Ar ticību žēlsirdībai

Tikai lasītāju zvani reizēm iztraucēja manu svētlaimi, kaut jupis rautu šo mobilo telefonu. Vieni, kā tas visbiežāk gadās, vērsās pēc palīdzības, otri — pēc padoma, bet trešie vienkārši meklēja patīkamu kontaktēšanos. Sarunas bija īsas: es skaidroju, ka krīzes gads pamatīgi pabendēja nervus ne tikai man, un palūdzu piedošanu par pagaidu savrupību.

Vēstules fragmenti

Šķita, ka nekas neiztraucēs manu mēnesi ilgo atslēgšanos no ikdienas steigas. Taču... Uz manu adresi pienāca vēstule no tāliem Stružāniem ar netipisku piebildi uz aploksnes: ļoti cien. žurnālistam. No 35 gadu korespondenta darba prakses esmu sapratis: šādu uzrunas manieri izvēlas cilvēki, kuriem nepieciešama steidzama palīdzība. Nav taču noslēpums, ka pēdējos gados, kad vērojama varasvīru vienaldzība mazā cilvēka problēmām, tas arī meklē pēdējo glābiņu pie žurnālista. Gadījās vairākkārt: mēģinājumi palīdzēt nelaimē nokļuvušajam deva iepriecinošu rezultātu.

“Sveicināti, Aleksej! Es dzīvoju Rēzeknes rajonā, taču abonēju un lasu laikrakstu “Ezerzeme”. Ļoti mīlu jūsu publikācijas — jūs palīdzat dzīves žņaugos nokļuvušajiem. Ar līdzcietību un darbu. Tā nu gadījās, ka šo nelaimīgo skaitā nokļuvu arī es. Nosaukšu savu vārdu un uzvārdu — Antoņina Truskovska, dzimusi Krauļu vai Kravļu ciemā (precīzi nezinu), taču tas ir Andrupenes pagasts, kur ciemata kapsētā atdusas mani tuvinieki.”

Tālāk aprakstīts vienkāršās Latgales sievietes grūtais liktenis. Viena nelaime sekoja citai: pavisam nesen Antoņina zaudēja visdārgāko cilvēku — meitu Maiju. Nedod, Dievs, nevienam apglabāt bērnus... Zaudējusi pēdējo prieku un balstu dzīvē, viņa pavisam nodevās grūtsirdībai. Bet te vēl pastāvīga nelaime: kaimiņos esošais NATO lokators negatīvi ietekmē veselības stāvokli. Gan ārsti, gan dziednieki ir vienisprātis: lai apturētu slimības progresēšanu, jāmaina dzīves vieta. Ļoti dievbijīgā katoliete vienmēr smēlās spēkus patiesā ticībā Dievam un mirušā tēva padomos, kurš sapņos deva pamācības meitai. Sekojot tām, Antoņinai vairākkārt izdevās atrast izeju no grūtām dzīves kolīzijām.

“Pirmoreiz, kad es savārgu (tas bija Krievijā), tēvs sapnī man ieteica, kurp vērsties pēc medicīniskās palīdzības, un man patiešām uzstādīja precīzu diagnozi, pēc tam ārstēšana bija rezultatīva. Otrreiz tēva balss deva padomu man nenoformēt mantojamo zemi, tā paglābjot no liekām rūpēm un pārdzīvojumiem. Trešo reizi es atkal ieraudzīju sapnī vecāku māju un skaidri sadzirdēju tēva balsi no virtuves: ”Brauc dzīvot uz Dagdu.”

Negaidīta tikšanās

Vēstule uz trim rūtiņu burtnīcas lapām, kas uzrakstīta ciešā rokrakstā, nedeva man mieru. Stāsts par ciešanām, pēdējā cerība uz palīdzību, ko lūdz nepazīstamam cilvēkam. Kavēties nedrīkstēja, un es devos ceļā.

... Stružāni. Lielajā ciematā pirmais, ko es ieraudzīju, bija kādreizējā kūdras pārstrādes uzņēmuma izdemolētie korpusi. Neviļus nodomāju: ja rūpnīca būtu saglabāta, tad kūdras briketes enerģētiskās krīzes laikā būtu īpašā cenā un tām būtu neierobežots pieprasījums. Tikai neatkarīgās Latvijas jaunā valdība pārspēja bijušā sabiedriskā īpašuma dalīšanā un budžeta baudas tērēšanā, bet ekonomikas reanimācija arī pēc pusotra gadu desmita nevienu īpaši neuztrauc.

Daudzdzīvokļu mājā es atradu Antoņinas pieticīgo dzīvokli. Kār- tīga istabiņa, laipna saimniecīte: “Bija tāda nojauta, ka jūs atbrauksiet. Šodien aprit četrdesmit dienas, kopš mirusi mana meita, bija aizlūgums Dricānu baznīcā.” Tad sieviete paslavēja laikrakstu, no kura mūsu uzticīgā la- sītāja smeļas daudz interesantu jaunumu, it īpaši no dzimtās Andrupenes puses, kuru, starp citu, viņa pastāvīgi apmeklē. Katras ģimenes liktenis — Latvijas sarežģītās vēstures zīmīga lappuse.

Patīkamā sarunbiedre pastāstīja man, kā otrā pasaules kara gados viņa ar brāli Aleksandru pa- lika bez vecāmātes un mātes. Kļuvis par atraitni, kurpnieks ar iesauku “Garais Juzja” pelnīja naudu ar savu amatu. Viņš meistarī-gi šuva zābakus un kurpes, kvalitatīvi laboja jebkādus apavus. Bija autoritatīvs cilvēks laukos: daudz lasīja, spēlēja mandolīnu, balalaiku, ģitāru, vijoli, bet vēl bija draugos ar inteliģentiem cilvēkiem, lai gan polim Jāzepam Truskovskim bija triju klašu izglītība.

Kad nāca krievi, tēvs saņēma pavēsti par iesaukšanu padomju armijā. Kā arī bija pavēlēts, viņš devās uz iesaukšanas punktu Rēzeknē kopā ar zirgu. Ceļā viņu pārtvēra sapieru daļa un mobilizēja kopā ar pajūgu. Solīja izsniegt izziņu. Tēvs sāka lūgties, ka mājās bez pieskatīšanas palikuši divi mazi bērni. Iežēlojušies par zemnieku, pēc kāda laika sapieri palaida tēvu mājās, taču ar noteikumu, ka zirgu paņems. Pa to laiku, kamēr Jāzeps atradās pie sapieriem, Zosjas tante, kura uz laiku pieskatīja saimniecību, zaudēja govi, bet cūku nonāvēja šāviņa šķemba. Par laimi, ķēve Velta aizbēga no karavīriem un atgriezās pie saimnieka.

Jāzeps Truskovskis par saviem kara piedzīvojumiem nokļuva dezertieru skaitā, par ko kādu reizi gandrīz dabūja lodi pierē. Brīnumainā kārtā palika dzīvs, bet no “kompetento orgānu” vajāšanas viņu galu galā izpestīja skolas direktors Ogorelovs no Artjomovkas. Divi bērni kļuva par nopietnu argumentu.

Vēlāk sākās kolektivizācijas gadi, un tēvs ar asarām acīs atdeva kolhozam “Krasnij partizan” ķēvi Veltu. Ar brāli Aleksandru Antoņinai nācās piedzīvot daudz bēdu dienu, pārslimot tīfu un palikt dzīvai. Vai tas nav brīnums? Pabeiguši pamatskolu, abi aizgāja uz Andrupenes septiņgadīgo skolu. Mācījās labi, taču nabadzības dēļ nācās atstāt mācības.

Tēvs nomira 1959. gadā. Brāli iesauca armijā, un viņš palika virsdienestā Piemaskavā, kurp vēlāk pārbrauca arī māsa.

Antoņinas laulība bija ne sevišķi veiksmīga... Vārdu sakot, aiz muguras smaga dzīve. Tagad viņai palicis pēdējais sapnis — pārcelties uz pastāvīgu dzīvi tuvāk Dagdai — tālāk no lokatora, kas padarīja viņas dzīvi neciešamu.

Šīs publikācijas mērķis — mēģinājums sameklēt Antoņinai tukšu māju, kuras saglabāšanu sieviete pilnībā garantē. Spēka viņai gana, un veselība, ja Dievs dos, uzlabosies. Tikai pensionārei nav naudas, lai nopirktu mitekli. Varbūt kāds izrādīs žēlsir- dību un pastieps viņai palīdzības roku.

Redakcija jau vairākkārt palīdzēja nelaimē nokļuvušajiem cilvēkiem, iespējams, ka arī tagad notiks brīnums. Antoņinai nav telefona, tāpēc ar piedāvājumiem, kā atrisināt problēmu, vērsieties pie manis pa tālr. 26065838. Pareizi runā, ka pasaule nav bez labiem cilvēkiem, kuru dāsnumam tic sieviete no tālajiem Stružāniem.

... Manam fotoaparātam negaidot izlādējās akumulatora baterija. Taču es paņēmu pāris fotouzņēmumu no Truskovsku ģimenes albuma. Tajos re- dzams kurpnieks “Garais Juzja” un viņa meita Toņa jaunības gados. Arī tagad Antoņina ir simpātiska un stipra sieviete, viņai droši var uzticēt dzīvošanu viensētā un īpašuma pieskatīšanu. Tā gribas ticēt labām pārmaiņām...

Aleksejs GONČAROVS