Copmaņu liktenis — tās ir mūžīgas problēmas, bet labvēlīga laika dienas gadās ievērojami retāk, nekā to gribētos. Jā, gadi ir dažādi. Kļuva aukstāks, septembrī uznāca pirmās nakts salnas, kas dod man tiesības apkopot atklātā ūdens pavasara un vasaras sezonas rezultātus. Tā nebija nekāda labā nedz makšķerēšanas entuziastiem, nedz arī plēsoņzivju spiningotājiem.
Aukstais maijs nemaz neiepriecināja gruntsmakšķerniekus uz Daugavas, un pat viena plauža noķeršana tika uzskatīta jau par veiksmi. Vēl retāk trāpījās samēni, kas ievērojami samazināja nakts zvejas cienītāju pulku uz upes. Toties sapalu copi jūnijā, par ēsmu izmantojot maijvaboles, Krāslavas makšķernieki uzņēma kā īstus svētkus. Tikai “šī žanra” cienītāju pie mums ir ļoti maz, tāpēc izcelties spēja tikai nedaudzi. Aizejošo gadu nemaz neslavē makšķernieki ar licenci, kā arī rūpnieciskie zvejnieki. Līdakas neizrādīja īpašu aktivitāti nedz pieneņu ziedēšanas laikā, nedz arī vēlāk. Tāda pati bēdīga aina bija vērojama arī uz Daugavas, kur neveicās līdaku ķērājiem, bet visneatlaidīgākajiem trolingistiem tomēr izdevās izvilkt samus, kas svēra vairāk nekā 20 kilogramu. Taču biežāk trāpījās trīs un četras reizes mazāki eksemplāri.
Ja iepriekšējos gados mūsu karūsu ķērāji slavēja Sekļa ezeru, kas atrodas Kombuļu apkaimē, tad šogad visi vienprātīgi pārvietojās uz Indras pagastu. Daudzi lielu karūsu cienītāji pastāstīja man, ka noķert piecus sešus kilogramus zivju nebija īpaši grūti. Protams, ar labu iebarošanu un plašu ēsmu sortimentu. Karūsa ir pārāk izvēlīga zivs: gan tai patīk sliekas vai mušas kāpurs, gan padod tai grūbas, kukurūzu, mīklu vai maizes mīkstumu uz āķa. Tas viss notiek vienas dienas laikā, tā ka copmaņu lomi bija ļoti atšķirīgi. Es jau nerunāju par to, ka dienvidū ne ar ko nav iespējams sakārdināt karūsas, toties nakts copes cienītāji, izmantojot pludiņus, kas spīd, šogad veica visai sekmīgus eksperimentus. Tieši diennakts tumšajā laikā gadījās izvilkt vislielākos eksemplārus, bet parasti pagadījās karūsas, kas svēra 100 - 200 gramu.
Sezonas jaunums: Daugavas kreisajā krastā parādījušies karpu dīķi, kas pieejami makšķerēšanas amatieriem. Protams, par mērenu maksu. Tikai arī šo kaprīzo zivju cope prasa īpašas iemaņas un pacietību, tā ka ne visiem iesācējiem piepildījās rožainās cerības. Tomēr vienam otram izdevās izvilkt kilogramu smagus eksemplārus.
Taču atgriezīsimies pie Daugavas, kur es pavadīju savu atvaļinājumu. Diemžēl nedz jūlijs, nedz augusts nesagādāja gaidīto prieku balto zivju ķērājiem. Reti kuram izdevās izvilkt lielas raudas, par ēsmu izmantojot graudus, vēl bēdīgāks stāvoklis bija plaužu ķērājiem uz upes. Manuprāt, vasaras periods bija ļoti labvēlīgs ūdens iemītniekiem: barības bija pārpārēm, bet pārspēt viltībā paēdušas zivis, kā zināms, ir grūti. Ļoti daudz bija zaļo ūdensaugu, kas saglabājās līdz pat augustam, pēc tam balto tauriņu lidojums ieilga uz trim nedēļām. Cope ar fidera rīkiem nebija nekāda diža. Vieglāk bija atrast balto zivju sa- koncentrēšanās vietas, nekā panākt rezultatīvi apmierinošu copi.
Mēneša laikā ar lielu neatlaidību man izdevās noķert tikai četrus plaužus, vislielākais no tiem bija pusotru kilogramu smags. Kādu reizi laimējās izvilkt pusspaiņa lielu raudu. Toreiz iebarošanai es par daudz pievienoju anīsa eļļas, taču raudas ķērās ļoti piesardzīgi un biežāk norāvās, tikai paretam izdevās izvilkt zivis, kas svēra 200 gramu. Septembra sākumā Daugavā krasi pacēlās ūdens līmenis, kas vēl vairāk apgrūtināja copi. Nācās pat iz- darīt pārtraukumu, taču arī spiningošana nevainagojās panākumiem. Lai gan bija tāda jauka dieniņa, kad no rīta krāslavietis Vladislavs Bonders palūdza mani ierasties ar fotoaparātu. Pāris kilometru attālumā no pilsētas robežas viņam palaimējās aizķert 15 kg smagu samu, un cīņa, kas turpinājās pusstundu, beidzās ar copmaņa uzvaru.
Dūralumīnija spinings, spole “Ņeva” un parasts svārstīgs vizulis... Respektīvi, viss atkarīgs nevis no makšķerrīku kvalitātes, bet gan no spiningotāja meistarības un vietu zināšanas, kur mīt upes giganti. Protams, todien arī es nenocietos un devos uz upi ar spiningu. Un vajag tā gadīties, ka manu acu priekšā cits krāslavietis, Vadims Bogdanovs, ar vizuli “Kastmaster” izvilka divus kilogramus smagu mežavimbu. Par laimi, todien es nebiju aizmirsis fotoaparātu, tāpēc man izdevās iemūžināt retu kadru, bet izbaudīt tādu prieku otrreiz neizdevās līdz pat vēlam vakaram.
Līdz ar aukstāka laika iestāšanos gaidāma līdaku rudens aktivitāte. Pagājušajā svētdienā nepārspējamais copmanis Sergejs Kritenko noķēra uz Daugavas trīs līdakas, kuru kopsvars bija 6,5 kilogrami. Tāds ir veiksmīga eksperimenta rezultāts, copei izmantojot lielu rotējošo vizuli.
Turklāt visas plēsoņas sakārdināja Francijas ražojuma metāla vizulis pusdienlaikā, kad nedroši saules stari centās izspraukties cauru svina mākoņiem. Laiks pierast pie sliktiem laika apstākļiem...
Aleksejs GONČAROVS