Psihologa konsultācija: Pozitīvās Domāšanas Planēta

Šo jautājumu uzdeva pēc vingrinājumiem, pašā lekciju sākumā un beigās. Toreiz, sākot psihologa gaitas, atbildēt uz šo jautājumu ne vienmēr bija viegli (tagad savā praksē pati to lietoju bieži). Lūk, kāpēc. Piekrītiet, šis jautājums ir ļoti konkrēts. Un saviem pasniedzējiem atbildēt ar vispārējām frāzēm, apgūstot psiholoģiju, bija kaut kā neērti. Bet viņi mācīja mūs tādā veidā klausīties sevi. Pārsteidzošs atklājums radās diezgan ātri (man ļoti laimējās ar skolotājiem!): patiešām mēs darām daudz ko tādu, kas mums visādā ziņā ir nepatīkami! Visvienkāršākais piemērs: mēs varam diezgan ilgi sēdēt neērtā pozā kādā, piemēram, sanāksmē, vienkārši tāpēc, ka nav ērti attieksmē pret citiem sēdēt citādi, vai arī negribas piesaistīt citu cilvēku uzmanību, vai arī esam pārliecināti, ka šajā vietā nedrīkst pārāk daudz grozīties... Jo tālāk, jo vairāk: mēs uzturam nevajadzīgus sakarus, piekrītam neperspektīvām tikšanām, sakām pavisam ne to, ko patiesībā domājam... Pieliekam daudz pūļu, darot lietas, kas mums ir nepatīkamas, nevajadzīgas, turklāt tēlojam upuri un cenšamies pārliecināt sevi, ka tas ir vajadzīgs darbam vai ka rīkoties citādi — tas nozīmē būt nekulturālam un neaudzinātam. Un tālāk tajā pašā garā! Esmu pārliecināta, ka pašlaik, lasot šo rakstu, daudzi savā nodabā saka: “Kā gan citādi?” Bet citādi nozīmē ieklausīties sevī! Mācīties ieklausīties sevī! Nedarīt pretēji! Katrs taču zina: visas slimības ir no nerviem. Vai arī runājot zinātniskā valodā: psihosomatiskas slimības arī ir sekas tam, ka mēs rīkojamies pretēji sev pašam, savam “es”, savām jūtām. Bet, lūk, piemērs, kā tika solīts redaktorei, no dzīves. Sestdien, savā brīvdienā, es nolēmu aizbraukt uz Daugavpili. Lielisks noskaņojums, saplānota diena, teicams laiks! Sēžu autobusā, sasveicinos ar tiem, kuri iekāpj (tas arī saprotams — paziņu daudz). Bet, lūk, viena paziņa ar sasveicināšanos vien negribēja aprobežoties un uzsāka sarunu par to, kas, principā, skāra darbu un to vajadzēja apspriest citur, bet nekādi ne autobusā un ne jau brīvdienā. Tagad tā ir mana skumjā pieredze. Jo atkal vēlēdamās būt kulturāla, es iesaistījos sarunā, kas, kā to arī gaidīju, ne pie kā laba nenoveda, tikai sabojāja omu, iznākumā arī dienu, kas tik labi sākās... Bet vai varēja rīkoties citādi? Jā, un ļoti vienkārši: izrādot laipnību un pārzinot efektīvas komunicēšanās iemaņas, varēja pateikt, ka apspriest šo tēmu nav vieta un laiks, ka ar prieku parunāšu par to darba vietā un darba laikā. Lūk, arī viss. Bet iznāca jo sliktāk sev... Ko lai dara, kā saka, no kļūdām cilvēks mācās.

Tēma, kuru es skāru šajā publikācijā, patiesībā ir dziļāka, nekā var likties sākumā. Tā ir personības iekšējās telpas saglabāšanas tēma. Savas. Neviens, izņemot mūs pašus, neparūpēsies par tās saglabāšanu, ticiet man! Mūsu personības iekšējo telpu labākajā gadījumā var cienīt. Turklāt tikai tie, kuri paši saprot visu savu nozīmi un vērtību. Tāpēc ir tik svarīgi, lai bērnam būtu sava atsevišķa istaba, darbiniekiem — precīzi norobežota darba telpa, ģimenes locekļiem — savs hobijs un vaļasprieks. Visa tā robežu pārkāpšana izraisa stresu, tas ir, organisma reaktivitātes saspringuma stāvokli, atbildot uz ārkārtējo kairinātāju rīcību. Jautājums: vai tas jums vajadzīgs? Atbilde: protams, ne! Jo sliktāk sev!

Par stresu un psiholoģisko saglabātību parunāsim nākamajās publikācijās, bet pagaidām jūs varat izmantot iespēju uzdot jautājumu, kas uztrauc jūs, pa telefonu vai ar elektronisko pastu uz redakcijas adresi.

Irina JAPIŅA, psiholoģe (mob. tālr. 25921459)