Mednieks uzreiz asociējas ar gados jaunu, stipru vīru, kuram ir asa redze un stingra roka, tālab vidusmēra cilvēkam grūti iztēloties šī aroda aktīvu piekopēju 80 gadu vecumā. Kolektīvā “Bērziņu mednieks” tāds ir — 1928. gada 4. septembrī dzimušais Jānis Andžāns, kurš šobaltdien ir trāpīgs šāvējs un veiksmīgs mednieks, kuram vecums nav par šķērsli gūt panākumus. Nav tādas medību sezonas, lai viņš paliktu tukšā, lūk, šogad jau vienu buku ir nogāzis, bet sezona vēl tikai sākas. Pie sarunas par medībām vēl atgriezīsimies, bet prasme rīkoties ar divstobreni un turēt līdzi jaunajiem nav vienīgais, kas Jāni ieceļ saulītē. Izrādās, savulaik viņš bijis bundzinieks — viens no muzikālās trijotnes dalībniekiem, kurus aicināja spēlēt bezmaz visās kāzās dzimtajā pusē. Nekādā augstā skolā sarunbiedrs nav gājis, bungas apguva pašmācības ceļā.
“Četrdesmit kilometru rādiusā visas smukākās meitenes bija mūsējās,” smejas Jānis. “No Vecslobodas līdz pat Asūnei, astoņus kilometrus aiz Dagdas — kur tik neesam spēlējuši. Mans brālis bija labākais vijolnieks visā apkārtnē, draugs Broņka — nepārspējams harmoniku spēlētājs. Visur gājām trijatā. Baznīcā vien tika salaulāti 78 pāri, plus tie, kas precējās pa komunistu lāgam. Kopējo spēlēto kāzu skaitu pat nevaru saskaitīt.
Tikai vienu vienīgo reizi mūsu trijotne spēlēja kāzas Krievijā. Tur gan klājās plāni, jo kāzinieki izrādījās īsti mežoņi — dzēra uzreiz trīs lielās glāzes šņabja. Kā jau tas mūspusē pieņemts, sākām spēlēt maršu un palaidām šķīvji apkārt galdam, lai katrs tajā ieliek naudu, cik nav žēl. Vieni liek rubļus, cits grābj naudu no šķīvja un bāž sev kabatās. Pēkšņi kāds nobrēcās: “Latvieši mūs svilināja, tagad atnākuši naudu pelnīt!” Un bruka virsū. Būtu gabalos sakapā-juši, ja nepalīdzētu viens pazīstams krievs, kurš ātri apjēdza situāciju: “Puiši — bēgam!” Mani tomēr notvēra, bet stiprs biju — izrāvos. Kopš tās reizes muzicēju tikai Latvijā. Par ienākumiem nesūdzos — labi sanāca.”
Vīra rūdījumu Jānis guvis armijā, kurp devās ar minimālām krievu valodas zināšanām. Skolā, kuru kara dēļ apmeklējis tikai pāris gadus, krievu valodu nemācīja, tikai nedaudz vācu valodu. Turklāt mācības skolā viņam negāja vispār.
“Kad aizgāju armijā, krieviski tomēr nedaudz pratu, bet bija latvieši, kas vispār nemācēja ne vārda,” atceras sarunbiedrs. “Vai, cik viņiem bija grūti! Daži neiecietīgākie mani sauca par utaino, jo, redz, krieviski sapratu un ar komunistiem sarunājos. Dienesta laiks pagāja kopumā deviņās dažādās vietās Vladimiras, Maskavas, Kostromas un Kalugas apgabalā. Pirmsākumos tas ritēja artilērijas bāzē, līdz sākās karš Korejā un padomju lielvalsts vadītāji nolēma sniegt komunistiem palīdzību ieroču veidā. Lika kraut ešelonos kastes ar lādiņiem, katra no kurām svēra 140 kilogramu. Cēlām četratā pāri galvai vagonā iekšā. Smagi, bet labi, ka nevajadzēja doties karot. Kad komandieri uzzināja, ka pieprotu galdnieka arodu, norīkoja uz “stroibatu” remontēt un būvēt mājas. Iebildumus noraidīja, sak, šāviņus ikviens muļķis mācēs kraut, bet valstī vajag atjaunot ēkas! Dienesta laikā samontēju desmit somu sūtītās mājiņas, padomju ļaudis paši, redz, tādas nemācēja uztaisīt.”
Ne tēvs, ne vectēvs nav bijuši galdnieki, šo profesiju, līdzīgi kā muzicēšanu, Jānis apguvis pašmācības ceļā. Noderējusi gan sovhozā, gan vēlāk kolhozā. Ar galdniecību pensionārs nodarbojas vēl šobaltdien. Mūža laikā tapuši neskaitāmi galdi, soli, krēsli, instrumenti. Nevienam nav tādas suņu būdas apkārtnē, kādu savam četrkājainajam mīlulim sameistarojis Jānis, kurš turklāt māk arī stipras virves vīt! Aiz saimniecības ēkām pļaviņā pie meža viņš strādā pie kārtējās.
Tomēr nekas viņam nespēj sagādāt tādu baudu, kā medības. Pirmās bijušas Krievijas, kā arī Baltkrievijas teritorijā, jo pēc kara šaipusē nebija nekādu likumu, kas regulētu medības, bet kaimiņos jau bija. Tālais ceļš kājām nešķita garš, jo jauns bija, spēka daudz. Arī šodien, pat neskatoties uz smagu operāciju, Jānis ir saglabājis sportisku formu un neslēpjas aiz jauno mednieku mugurām. Tiesa nomedīt kādu zvēru iznāk retāk, bet arī dzīvnieku palicis maz.
Jānis apgalvo, ka visbagātākie medījumi bijuši padomju gados, jo visur sēja, dzīvniekiem bija barība: “Zvēri lielā vairumā šurp gāja no Krievijas, nebija tāda masta, lai nebūtu dzīvnieka un neizšautu. Ziedu laikos bija tā, ka alnis nāca gulēt tepat piemājas dārzā starp ābelēm. Tagad dienu nostaigā, neviena šāviena. Savulaik mūspusē bija liels mednieku kolektīvs, kas apvienoja medniekus no visiem apkārtējiem pagastiem. Kad padomju savienība pajuka, izveidojās “Bērziņu mednieks”, kurā kādi 26 mednieki — skaits mainīgs. Kālab lai es tagad neietu medībās? Visi viņi jauni, par mani rūpējas, varu dzert šņabi, cik gribu, uz mājām vienmēr nogādās.”
Jūtams, ka sarunbiedrs ir jautras dabas cilvēks — ne velti bijis kāzu muzikants. Jānis cenšas neizlaist nevienas medības. Viņš ir liels trofeju cienītājs, lai gan pašam ievērības cienīgu nav daudz. Pie sienas goda vietā rotājas mūžā lielākā nošautā kuiļa ilkņi. Savulaik rudenī nošauto dzīvnieku zirga ratos iecēla trijatā ar lielām grūtībām. Alnis, mežacūkas, zaķi, lapsas — nomedīto dzīvnieku kopskaitu Jānis nezina. Gaļa vienmēr brālīgi sadalīta starp visiem medību dalībniekiem. Tagad gaļas mazāk, komunistu laikā mednieki nošāva divus aļņus, pārbrauca citā vietā un uzreiz tika pie liela kuiļa: katram tāds gaļas kalns, ka mājās ar grūtībām pārnesa.
Vai esot gadījies, ka dzīvesbiedre triec projām ar visu medījumu, riskējot zaudēt bezmaksas gaļu?
“Visādi bijis,” viltīgi smaida sarunbiedrs. “Sievas prieks par bezmaksas gaļu atkarīgs no tā, kāds pats mājās pārnāc.”
Interesanti, ka pieredzējušais mednieks nekad nav redzējis dzīvu vilku, tikai kolēģu nošautos. Redz, vilki no viņa vairījušies. Varbūt juta, ka šim šāvējam asa acs un stingra roka. Kopš astoņdesmito gadu sākuma Jānim ir parasta divstobrene ar vertikālu stobru novietojumu. Lai trāpītu, viņam nevajag nekādu optiku. Pirms tam bijusi divstobrene ar horizontālu stobru novietojumu. Vēl agrāk? Jānis neatceras, jo tas jau bija laiks, kad brauc uz Osveju un pērc bises kaut zirga vezumu. Neprasīja ne dokumentu, nekā. Ieroči bija saražoti, bet mednieku rindas bija paretinājis karš. Sarunbiedrs atceras, ka tolaik medībās nevarēja ieraudzīt veselu vīru: ar bisi mežā gāja puikas, vecīši vai invalīdi.
Mednieku stāstus Jānis nav pataupījis — viņam medībās viss esot ritējis raiti un mierīgi, vienmēr. Līdztekus medībām kādu laiku aizrāvās ar makšķerēšanu. Lielākoties brauca spiningot upē līdakas. Zivju resursu agrāk nav trūcis — upe čumēja un mudžēja. Kad situācija mainījās uz sliktāko pusi, makšķerēšanai un spiningošanai Jānis ir atmetis ar roku.
Zeme, piemājas dārzs, zirgs, cūkas, vistas, suns — tā ir visa ģimenes saimniecība. Govju nav, ar nopietnu lauksaimniecību Jānis arī nenodarbojas, lai gan nesenā pagātnē apstrādāja zemi un daudz sēja. Dzīvo pirktā mājā. Savulaik gribēja dzimtajos Andžānos uzbūvēt savu māju pie upes, bet padomju vara visus ļaudis centās sadzīt ciematos un viensētu viņam neatļāva būvēt.
Juris ROGA
.jpg)
.jpg)
