Cilvēks ir tiesīgs ticēt vai neticēt liktenim. Ticība palīdz cilvēkam dzīvot. Visi cilvēki ir dažādi, lai gan viņiem ir arī daudz kopīga.
Mēs piedzimstam ne pēc savas gribas, mūs audzina, māca, soda, veicina, palīdz mums vienā lietā un traucē citā. Mēs ņemam piemēru no vecākiem, tuviniekiem, paziņām un svešiem cilvēkiem. Jā, katram no mums ir savs raksturs, savas spējas, sava izpratne, savas vēlmes un tieksmes. Bet cik lielā mērā tās ir jūsu personīgās? Iedzimtība, audzināšana, sveša ietekme, svešs piemērs, svešas domas, bet vēl nepieciešamība pielāgoties apkārtējiem apstākļiem, ievērot likumus, paradumus, pieklājības normas utt. No mūsu “es” paliek ne tik jau daudz, tomēr paliek. Kādā laikā mēs esam nākuši pasaulē, kādā valstī, kādā ģimenē? Tas ne līdz galam nosaka mūsu likteni, taču stipri ietekmē to. Tomēr likteņa galvenais likums ir tā daudzie varianti. Izvēles varianti ir vienmēr, tikai mēs tos maz izmantojam. Bailes, kūtrums, paradums, spītība, dumjība un vāja griba daudziem no mums traucē izmantot visas iespējas, kuras mums piedāvā dzīve. Jo neaktīvāk mēs paši izvēlēsimies jaunus variantus, jo stiprāk mūs iegrožo likteņa rāmji. Aktīviem, darbīgiem, drosmīgiem un dinamiskiem cilvēkiem vienkārši nav laika un vajadzības domāt par savu likteni. Jāsteidzas dzīvot, jāizmanto jaunas iespējas, jārealizē plāni. Bet kā rīkoties vājiem, slimiem, pasīviem? Arī viņiem jādzīvo, pa savam, kā iznāk. Var domāt, cik vien tīk, diskutēt, noliegt citu cilvēku argumentus, nosodīt. Taču dzīve katram paies tā, nevis citādi. Tas ir fakts. Taču tā varētu paiet citādi. Tas ir pieņēmums.
Ēriks ŠATERS