Lai zied tautas kultūra!

Festivāla pirmajā dienā atklāja Indras mākslas skolas audzēkņu vasaras plenēra darbu skati, kā arī notika ieskaņu koncerts tautas namā, kurā uzstājās krievu biedrības tautas dziesmu kolektīvs “Ivuška” (vad. Antoņina Tuče), poļu biedrības tautas dziesmu kolektīvs “Strumeņ” (vad. Romualds Raginis), baltkrievu biedrības tautas dziesmu kolektīvs “Kutok” (vad. Jevģēnijs Iļjiņecs, senioru Eiropas deju dāmu kopa “Mežrozīte” (vad. Aloīda Andžāne), čigānu dziesmu un deju kolektīvs “Džalem” (vad. Lida Čubreviča).

Lielais svētku koncerts “LATGALES VAINAGS” festivāla noslēguma dienā kopā pulcēja jau aptuveni divus desmitus kolektīvu no mūsu rajona, Latgales un pat galvaspilsētas. Taču ne jau rīdzinieki bija mērojuši vistālāko ceļu. Starptautisks festivāls nav iedomājams bez vieskolektīviem, ārzemju skatuves māksliniekiem. Indrā uzstājās iepriekšējā festivāla jaunatklājums, lieliskā dziedātāja Larisa Šeļesta no Ukrainas (Berdjanska) un ļoti cienījami viesi — Polijas Republikas Horoščas pilsētas kultūras centra vokālais ansamblis “Klepaczanki” (vad. Jadviga Kohaņska) un Lietuvas Republikas Visaginas baltkrievu kultūras centra “Krok” kolektīvs “Svitanak” (vad. Sergejs Šabodalovs).

Lielu prieku skatītājiem sagādāja arī mājinieki — Indras vidusskolas deju kolektīvs “Indra” (vad. Lidija Trušele), Indras tautas nama sieviešu vokālais ansamblis “Rēvija” (vad. Ruta Andrukoviča), Indras pagasta mākslas skolas deju nodaļas audzēkņi (pedagoģe Lidija Trušele), Indras tautas nama līnijdeju kolektīvs “Nekā lieka” (vad. Lidija Trušele). Bez šaubām, lielu atbalstu aplausu formā saņēma arī rajonā redzamākie pašmāju kolektīvi: Svariņu tautas nama estrādes studija “Večerinka” (vad. Erna Šļahota), Ūdrīšu tautas nama folkloras kopa “Rudzutaka” (vad. Antoņina Tuče), Šķeltovas tautas nama krievu dziesmu ansamblis “Zvoņņica” (vad. Ļena Afanasjeva), Robežnieku tautas nama vokālais ansamblis “Viktorija”, (vad. Marija Karole) un Krāslavas kultūras nama vokālais ansamblis “Noktirne” (vad. Rita Andrejeva).

Ar nedalīti lielu uzmanību tika gaidīti kolektīvu priekšnesumi no tālākām un tuvākām Latvijas pilsētām: Rīgas ģimenes folkloras kopa “Berendejka” (vad. Elena Lazareva) Preiļu Kultūras centra vokālais ansamblis “Rjabinuška” (vad. Svetlana Stepanova), Rēzeknes ukraiņu biedrības vokālais kolektīvs “Vodograi” (vad. Tatjana Orlova), Jēkabpils kultūrizglītojošās biedrības kolektīvs “Javir” (vad. Faina Maslobojeva), Daugavpils baltkrievu kultūras centra deju kolektīvs “Ļjanok” (vad. Vera Kohana).

Tradicionāli ceļš uz Dziesmu kalnu — festivāla norises vietu — vairākumam indriešu un viesu veda garām tautas namam, kur viņus sirsnīgi sagaidīja pagasta pārstāvji un izdalīja pasākuma programmu. Pasākumu īpašu dara uzaicinātie radi un draugi, lai arī viņiem būtu iespēja baudīt šos skaistos mirkļus un labāk iepazīt tautas tradīcijas.

Šī festivāla tēma bija ievārījums, kam būtu jāapvieno gan vieskolektīvus, gan arī pašmāju, rajona un Latvijas novadu kolektīvus. Līdzīgi kā Indrā jau ļaužu iecienītajā, tradicionālajā Ievārījuma dienā, arī starptautiskā mazākumtautību mūzikas festivāla laikā tā norises vietā tika vārīts dažāds ievārījums, veikta degustācija un izdalītas receptes. Taču vienotībai ar to pamaz — festi-vāla vadītāja mudināti, kolektīvu pārstāvji atklāja skatītājiem pašu iecienītākās ievārījumu receptes, ievijot stāstījumā pa kādam jociņam.

Festivāla vadītājs iztaujāja pat rajona padomes priekšsēdētāju Andri Badūnu, kurš nekautrējās atzīties, ka viņam ļoti garšo aveņu ievārījums, kas turklāt ir veselīgs. Pretējās nometnes pārstāvji, kurā apvienojušies daudzi acīmredzot ārzemju vērtību kulta piekritēji, apgalvoja, ka iemīlējuši ievārījumus ar eksotisko augļu sastāvdaļām. Atklāt savu mīlestību pret dzimtās puses ievārījumu A. Badūnam bija ļauts tikai pēc oficiālās uzrunas festivāla dalībniekiem un pārējai publikai: “Patiess prieks redzēt šeit tik daudz jauku cilvēku — senu draugu, tuvu un tālu viesu, kolektīvu — un sveikt visus skaistajā festivālā. Mūsu novads ir daudznacionāls, katra tauta ir kā skaists zieds, bet kopā tās veido skaistu vainagu, kas saucas Latgale un Latvija. Lai miers un mīlestība jūsu ģimenēs!”

Starp citu, arī pagasta priekšsēdētāja Olga Jokste bija lakoniska savā uzrunā festivāla dalībniekiem. Vislielākais runātājs, pro-tams, bija pasākuma vadītājs Māris Susejs, kuram šī vājība pienācās pēc amata. Taču mutes virināšana bija jāsavieno arī ar dejošanu un buču dalīšanu skaistajām dziedātājām. Amatu savienošanas kārtībā viņš negaidīti iekļuva arī apsarga lomā, kad kāda mazliet iereibusi dejotāja tiktāl aizrāvās, ka pati pat nepamanīja, kā uzklenderēja uz skatuves, kur tobrīd uzstājās kāds krāšņs kolektīvs, Māris vēsā garā ar platu smaidu un skaistu žestu pavadīja sievieti prom no skatuves uz skatītāju rindām.

6. Starptautiskais mazākumtautību mūzikas festivāls “Latgales vainags” ieies vēsturē ne tikai ar to, ka šie bija grandiozi svētki, bet arī ar skatītāju dāsnumu: pielūdzēji dāvināja ziedus saviem elkiem. Sevišķi lielu mīlestību un uzmanību izpelnījās dziedātāja Larisa Šeļesta no Ukrainas. Dažu kolektīvu dziesmām piemita tik emocionāli bagāta gamma, ka vairāki skatītāji vienkārši nespēja nosēdēt uz beņķīšiem un ķeblīšiem, bet cēlās kājās un gāja dejot — gan jauni, gan veci. Festivāla gaisotni nespēja sabojāt pat pērkona ducināšana un īslaicīgs lietus, kas skatītājiem lika izvilkt tālredzīgi līdzpaņemtos lietussargus vai meklēt patvērumu zem tuvējo koku zaru vainaga. Visgrūtāk tobrīd klājās kolektīviem, bet neviens neatteicās kāpt uz skatuves. Pirmā pamatīgākas lietus lāses uz savas galvas sagaidīja Larisa Šeļesta, bet dziesmas vareno skanējumu tas nekādi neietekmēja. Pasākums beidzās pie kopīga ugunskura parkā līdzās strūklakai. Liesmu mēļu mestās dzirksteles atgādināja sīkas zvaigznītes, kas negaidīti ātri pazuda naksnīgajās debesīs. Nekas nav mūžīgs, arī svētki reiz beidzas. Protams, sestais festivāls, līdzīgi kā visi iepriekšējie, savā ziņā atpalika no tā pirmā — ar Raimonda Paula līdzdalību un zivju zupas vārīšanu ezera krastā, kas arvien ir ļaužu spilgtā atmiņā. Indrā vienmēr pratuši pārsteigt. Skatītājiem jau otro festivālu vajadzēja vērot notikumus uz divām estrādēm izžuvušā mākslīgā ezeriņa abos krastos. Ja pērn tur bija butaforiskas vējdzirnavas, tad šogad plūda upe un jaunieši grieza danci pie tilta pār to. Eh, būtu bijusi īsta upe, varbūt pārpurvojusies vieta izzustu un atdzimtu mākslīgais ezeriņš! Bet, kā tautā saka, agrāk zāle bija zaļāka un debesis zilākas, mēs visi — jaunāki!

Juris ROGA