Cerību krasts

Tādu gigantu es nekad nebiju redzējis savā dzīvē, lai gan atceros, ka četrus kilogramus smagus pūpēžus man nācies fotografēt.

Starp citu, šīs sēnes, kad tās jaunas, ir pilnīgi ēdamas, tikai reti kuram ienāk prātā degustēt pūpēžus. Vēl jo vairāk šogad, kad papilnam baraviku. Lūk, arī man Inta pastāstīja, ka kādu reizi ceturtdaļstundas laikā lapkoku mežiņā, kur aug arī ozoli, viņa salasīja 85 baravikas. Bet mājā, kur notika mūsu saruna, bija jūtama kaltētu baraviku smarža, tomēr lielākā daļa šo vērtīgo sēņu atrada vietu saldējamajā kamerā. Lieliski ir ziemas salā pacienāt dārgus viesus ar ceptām baraviciņām, it kā tās būtu tikko kā pārnestas no tuvējā mežiņa.

Atvadīties no saviem jaunajiem paziņām es nesteidzos: izskatīga māja, jauna cūku ferma, četri traktori pagalmā un kompakts Vācijas ražojuma kombains zem nojumes noskaņoja uz sarunu. Taču sētas galvenais jaukums — lielisks skats uz Sīvera ezeru. No mājas sliekšņa tikai 200 soļu līdz krastam, kur vieglos vilnīšos šūpojās divas laivas. Krasts sakopts un, kā norādīja viensētas saimnieks, drīz vien te parādīsies labiekārtota pludmale. Vārdu sakot, paradīze, kuru Arnolds noskatīja vēl jaunības gados.

Viņš piedzima šajā Ploto ciemā, un brīnumsēnes izaugušas tieši pie tēva mājas, kas atrodas kaimiņos. Arnolds te dzīvoja līdz 9 gadu vecumam, vēlāk vecāki pārcēlās uz Krāslavu. Tomēr brīvdienas, bet vēl jo vairāk skolas brīvlaiku Arnolds pavadīja te. Pēc dienesta armijā viņš zināja, ko darīt, un ar vecāku palīdzību sāka būvēt savu māju klajā vietā, no kuras paveras brīnišķīga panorāma uz ezeru.

... Savu otro pusīti viņš satika dejās Kombuļos. Divkārša sakritība: pirmkārt, Inta dzimusi kaimiņos, Sīvergolā, otrkārt, gan viņš, gan viņa pabeiguši Višķu sovhoztehnikumu, tiesa, dažādā laikā. Jaunais Dzalbs sāka saimniekot ar prātu un pir- mām kārtām uzbūvēja saimniecības ēkas. Kad pienāca laiks rīkot kāzas, banketu zāles nolūkā labi noderēja jaunais šķūnis, kas varēja satilpināt vairāk nekā simtu viesu. Arī otrajā galā, Sīvergolā, ielūgto ciemiņu bija astoņi desmiti. Tie bija grūti laiki, tomēr pirms četrpadsmit gadiem kāzas iznāca jautras un bagātas ar laulāšanos baznīcā. Jaunlaulātie sāka dzīvot nepabeigtajā mājā, taču neatlaidīgais Arnolds trijos gados pabeidza visu ieplānoto celtniecību. Tajā pašā 1994. gadā jau- nā ģimene reģistrēja zemnieku saimniecību, kas pakāpeniski palielinājās līdz pussimtam hektāru kopā ar nomāto. Izmēģināja dažādu specializāciju, taču galu galā izvēlējās cūkkopību.
Tā pirms gada blakus ķieģeļu mājai pacēlās tipveida ferma simts dzīvniekiem.
Diplomētais mehanizators pārkvalificējās par zootehniķi un veterinārfeldšeru, bet ģimenes pavarda sargātāja, kā es nopratu, uzņēmās lopkopes un ekonomistes pienākumus. Lai jau ko, bet skaitīt dzīvesbiedri Dzalbi prot, citādi viņi nebūtu panākuši rentabilitāti.

Mani visvairāk pārsteidza tas, ka Aulejas zemnieki nebaidās ņemt kredītus un vienmēr laikus nomaksā parādus. Viņi izmanto arī zemniekiem paredzētos atvieglojumus no struktūrfondiem. Ar to palīdzību viņi uzcēla fermu un iegādājās jauno traktoru MTZ-953. Viņiem ir viss nepieciešamais lauksaimniecības tehnikas komplekts, ieskaitot dzirnavas. Cūku ferma mehanizēta, ar lopbarību problēmu nav. Šogad vien graudaugi aizņēma 32 hek- tāru lielu platību. Lai arī gads nebija sevišķi ražīgs, taču lopbarības graudi sarūpēti pietiekamā daudzumā. Arī ziemāji, kas aizņem 21 hektāru, iesēti labākajos termiņos. Visur redzams saimnieka rokraksts...

Es gaidīju, ka sarunas laikā Arnolds un Inta sāks bārt inflāciju, taču maldījos. Abi ir vienisprātis: pirms gada nodarboties ar cūku audzēšanu bija grūtāk. Jā, cenas veikalos nemitīgi kāpj, taču kļuvis izdevīgāk realizēt gaļu un mazos sivēnus. Arī kredītu procenti pazeminājušies no sešpadsmit līdz deviņiem. Vārdu sakot, Dzalbi jūtas pārliecinoši. Cēlonis saprotams: saimniecības vēriens ir liels. Bet ar piena ražošanu viņi vairs nenodarbojas, lai neizjauktu Eiropas striktās regulas.

Tiesa, ganībās es pamanīju nobarojamos bullēnus. Acīmredzot arī tas ir papildinājums izvēlētajai gaļas specializācijai. Lai laukos varētu izdzīvot, ir jāattīstās. Sekojot šim noteikumam, dzīvesbiedri Dzalbi plāno klēts un garāžu celtniecību.

Tagad atgriezīsimies pie ģimenes vērtībām. Arnoldam un Intai Dievs dāvāja galveno bagātību — divas meitas. Jaunākā, Laura, pēkšņi izteica vēlēšanos mācīties mūzikas skolā. Attālums līdz Krāslavai nav problēma: kad tas ir nepieciešams, māte pati sēžas pie “Ford-Mondeo” stūres. Arnolds tūdaļ piebilda, ka Lauras aizraušanās ir likumsakarīga: vecaistēvs pa tēva līniju, tāpat kā četri viņa brāļi un māsa, bija kāzu muzikants.

Tādas, lūk, lietas, un ģimenes pilnīgai laimei pietrūka vienīgi sava muzikanta. Dzalbiem patīk uzņemt ciemiņus, un to allaž netrūkst — no maija līdz septembrim. Atpūtniekus vilina gleznainais ezera krasts. Protams, galvenais ēdiens viesiem ir cūkgaļas šašliks, Inta lepojas ar vēl vienu firmas ēdienu — rabarberu pīrāgu. Turpretim mani viņa pacienāja ar ceptiem āboliem, kas nokaisīti ar vaniļu un pildīti ar biezpienu. Baudīju pirmo reizi dzīvē, un man garšoja.

Gandrīz vai piemirsu: zemnieku saimniecība saucas “Asari”, un tā nav nejaušība. Dzalbi ir zvejnieki no paaudzes paaudzē. Vasarā Arnolds nodarbojas ar licencētu zveju, izmantojot tīklus. Ne jau pārdošanai, bet savām vajadzībām. Ziemā ķer ar makšķeri. Viņš apstiprināja bēdīgo patiesību: Sīvera produktivitāte manāmi sarūk.

Mans sarunbiedrs uzskata, ka tā iemesls ir zemais ūdens līmenis, ko, ja vien būtu vēlēšanās, var pacelt, kas ievērojami uzlabotu nārstošanas apstākļus. Turklāt ezera krasti turpina stipri aizaugt, kas veicina kādreiz tīrā ezera pārpurvošanos. Es izteicu savu viedokli: milzīgu kaitējumu dabai nodara malu zvejnieku tīkli, kas iznīcināja līdakas. Un vēl — zivkopības pasākumiem pagaidām ir tikai formāls raksturs. Vienaldzīgi un alka- tīgi cilvēki sen aizmirsuši senču mūžseno likumu neņemt no dabas neko lieku. Lūk, arī cērtam zaru, uz kura sēžam...

Aleksejs GONČAROVS