Draugs, kurš nekad nepievils

“Kāda pati, tāda klase!” skolotāja liek raitāk darboties sarunbiedra smadzeņu šūniņām, kuru interesē, vai viņas audzēkņi lielākoties bijuši mīļi un paklausīgi? “Es neciešu lišķību: “Ai, skolotāja, ai!” Cits sacerējumā rakstīja par lielu padomju patriotismu. Spurainie man patika daudz vairāk, jo no tiem varēja lietaskoku uztaisīt. Jutu — viņiem ir raksturs. Īpašas audzināšanas metodes man nebija, bet kopīgu valodu atradām vienmēr.”

Uzskaitīt absolūti visus skolotājas audzēkņus, kuri izauguši par krietniem cilvēkiem, šajā rakstā nav nekādas iespējas, jo viņu ir simti, kuri izklīduši tuvu un tālu. Varbūt kāds no viņiem šodien čakli strādā arī skolotājas dzimtajā pusē.

Valentīnas bērnība un skolas gadi ritēja kādreizējā Daugavpils apriņķa Izvolta pagasta Liukānu sādžā līdz pat 1940. gadam, kamēr pabeidza Krāslavas valsts ģimnāziju grāfu Plāteru pilī. Nebija viegli, skolas nauda vien — 120 latu gadā. Valentīna bija vecākā sešu bērnu ģimenē. Brālis Roberts kļuva vetārsts, Anatolijs — vienkāršs strādnieks tanku remonta rūpnīcā, māsa Anna nomira 9 gadu vecumā, brālis Jānis krita leģionā, māsiņa Virgīnija nomira gada vecumā.

Mamma lielākajai meitai bija sacījusi: “Būsi skolotāja!” Tā arī notika. Tālākais ceļš veda uz Rēzeknes skolotāju institūtu, kur bija milzums audzēkņu, un topošai pamatskolas skolotājai tur ļoti patika. Vispirms jau ar lielisko sporta zāli, kādas Krāslavā fizkultūras nodarbībām nebija.

“Meitene kā roze plauks — tāda bija fizkultūra Krāslavā,” skolotāja dalās savās atmiņās. Rēzeknē — sporta spēles, redeles, buki, paklāji, riņķi. Citi mācību priekšmeti tie paši, kādi vidusskolā. Starp citu, ģimnāzijā man nemaz tik labi mācībās negāja, izņemot dziedāšanu.”

1942. gadā 6. jūnijā Valentīna saņēma diplomu, kurā bija ieraksts “skolotāja-praktikante”. Pilntiesīgas skolotājas diplomu varēja saņemt pēc divu gadu darba skolā. Jauno speciālisti norīkoja uz Skaistas pamatskolu, kur viņa tos divus gadus arī “nolauza” bezmaz burtiskā nozīmē. Pamatskolā Valentīnai klājās tik ļoti grūti, ka visu nemaz nespēj izteikt vārdos. Pirmajā pusgadā novājēja par desmit kilogramiem! Bērni neklausīja, un viss, līdz beidzot iemanījās klasi savaldīt — kas par skolotāju, kura nebaras!

Uzsākot darbu skolā, Valentīna sagatavoja nepieciešamos dokumentus, lai neklātienē uzsāktu vēstures studijas Rīgas augstskolā. Galvaspilsētā uzzināja, ka viena dokumenta tomēr trūkst — izziņas par to, ka divi gadi nostrādāti darba dienestā Vācijā. Apstākļi mājās nebija tādi, lai varētu atļauties doties tik tālu svešumā. Pārlaidusi kara laiku Kurzemē, Valentīna tomēr iestājās Latvijas Universitātē.

“Gribēju studēt vēsturi”, atceras Valentīna. “Kādā lekcijā mūs skarbi uzrunāja: “Jūs ko domājat, tagad visādas leģendas stāstīsiet? Nē, vēsture ir asiņaina šķiru cīņa!” Bet es ļoti daudz biju izlasījusi leģendu! Jēzus, ja man tagad būs jāmāca par asiņainu šķiru cīņu! Nē, nemācīšu un pārgāju uz Filoloģijas fakultāti, bet tamdēļ vēlāk dabūju labot daudz burtnīcu. Studijas ritēja paralēli darbam, atkarībā no apstākļiem strādāju gan Preiļos, gan Aglonā un visbeidzot Ezerniekos. 1952. gada rudenī nokārtoju valsts eksāmenus un saņēmu diplomu.”

Ezernieku vidusskola izrādījās visilgākā skolotājas darba vieta — no 1950. gada līdz pat 1991. gadam. V. Ivanovska aizgāja pensijā 1976. gadā, bet turpināja strādāt, jo trūka jauno speciālistu. Šad tad piepalīdzēja arī tad, kad darbu skolā bija pametusi pavisam. Ilgus gadus skola bija arī viņas un dzīvesbiedra mājas: ģimene mita skolas tajā galā, kur tagad ir direktora kabinets. Šajā situācijā vairāk bija trūkumu nekā labumu: pat savu mīļo sunīti skolotāja nevarēja tur turēt, jo traucētu stundas. Laikam ritot, līdz ar pieaugošo skolēnu skaitu, palielinājās arī skolotāju skaits, bet dzīvokļu kļuva arvien mazāk. Lai risinātu samilzušo problēmu, skolotājus aicināja būvēties pašiem. Par pliku velti deva mežu būvniecībai, tikai pats izzāģē! Plus dažādi pabalsti. Uz šī viļņa arī Ivanovsku ģimene — Valentīna un Eduards — pieņēma lēmumu būvēt savu māju ezera krastā.

“Gribējās dzīvot skaistā vietā,” stāsta skolotāja. “Dzīvesbiedrs pēc dabas bija tāds, kurš pēc smagās darba dienas skolā nevarēja vienkārši bezmērķīgi valstīties smiltīs. Viņam vajadzēja strādāt, lai gan veselība jau kliboja. Pieteicāmies būvdarbiem, ierādīja mums zemes pleķīti. Uzreiz nopirkām četrus augļu kociņus un iestādījām, nedaudz akmeņu ar laivu atvedām. Pēkšņi sākās tracis — kā tā, skolotāji lien uz kolhoza zemes? Valdē sāka izskatīt šo jautājumu. Nācās atbrīvot zemi, izrakām iestādītos kociņus. Es būtu nolaidusi rokas, jo man vairāk patika vasarā kaut kur aizbraukt, bet dzīvesbiedrs gāja un runāja ar Losevu. Viņš piedāvāja labu izeju — šis zemes gabals bija kādreizējā kunga zeme, skaitījās kā valsts rezerves fondā. Pārstādījām tos kociņus šeit un 1957. gadā sākām būvēties. Tā kā ezera krasts blakus, tad ēkas pamati ir dziļi — cilvēka augumā. Kad raka pamatus, apakšā uzgāja akmeņus un ķieģeļus, kas aplipuši ar kaļķiem. Tātad bijusi ēka. Jau krietni vēlāk no vecākajiem ciemata iedzīvotājiem nejauši uzzinājām, ka šeit patiesi savulaik atradās māja kunga kalpiem. Protams, izrakām drenāžu gruntsūdeņu novadīšanai. Nelielais pagrabiņš nekad nebija applūdis, lai gan pavasarī ūdens līmenis ezerā mēdz celties visai augstu.”

Pēc astoņiem gadiem māja bija gatava un ģimene ievācās tajā ar milzīgu atvieglojuma sajūtu — beidzās būvdarbi un līdz ar tiem arī akmeņu staipīšana un citi smagie darbi. Bet nāca jaunas rūpes, par kurām nebija jādomā, dzīvojot skolā. Vislielākā — malkas sagāde apkurei. Krāsns gan silda ļoti labi, jo uzbūvēta pēc principa, kādu izmantoja uz Sibīriju izvestie savu mītņu apsildei. Krāsns nevainojami kalpo jau 44 gadus, tieši tikpat apritēja šogad mājai. Valentīnas dzīvesbiedram gan tajā nenācās dzīvot ilgi: viņš no dzīves aizgāja 1980. gada 2. jūlijā — 70 gadu vecumā. Viņš bija Ulmaņlaika skolotājs — 1938. gadā beidzis Rīgas skolotāju institūtu. Ezernieku vidusskolā bērniem mācīja ķīmiju — priekšmetu, par kuru dzīvesbiedre saka: “Tajā viss ir jāiemācās no galvas!” Viņš bija ļoti cienījams, gudrs un sirsnīgs skolotājs, kuru pieveica plaušu emfizēma. Tieši vīra sliktās veselības dēļ ģimene nekad neturēja govi, jo viņš nevarēja būt siena pļāvējs. Lai gan lielās sāpes pēc vīra nāves Valentīnai pierima, bet “..arī pēc 28 gadiem man šķiet, ka tas notika vakar.”

Jau Latvijas neatkarības gados Ivanovsku ģimenes māja tika pie sava nosaukuma — Itakas. Ja kādam piemirsies, ar skolotājas palīdzību atgādināšu, ka šim nosaukumam ir saistība ar grieķu mitoloģijā pieminēto salu Itaku un Odiseja desmit gadus ilgušo ceļojumu uz dzimtajām mājām.

Valentīna: “Kādi Latgalē mājām nosaukumi? Visi sataisījuši Ezerkrasts, Ezerciems un tamlīdzīgus, bet daži pat tādi, ko īsti izrunāt nevar. Es reizēm palasu senu literatūru. Kad man vajadzēja dot mājai nosaukumu, biju uzšķīrusi grāmatā tieši lappusi, kurā aprakstīts, kā princeses mazgāja veļu jūras krastā: samērcēja un palaida viļņos, lai tie sit pret klintī, bet pašas tai laikā rotaļājās, gaidot, kamēr viļņi izdauzīs veļu. Tad ieradās Odisejs, kurš bija ceļā uz Itaku. Nodomāju — re, lai ir Itaka! Pēc laika skatos, dokumentos ierakstījuši daudzskaitlī — Itakas. Redz, mūsu izcilie gramatikas pazinēji vienmēr kaut ko pielabo pēc sava prāta.”

Ne jau visi lasa grāmatas. Skolotājas izlasītās nevar saskaitīt, jo viņa nevis lasa, bet, tēlaini sakot, rij grāmatas. 60 lappuses stundā — viņai tas ir pa spēkam arī pensijas gados. 400 lappuses biezo grāmatu par brāļiem Kokariem izlasījusi divās dienās, paspējot arī brokastis, pusdienas un vakariņas sagatavot, arī pabarot vienīgos mājdzīvniekus — četrus kaķus. Dažas grāmatas izlasītas otro un trešo reizi. Nedaudz zina Bībeli, Veco derību. Pagasta bibliotēkā pat neatradīsi tādu saturā bagātu grāmatu, kas nav nonākusi skolotājas rokās. Personīgajā bibliotēkā glabājas krievu rakstnieku Tolstoja, Puškina, Čehova grāmatas — visas izlasītas.

“Ka tik acis turētu”, nedaudz pārdzīvo sarunbiedre. “Mani interesē reālistiska literatūra, man vajag kaut ko psiholoģisku, par dzīvi. Rupjmaize literātiem, manuprāt, ir “Jāzeps un viņa brāļi”. Savukārt Tolstojs spiež gremot lasāmvielu kā nākas, Turģeņevs iet pie sirds.”

Vēl viena skolotājas vājība ir svešvalodu apgūšana. Lasīt un rakstīt viņa gan māk tikai latviski un krieviski, bet valsts ģimnāzijā Krāslavā savulaik mācījās latīņu, vēlākajos gados patstāvīgi apguva angļu un vācu valodu, kurās nav problēmu sazināties. Jau būdama pensijā, skolotāja četrus gadus neklātienē mācījās franču valodu: no Kijevas pa pastu saņēma mācību literatūru, izpildīja kontroldarbus, sūtīja uz Kijevu. Atpakaļ saņēma izkoriģētu darbu, kurā izlabotas visas kļūdas un doti tālāki norādījumi, kas jāmācās, plus programma, grāmatiņa. Vārdu sakot, uzcītība deva augļus, un skolotāja spēj sazināties arī franciski, bet ar vārdnīcas palīdzību spētu arī uzrakstīt kādu garāku vēstuli.

“Grāmata ir draugs, kurš tevi nekad nepievils,” man pavisam negaidīti skolotāja to pasaka franču valodā. Par laimi iztulko un turpina latviski. “Apskaužu tagadējo jaunatni, kas jau skolas solā var apgūt vairākas valodas, kas viņiem paver plašus apvāršņus.”

Pati ārpus bijušās PSRS robežām ir izbraukusi tikai vienreiz — 1993. gadā uz Čikāgu (ASV). Doties tālajā ceļojumā ierunājusi patāla radiniece, bijusī rēzekniete Žozefīne Veidemane (meitas uzvārdā Dreijere), kura par sevi devusi ziņu tikai 1991. gadā, jo, kā daudzi citi latvieši ārzemēs, agrāk baidījās sazināties ar radiem, pamatoti domājot, ka padomju vara varētu vērsties pret tuviniekiem.

“Ļoti labi Amerikā, vieta skaista, bet dzīvot tur negribētu, jo daudz trokšņu un dzīves ritms ļoti straujš,” apgalvo sarunbiedre. “Bija dienas, kad nācās palikt vienai mājās. Sacīju, braukšu paskatīšos lau-kus. Mani atrunāja, apgalvojot, ka tas nav droši dzīvībai un veselībai. Starp citu, tur tiešām jāuzmanās, nav drošības sajūtas.”

Labākie dzīves gadi skolotājai asociējas ar darba gadiem Ezernieku vidusskolā, jo jutusies noderīga un gājusi kopsolī ar visiem citiem. Viņa atzīst, ka ir ļoti straujas dabas, un skolēni to ļoti ātri uztausta un izmanto savā labā. Tomēr par visiem skolēniem skolotāja runā ar cieņu. Tāpat viņa nepiekrīt tiem, kuri uzskata, ka tagadējā jaunatne būtu pagalam samaitāta. Jaunatne ir tāda pati, tikai ekonomiskā iekārta ir cita. Tad visiem vajadzēja iet strādāt kolhozā ražas novākšanā vai citā darbā, tagad: samaksāsi — strādās, nesamaksāsi — nekas nebūs. Tas arī nosaka pārmaiņas jaunatnes uzvedībā. Ja runā par grāmatu lasīšanu, tad, pēc skolotājas novērojuma, padomju laika posmā kāri lasītāji bija tikai nedaudzi, pamatā visi lasīja obligāto literatūru. Nevar sacīt, ka tagad būtu kaut kas kardināli mainījies.

Starp citu, skolotājas audzēkņi lielas ziepes nekad nav savārījuši. Varbūt tieši tas vairo viņas lojalitāti pret jauno paaudzi. Atmiņā atausa tikai viens patiesībā jocīgs atgadījums no aktīvā darba mūža gadiem: “Man bija audzināšanā 4. klase. Kādu laiku audzināju, līdz kādā sestajā klasē puikas ar meitenēm nopietni sastrīdējās. Pienāca 8. marts, visi lielā skriešanā, kaut ko dara, gatavojas. Skatos — zālē pie stenderes stāv puikas, meitenes sapulcējušās otrā pusē. Kas par lietu? Zēni klusē, tad viena no meitenēm saka: “Lūdzu, skolotāj, zēni jūs negrib apsveikt! Man acis platas, bet smieties nedrīkstu — tas taču nopietni! Eju pie zēniem: “Kā tad tā, vajag, tak, apsveikt, es taču esmu sieviete!” Viņi tā dīvaini uz mani skatās — vai tiešām? Konflikts atrisinājās, jo meitenes viņus kaut kā tomēr piespieda apsveikt skolotāju, kaut arī ne visu priekšā.

Visādi brīnumi bijuši sacerējumos, bet es tos neapkopoju. Pāris gadījumus atceros. Sacerējumā par rudeni meitene no Šķaunes puses rakstīja: “Lapas dzeltē un sistemātiski krīt uz leju”. Es stāstu, ka tā ir stila kļūda, lai gan viņa to labi zina, kā jālieto vārds “sistemātiski”, jo biju agrāk to izskaidrojusi. Bet meitene pilnīgi nopietni iebilst: “Nevar būt, ka tā ir stila kļūda!”

Vārds “viss” rakstāms — ar diviem “s” galā. Kāds zēns, kurš ir labs mākslinieks un tagad māca citus, šo vārdu rakstīja ar vienu “s”. Es katru reizi atzīmēju uz burtnīcas malas kļūdu, uzrakstot divus šos burtus. Pašai roka dreb — padomju laiki, vēl nodomās, ka tā ir “SS” abreviatūra. Puika beigu beigās uzraksta vārdu ar trīs “s” galā — vai tad žēl, ja skolotājai vajag. Sacīju: “Tagad tev viens “s” rezervē!” Viņš pasmaidīja, viens otru labi sapratām.

Vispār garlaicīgi nebija, interesanti mācīt abus priekšmetus: gan gramatiku, gan literatūru. Es gan labi apzinājos, ka mācu ne jau visu literatūru. Nemācīju Janševska, Deglava darbus, Poruku pat pieminēt nedrīkstēja. Šad tad pieminēju gan, bet neviens nereaģēja.

Starp citu, arī laikā, kad bija tikai jāatstāsta mācību grāmatu saturs, bija skolēni, kuriem bija savas domas, kuri tās pauda stāstījumā, rakstīja sacerējumos un darīja to izcili. Baidos, ka tagad kopējais līmenis ir zemāks. Pirms gadiem trim uz pāris nedēļām aizvietoju skolotāju sestajā, devītajā un vienpadsmitajā klasē. Tad, lūk, atklāju, ka 11. klasē skolēnam kaut nedaudz, bet ir jādomā, savukārt agrākajās... Ir literārs gabals, novele, kas sadalīta piecos gabaliņos. Vienu izlasīt, pēc tam atbildēt uz jautājumiem “jā”, “nē”. Nu tik primitīvi, laikam tā Eiropā māca. Saņemt labu atzīmi — nekādu grūtību!”

Pēc skolotājas domām, veiksme ir tad, kad strādā. Valentīnai nav tieksmes uz rokdarbiem, bet viņa ir aizrautīga pašdarbniece. Viena no lielākajam mīlestībām ir teātris — gan skolā, gan pēc tam arī tautas namā — to sauca “Meža strazdi”. Pati izgatavoja butaforijas, arī tulkoja literāros darbus, jo patika to darīt un bija nepieciešamība. Cik tad latviešiem ir lugu? Nav tik viegli atrast lugu, kuru var nospēlēt pieaugušo kolektīvs, turklāt arī uzturēt skatītāju interesi. Valentīna lugas pat pati rakstījusi. Latviski, latgaliski un krieviski. Pirka grāmatas, tulkoja un iestudēja cittautiešu darbus. Valentīnai ir arī laba muzikālā dzirde, savulaik pat bija apsvērusi, vai nedoties uz konservatoriju? Viņai vienmēr paticis dziedāt, ko dara arī šobaltdien “Akmiņeicā” Nila Dārznieka vadībā.

Vienīgi jaunākajās tehnoloģijās skolotāja ir galīgs analfabēts. Starp citu, vēl līdz pērnajam gadam viņa lietojusi “Tauras” televizoru, kas rāda melnbaltu attēlu. Pastrādāt ar datoru, sērfot internetā viņa nav mēģinājusi ne pagasta bibliotēkā, ne savā skolā, kurp šad tad arvien iegriežas. Lai gan bijušo darba kolēģu faktiski tur vairs nav palicis, jaunie skolotāji Valentīnu vienmēr uzņem labi, arī atbalsta un sniedz palīdzību, ja tāda nepieciešama. Viņas 70 gadu jubilejā pagodināja, ierodoties pie skolotājas mājās.

Juris ROGA