Psihologa konsultācija: Pozitīvās Domāšanas Planēta

Mēs taču sevi nemaz nesaudzējam, ieaudzinām sevī daudz negatīvā, izplatām to uz āru... Tas viss laikā, kad mēs apzināmies, ka apkārtējie resursi ir jāsaudzē un jātaupa. Mēs taupām elektrību un ūdeni, gāzi un siltumu mājās. Bet savus iekšējos resursus mēs tērējam. Paradokss... Rodas neiepriecinošs secinājums: iztērējot savus iekšējos resursus, vairs nebūs kam saudzēt ārējos.

Tomēr pamēģināsim rast atbildi. Es domāju, ka visbiežāk mēs atceramies par savu veselību fiziskajā līmenī, kad problēma ir acīmredzama. Piemēram, iesāpējās kakls, tas jāskalo un jāsilda, ja pēc sasituma uzmetās zilums vai sapampa, jānosmērē un jāierīvē, ja sāp jau ilgi, jāizdara rentgena uzņēmums... Apmēram tādā garā.

Psiholoģiska rakstura problēmas reizēm nav saskatāmas. Ja kaut kas nav tā, tad ļoti parocīgi visā vainot raksturu vai citā, mūsdienu variantā — temperamentu. Es nenoliedzu ne viena, ne otra noteiktu ietekmi uz cilvēka uzvedību sabiedrībā, sociālajā vidē, tas ir, gan temperaments, gan arī kā sekas raksturs, bez šaubām, nosaka daudz. Tas viss ir ļoti individuāli. Gribētos parunāt par sociālās dezadaptācijas masveida izpausmēm, kas vai nu izraisa stresu vai arī ir tā sekas. Kā vienojāmies, minēšu piemērus.

Kādu reizi Daugavpils mācību iestādē man diezgan ilgi nācās gaidīt vajadzīgo profesoru. Atradu ērtu vietu foajē. Tas bija rudenī, lija lietus. Pie durvīm, kā tas arī pienākas, bija tipveida ofisa kājslauķis. Studenti visu laiku gāja iekšā un ārā, kājslauķis samirka un kļuva smags. Viens tā stūris (ja ieiet, tad no tālākās puses pa labi) visai stipri aizlocījās. Studenti turpināja iet iekšā un ārā. Lūk, tie, kuri nāca iekšā (gājēju loģikai sekojot) aizķērās aiz šī nolocītā stūra. Kājslauķis bija samircis un smags, tāpēc arī ienācēji aizķērās aiz tā un visai stipri, es teiktu, gandrīz vai ar kritiena draudiem. Kādu brīdi sāku skaitīt ienākošos un aizķērušos. Saskaitīju līdz deviņdesmit astoņiem... Jāsaka, ka daži gāja iekšā un ārā vairākkārt (piemēram, uzpīpēt). Visus bez izņēmuma šis apstāklis tracināja. Sevišķi stipri dusmojās tie, kuri nāca iekšā un aizķērās otro un pat trešo reizi. Un neviens cilvēks, iedomājieties, neviens nepalaboja ieliekto stūri! Es domāju, ka šīs novērojums var kalpot par labu bāzi psiholoģiskam pētījumam. Neatlocīt kājslauķa aizliekto stūri — jo sliktāk sev! Taču to neviens nedarīja!

Piemērs no Krāslavas dzīves. Īss, taču ļoti zīmīgs. Satiekot paziņas, mēs apstājāmies parunāt tur, kur gājām. Tas ir, gājām, gājām, satikāmies un apstājāmies. Visi. Stāvam un runājam, un nav neviena vairāk šajā pasaulē. Nav svarīgi, ka mēs traucējam gājējiem. Bet tas apstāklis, ka mūs netīšām var aizķert cilvēki, kuri iet atbilstoši gājēju kustības noteikumiem, ir tikai iegansts aizkaitinājumam vai satriecoša sarunas tēma! Protams, ironizēju. Bet vai tad tā nav? Var pajokot par šo tēmu, uzskatīt to par mazpilsētas problēmu... Bet var aizdomāties: patiesībā tā ir problēma, kas skar sociālo dezadaptāciju, prāta neelastību, nespēju viengabalaini, bet tikai fragmentāri uztvert apkārtējo telpu, apkārtējo realitāti. No tā izriet secinājums: gan tos, kuri stāv un sarunājas, dusmojoties uz garāmgājējiem, gan tos, kuri iet garām un dusmojas uz stāvošajiem, gaida viens un tas pats — stresa sekas, kas ir neredzamas no pirmā skatiena. Bet tās atklāsies agri vai vēlu psihosomatisko slimību veidā. Es nebiedēju, bet tikai aicinu ātri mainīgās pasaules apstākļos lielāku uzmanību veltīt psiholoģiskai saglabātībai. Psihologa profesija nebūt nav nākotnes profesija, kā teikts augstskolu reklāmās, bet gan skarba šodienas nepieciešamība! Nobeigumā terminu skaidrojums vārdnīcā.

Sociālā adaptācija — individuālās un grupu uzvedības piemērošana atbilstoši dotajā sabiedrībā, šķirā, sociālajā grupā pastāvošajai normu un vērtību sistēmai. Tā tiek realizēta socializācijas procesā, kā arī ar sociālās kontroles mehānismu palīdzību. Sociālās adaptācijas nozīme palielinās sakarā ar sociālo izmaiņu tempu paātrināšanos apstākļos, kad šīs izmaiņas skar svarīgas dzīves sfēras un noris salīdzināmi īsos termiņos (migrācija, vecuma izmaiņas, strauja rūpniecības attīstība, ievērojama lauku iedzīvotāju skaita pārcelšanās uz pilsētām utt.). Atsevišķu personu neveiksmīga sociālā adaptācija savienojumā ar konkrētu situāciju nelabvēlīgiem raksturojumiem var negatīvi ietekmēt to uzvedību.

Personības savstarpējās sadarbības ar sociālo vidi stabilu formu izjaukšana, tās nespēja adekvāti reaģēt uz notiekošajām izmaiņām, prasības, kas kļūst aizvien sarežģītākas, nespēja nodrošināt savu mērķu sasniegšanu atbilstoši noteiktajām normām var izraisīt neadekvātu reakciju un bieži vien nepiedienīgu uzvedību, tajā skaitā prettiesiska rakstura.

Adaptācijas sindroms — cilvēka un dzīvnieku organisma vispārēja aizsargrakstura adaptācijas reakciju kopa. Tas rodas, atbildot uz visai spēcīgām un ilgstošām nelabvēlīgām ietekmēm — agresoriem. Pazīmju kompleksu, kas raksturo tādu funkcionālu stāvokli, 1936. gadā aprakstījis G. Seljē un nosaucis par stresu.

Sindroma galvenās izpausmes:

1) vielu maiņas traucējumi ar sairšanas procesu pārsvaru; 2) virsnieru garozas palielināšanās; 3) aizkrūts dziedzera, liesas un limfmezglu samazināšanās. Adaptācijas sindroma attīstībā izšķir trīs stadijas: 1) satraukuma stadija — turpinās no dažām stundām līdz divām diennaktīm un sastāv no šoka un atplūdes fāzes; šajā fāzē notiek organisma aizsargreakciju mobilizācija; 2) pretestības stadija — raksturīga ar to, ka paaugstinās organisma noturība pret dažādām kaitīgām ietekmēm; 3) stāvokļa stabilizācijas un atveseļošanās stadija; vai arī novājināšanās stadija, kas var beigties ar nāvi (= adaptācija).

Godājamie lasītāji, tālrunis jūsu SMS jautājumiem 25921459, bet vēstulēm izmantojiet redakcijas elektriskā pasta adresi: ezerzeme@ezerzeme.lv. Jūs varat ne tikai uzdot jautājumus, bet arī noteikt nākamo publikāciju tēmas.

Irina JAPIŅA