stipri saspieda roku, neatgriezeniski traumējot vienu pirkstu. Turpinot virpot sīkas bronzas detaļas, izdedzināja acis. Par laimi, redze saglabājās. Kad karš beidzās, mācekļus nosūtīja uz mājām — viņu pakalpojumi lielvalstij vairs nebija vajadzīgi.

Pirms septiņiem gadiem Annai paralizēja ķermeņa kreiso pusi. Ar lielām grūtībām viņa tomēr spēj patstāvīgi pārvietoties, pieturoties pansionātā pie sienas. Vienīgi nespēj patstāvīgi apģērbties, nomazgāties — vajag palīgus.

Anna: “Ciematā man bija dzīvoklis, bet vairs nevarēju sevi apkopt, tālab ļoti priecājos, ka Ūdrīšu pagasta pašvaldība palīdzēja iekārtoties Skukos. Man šeit iepatikās no pirmās dienas, jo šeit strādā ļoti mīļš un atsaucīgs personāls, mīt labi cilvēki. Šodien mums visiem drusku pašauri, bet drīz būs gatavas piebūves jaunās telpas. Vienīgi pavēsi man šodien...”

Atceroties savu jaunību un brieduma gadus, kas sakrita ar padomju varas laiku, sarunbiedre secina, ka tolaik bija kaut kā vieglāk dzīvot: katram tika garantēts jumts virs galvas, darbs un citi labumi. Tagadējai paaudzei nākas ļoti smagi lauzt ceļu dzīvē.

Juris ROGA