Novadnieka veltījums dzimtenei

Anatolijs šobrīd dzīvo Ukrainā, ir Karpenko-Karova vārdā nosauktās Kijevas valsts teātra, kino un televīzijas universitātes pēdējā kursa students. Pēc īsa ievada Anatolijs piedāvāja noskatīties divas filmas. Īsfilma “Svētdienas mise” ir viņa diplomdarbs, veltījums dzimtenei — Latvijai. Starp citu, pasākuma gaitā atklājās, ka mākslinieka darbos dominē reliģiskā tēma, viņš labprāt fotografē baznīcas, ticības apgarotas sejas, visu ar Jēzu Kristu saistīto.

Otra īsfilma “Rīga” ir Anatolija kursa darbs, kas arī veltīts dzimtenei. Tikšanās dalībniekiem viesis apgalvoja, ka Latvijā viņš vislabāk izjūt vietas garu, spēj domāt tādās kategorijās, kādās nevar Ukrainā: “Šurp vienmēr atgriežos ar lielu prieku, tā ir valsts, kas mani piepilda un dod spēku.”

Skatītāji atsaucīgi uzņēma arī trešo filmu “Lesičku, pie tevis atnāca!”, kuru veidojis kursa biedrs Sergejs Ņikiforovs. Šis bija pirmais mēģinājums iepazīstināt krāslaviešus ar Kijevas valsts teātra, kino un televīzijas universitātes studentu radošajiem darbiem. Turklāt Anatolijam tas nav nejaušs notikums.

“Mans mērķis ir ieinteresēt bērnus un jaunatni dzimtenē, lai viņi nopietni aizrautos ar fotografēšanu, kino un video, kas mūsdienās ir ļoti aktuāli, ļoti interesanti un perspektīvi,” stāsta Anatolijs. “Mani kolēģi ir ar mieru rādīt savus darbus šeit, Latvijā. Šoreiz atvedu šo vienu, bet būtu ļoti labi, ja tas nepaliktu kā pirmais un vienīgais mēģinājums. Gribētos, lai notiktu kaut kāda aprite, jaunatne ieinteresētos par kino un foto, dotos studēt uz Kijevas universitāti, kas ir ļoti laba augstskola.”

Klātesošie burtiski atvērtām mutēm skatījās fotogrāfijas un klausījās Anatolija saturīgo stāstījumu par to tapšanu, kā arī pasmēlās sev noderīgas zināšanas fotogrāfijas jomā. Katrā žanrā bija sava odziņa, sevišķi mākslinieks mīl fotografēt kluso dabu. Viņam ir arī daudz interesantu grafisku risinājumu. Anatolijs fotogrāfijās atspoguļo tikai pozitīvo, viņš nefotografē pornogrāfiskus attēlus un citas negatīvas lietas, kuru dzīvē jau tāpat esot gana.

Anatolijs: “Pirms nospiest fotoaparāta slēdzi, tas, ko gribi nobildēt, ir jāformē iztēlē. Ja domāsi, ka pietiek iziet ar fotoaparātu pa durvīm un būs laba bilde, nekas nesanāks. Jau iepriekš jāzina, ko gribam iegūt galarezultātā. Fotogrāfija unikāla tad, kad ne pielikt, ne atņemt. Fotogrāfijā gaisma jāizmanto kā tēlotājlīdzeklis. Fotogrāfijā iegūstam to, ko gribam iegūt. Ja kāds saka: “Nobildēju, kas sanāca!” Nekā tamlīdzīga! Katrs uzņēmums ir mūsu iekšējās pasaules attēlojums, tas, kas mūs raksturo.”

Avīzē pat nav iespējams attēlot visu atmosfēru, kas todien valdīja bibliotēkas zālē. Starp citu, Anatolijs bieži vien apsteidza jautājumus: “Mūsdienu tehnoloģijas fotogrāfam paver plašas iespējas, bet, kā saka mūsu meistars, kadram jau pirmsākumos jābūt tīram. Fotogrāfiju apstrāde “Adobe Photoshop” programmā — tā jau ir pavisam cita profesija. Digitālās kameras šodien spēj visu, bet ko tad darīt fotogrāfam? Fotogrāfam jāmāk nodot garu — šī spēja arī atšķir mākslinieku no amatiera.”

Anatolijs arī pastāstīja, ka Ukrainā izplatījies uzskats: ja tu fotografē uz fotofilmas, tad bezmaz esi slikts fotogrāfs. Patiesībā fotofilma kļuvusi par ļoti dārgu prieku, ja grib kvalitāti. Tomēr mākslinieks dziļi pārliecināts, ka fotofilmas nekur neizzudīs, jo tā tehnoloģija savā attīstībā sasniegusi pašu pilnību. Bet tā kļūs vēl dārgāka, un atļauties to varēs tikai izredzētie.

Anatolijs strādā ar profesionālo digitālo kameru, bet nenoniecina amatieru fotokameras: “Šodien praktiski ar jebkuru digitālo kameru var iegūt labu uzņēmumu. Galvenais, lai attēlā būtu noskaņojums. Ja tas būs, neviens neredzēs, ir trokšņi, nav trokšņu, cik daudz pikseļu un citas tehniskas dabas nianses. Reizēm sižeti paši iekrīt mums rokā, vajag tikai ieraudzīt.”

Ļoti iespējams, ka Anatolijam izdosies atrast šeit domubiedrus un realizēt savus sapņus. Lai veicas!

Juris ROGA