Uz Londonu mācīties angļu valodu... Un ne tikai...

Britu muzejs

Iepazīšanos ar Londonas muzejiem būtu jāsāk ar Britu muzeju. Vienā no pasaules vislielākajiem muzejiem gan ir ko redzēt! Galvenās kolekcijas un izstādes veltītas Senās Ēģiptes, Senās Grieķijas un Romas, Asīrijas, Mezopotāmijas, Amerikas vēsturei. Grieķijas arhitektūras šedevri (ieskaitot Parfenonu), Ēģiptes mūmijas, asīriešu ķīļu raksti, Amerikas indiāņu apģērbs... Ieeja muzejā ir bezmaksas, tiesa, par audiogida pakalpojumu jāizdod 5 mārciņas, tikpat daudz maksā arī oficiālais ceļvedis visizplatītākajās pasaules valodās.

Tagad nedaudz par šīs Britu impērijas dārgumu krātuves vēsturi. Muzejs tika atvērts 1759. gadā. Muzeja ekspozīcijas pamatā ir trīs privātās kolekcijas: britu ārsta un naturālista Hensa Slouna, valsts darbinieka un Oksfordas grāfa Roberta Hārlija kolekcijas, kā arī antikvāra Roberta Kotona bibliotēkas (kas kļuva par Britu bibliotēkas pamatu) kolekcijas. Jau XIX gadsimta sākumā Anglijas parlaments pirka muzejam šedevrus Atēnās un Romā.

Patlaban muzejs ir viens no visapmeklētākajiem Londonā. Vispopulārākā ir Ēģiptes nodaļa. Mūmijas, sarkofāgi, Ēģiptes kulta priekšmeti, rotaslietas, faraonu statujas. Visā ceļā tevi pavada klusa mūzika. Fotoaparātu zibšņi (muzejā var fotografēt bez jebkādiem ierobežojumiem) it kā atdzīvina eksponātus, kuriem ir vairāki tūkstoši gadu... Antīkajās zālēs — vēsa puskrēsla. Parfenona frontona, galvenā Grieķijas dievnama fragmenti, Romas mozaīkas, klasiskās statujas... Laiks šajās zālēs aizrit ātri... Pie izejas — milzīgs suvenīru veikals. Viens no visneparastākajiem suvenīriem — maziņš sarkofāgs, kurā atrodas šokolādes mūmija... Nezinu, manuprāt, gardums cilvēkēdājiem. Starp citu, sava humora tiesa te ir... Pēc tīksmināšanās par pasaules šedevriem var apstaigāt nākamo populāro muzeju, kas atrodas tikai apmēram 20 - 30 minūšu gājienā...

Nacionālā gleznu galerija

Atrast Nacionālo gleznu galeriju Londonā nav problēma. Tā atrodas Trafalgaras laukumā. Par tās radīšanu jāpateicas karalim Georgam IV, kurš vienkārši piespieda valdību nopirkt Dž. Angersteina privāto kolekciju, kurā bija 38 gleznas, starp tām arī XVIII gadsimta dižā angļu mākslinieka Viljama Hogarta 6 darbi. Iegādātā kolekcija kļuva par Nacionālās galerijas pamatu. Vēlāk tika nopirkti Rembranta, Rubensa, Van Goga, Sezana, Holbeina darbi...

Patlaban muzejā izstādīts vairāk nekā 2000 gleznu, ieskaitot Leonardo da Vinči, Van Deika, Rafaela, Ticiāna un citu izcilo meistaru darbus. Nacionālajā galerijā plaši pārstāvēts vairākums mākslas skolu no Renesanses līdz Impresionismam. Godīgi sakot, tik daudz šedevru vienā vietā es nekad agrāk netiku redzējis... Ar sajūsmu es tīksminājos par Hansa Holbeina slaveno gleznu “Sūtņi”. Šai gleznai ir interesanta vēsture... Pēc Henrija VIII pirmās šķiršanās Romas pāvests nosūtīja pie bargā karaļa vairākus emisārus, lai liktu viņu paklausīt Svētajam Tronim. Sarunās piedalījās francūži Žans de Dentvils un Žoržs de Selvs. Būdami savam laikam ļoti izglītoti cilvēki, zinātnieki, diplomāti, viņi lieliski spēlēja mūzikas instrumentus, sacerēja dzejoļus. Glezna ir pārsātināta simboliem un “runājošām” detaļām. Sakropļotais galvaskauss pie sūtņu kājām vien ir ko vērts. Ieraudzīt to var tikai noteiktā rakursā, raugoties uz gleznu no sāniem... Galvaskauss simbolizēja visa laicīgā (tajā skaitā politisko domstarpību) niecību. No vēstures ir zināms, ka sūtņu misija beidzās ar pilnīgu izgāšanos. Karalis Henrijs salamājās ar pāvestu, Anglijas baznīca kļuva pilnīgi patstāvīga, bet par šīs baznīcas galvu kļuva pats karalis...

Neparasti daudz apmeklētāju pulcējas gan pie Van Goga gleznas “Saulespuķes”, gan pie Degā un Sezana gleznām... Taču dosimies tālāk.

Dabas vēstures muzejs

Tas atkal ir viens no visvecākajiem un vispazīstamākajiem muzejiem. Patiesībā biologiem te ir vienkārši paradīze. Muzeja kolekcijas sākas ar paleontoloģijas nodaļu (dinozauri un citi aizvēsturiskie nezvēri). Manuprāt, tā ir viena no visinteresantākajām muzeja nodaļām. Bet Tiranozaura kustīgais modelis ir vienkārši pārsteidzošs... Tālāk seko nodaļas visdažādākajos virzienos: zīdītāji, kukaiņi, putni, zivis... Šķiet, nav tādas dzīvās būtnes uz mūsu planētas, kas nebūtu pārstāvēta šajā muzejā. Milzīgais stends ar visdažādākajiem kolibri vien ir ko vērts! Neesmu bioloģijas piekritējs, ne arī speciālists... Lai gan... Pēc manām domām Londonā ir arī interesantākas vietas... Pietiek par muzejiem. Uz priekšu, uz atrakcijām!

London Bridge Experience

Nē, es nestāstīšu par “Londonas aci”, vienu no vislielākajiem “skatu riteņiem”, kura augstums ir 143 metri. Nebiju atrakciju parkos, arī safari parku neredzēju... Es biju visbaigākajā Londonas atrakcijā. Tās nosaukums — “London Bridge Experience”, ko var iztulkot kā “Londonas tilta pieredze”.

Uzreiz jāsaka, ka Londonā ir vairākas šausmu atrakcijas. Visievērojamākās — “Lon-don Dungeon” un madāmas Tiso “Slepkavu zāle”. Diemžēl ne pirmajā, ne otrajā es nenokļuvu, šis prieks ir dārgs. Es nokļuvu “zem Londonas tilta”. Un man pietika...

Londonas tilts ir ievērojama senlaicīga vieta. Pirmo reizi šajā vietā romieši uzbūvēja tiltu mūsu ēras 53. gadā. Pēc tam vikingi būvēja pārceltuvi... Viduslaikos tilts vairākkārt cieta ugunsgrēkos... Vēlāk to vairākas reizes pārbūvēja... Savu tagadējo izskatu tilts ieguva 1973. gadā. Protams, 1000 gadu ilgajā vēsturē tiltu apvijušas leģendas, nostāsti, no kuriem vairākums ir neparasti baismi un asiņaini...

Drūmā hallē es nopirku biļeti un nokļuvu pustumšā šaurā koridorā. Apkārt drūzmējās tādi paši apmeklētāji kā es. Visi gaidīja sākumu... Kad sapulcējās 12 apmeklētāju, mūs ielaida pa čīkstošām durvīm... Te mūs sagaidīja baiga izskata istabene, kura stādījās priekšā kā viena tilta būvētāja ekonome. Īpašas šausmas programma nesolīja. Vienkārši mums saistošā formā pastāstīs par šī tilta vēsturi. Mēs droši iesoļojām nākamajā istabā.

Ievainots un noasiņojis, taču neparasti laipns un jautrs mūs sagaidīja Romas leģionārs un ar jokiem un asprātībām pastāstīja mums par to, kā romieši būvēja pirmo pārceltuvi Lielbritānijā un vienlaikus cīnījās ar vietējām ciltīm. Stāstījums (lai arī par asiņainiem notikumiem) bija jautrs un priecīgs. Kaut kas Kventina Tarantino stilā... Tālāk mūs gaidīja vikings. Visīstākais... (atrakcijā nodarbināti profesionālie aktieri). Rupji pavēlējis mums nostāties rindā, vikings Olafs vērīgi ieskatījās acīs katram no mums un paziņoja, ka mēs visi viņu apmierinām un viņš ņem mūs uz savu kuģi. Mēs visi uzkāpām uz kuģa klāja un sasēdāmies uz nelieliem soliem. No sienām parādījās airi un Olafs paziņoja, ka nekādu pasažieru uz viņa kuģa nedrīkst būt, mums visiem jāairē. Mēs paklausīgi sasēdāmies pie airiem. Kāds gan bija mūsu pārsteigums, kad klājs zem mums iešūpojās, it kā mēs būtu izbraukuši jūrā... Pēc minūtēm trim “brauciena” uz mums sāka krist baļķi un masti... Izrādījās, ka tie bija no putuplasta... Mazliet nobiedē-ti, mēs atvadījāmies no Olafa un devāmies tālāk.

Mūs gaidīja vēl viens jautrs cilvēks ar asinīm notašķītu priekšautu... Izrādījās, ka tas ir “galvu sargātājs”. Šāds amats patiešām eksistēja viduslaiku Londonā...... Nāves sodi tika izpildīti uz tilta. Uz nāvi notiesāto galvas meta zem tilta, kur tās savāca “sargātājs”, apstrādāja, uzdūra uz mietiem un izkāra redzamā vietā... Nu gan darbiņš, vai nav tiesa? Mūsu “sargātājs” bija jokdaris un balamute. Stāstot mums par savu darbu, viņš nepārstāja strādāt. “Galvas” pie viņa ripoja pa kaut kādu reni... Kādam no mūsu grupas kļuva slikti... Par laimi, mēs devāmies tālāk... Mūs sagaidīja drūma izskata tips. Viens no “pazemes psihopātiem” pastāstīja vairākus baismīgus notikumus par savu dzīvi, tad pavadīja mūs uz visīstāko XIX gadsimta beigu Londonas ielu... Tiesa, pazemes. Maza meitenīte ar viršu pušķi mums šķita mīļa un aizkustinoša salīdzinājumā ar visiem tipiem, kurus mēs paspējām ieraudzīt... Meitenīte pasūdzējās par dzīvi un pastāstīja par Džeku uzšķērdēju, kurš slepkavoja Londonā... Parādījās Džeks uzšķērdējs, sagrāba meiteni un kaut kurp aiznesa... Atskanēja sirdi plosošas vaimanas. Mēs skrējām tālāk... jau skrējām... Te pēkšņi iedegās gaisma. Pie mūsu izbiedētās grupas iznāca dāma atrakcijas uzraudzes formas tērpā un paziņoja, ka atrakcijas pirmā daļa apskatīta... Apskatīt tās otro daļu nav atļauts bērniem līdz 12 gadu vecumam, sievietēm grūtniecēm, to darīt nav ieteicams cilvēkiem ar sirds un nervu slimībām. Mūsu grupu atstāja četri cilvēki. Es nolēmu iet tālāk. Savas dzīves nākamās 20 minūtes es neaizmirsīšu nekad. Mēs nokāpām Londonas īstajās katakombās. Katakombās, kas bija pilnas ar maniakiem, zombijiem, ārprātīgiem cilvē-kiem, spokiem un briesmoņiem. Izmisīgi domājot par to, ka visi šie cilvēki ir aktieri, ka es jebkurā brīdī varu pārtraukt šovu, pasakot tikai vienu vārdu — stāt! (tas ir minēts atrakcijas apmeklējuma noteikumos), es devos pa maršrutu, laiku pa laikam zaudējot no redzesloka pārējos grupas dalībniekus. Sākumā es kautrīgi baidījos, savaldījos. Ceļa beigās es gandrīz vai kliedzu skaļā balsī, kad man ar cirvi bruka virsū kārtējais “maniaks” vai briesmīga vecene ar milzīgiem zobiem... (Pēc apmeklējuma noteikumiem, kurus mums izskaidroja, aktieriem aizliegts pieskarties apmeklētājiem, arī apmeklētāji nedrīkst pieskarties aktieriem. Spriežot pēc visa, bijuši gadījumi, kad atrakcijas aktieri tika piekauti... (un nav brīnums)... Pagājis garām lopkautuvei, kur pēkšņi atdzīvojās dzīvnieku “līķi”, es iznācu uz ielas... M-ja... Tas tik bija piedzīvojums... Apmeklējis suvenīru veikaliņu, es nenoturējos no kārdinājuma un iegādājos atrakcijas firmas pildspalvu, kā arī foto ar savu pārbiedēto fizionomiju. Izejot ārpus atrakcijas, es ieraudzīju visu to cilvēku komandu, kuri mūs biedēja. Viņiem bija likumīga pīppauze. Viņi bija ļoti apmierināti ar savu darbu. Viņu grims dienas gaismā nebija tik baismīgs, viņi paši valdzinoši smaidīja un aicināja iegriezties pie viņiem biežāk, jo atrakcija maina šausmenes katru mēnesi. Laipni pateicies “maniakiem” un “psihopātiem”, es devos projām...

Lūk, patiešām mans stāsts par Londonu un Angliju ir galā. Taču nē! Parunāsim vēl par angļu virtuvi...

Angļu virtuve

Angļu virtuves vēstures sākumi meklējami sirmā senatnē. Zivis, dārzeņi, gaļa (galvenokārt liellopu un putnu), kartupeļi (angļi kļuva par pirmajiem eiropiešiem, kuri masveidā sāka lietot uzturā kartupeļus), burkāni... Receptes ir vienkāršas. Paši angļi ir konservatīvi savā gaumē un paradumos. Pīrāgus, kurus mēs drīzāk nosauktu par sacepumiem, viņi nekad nemainīs pret picu vai desu. Pīrāgu recepšu ir daudz. Bet, lūk, es gribētu iepazīstināt lasītājus ar angļu brokastīm. Izcepiet divas olas, atsevišķi izcepiet divas trekna šķiņķa šķēles (jācep tik ilgi, kamēr šķiņķis kļūst absolūti sauss un kraukšķīgs), paņemiet pāris tomātu un izcepiet arī tos. Visu salieciet lielā šķīvī, varat pievienot vārītas pupiņas ar tomātu mērci. Izcepiet divas baltmaizes šķēles. Tējai pielejiet klāt pienu. Labu apetīti! Un jūs jutīsieties kā īsts anglis. Vēl? Lūdzu! Tvaicēšanas katlā izvāriet brokoļus, ziedkāpostus, burkānus, puravus. Nelieciet klāt sāli vai piparus, nekādas eļļas! Izvāriet ūdenī pusi vistas krūtiņas. No buljona pagatavojiet mērci, pievienojot nedaudz miltu un saldkrējuma. Pārlejiet tikai ziedkāpostiem! Visu salieciet lielā šķīvī. Uzdzeriet ar ogu sulu (mellenes, avenes, dzērvenes utt.). Par maizi aizmirstiet! Pagatavojiet desertu. Paņemiet dārza zemenes (Kā? Vai tad jūsu lielveikalā nepārdod zemenes? Kā tas var būt?), pārlejiet ar mazkaloriju krēmu, kas pagatavots no augu taukiem. Patīkamu ēstgribu! Jūsu priekšā parastas angļu vakariņas. Garšīgi? Es priecājos par jums, es arī gribētu iecienīt šādu uzturu, jo tas ir veselīgi, pat ļoti veselīgi...

Atgriezies mājās, lielveikalā es nopirku krējumu, biezpienu, skābētus gurķus un rupjmaizi... Ēdu ar lielu apetīti...

Mans ceļojums beidzās. Es ilgošos pēc Londonas. Es noteikti tur atgriezīšos. Ja jūs tur nokļūsiet pirms manis, nododiet sveicienu šai lielpilsētai, kurai līdzīgas visas pasaules pilsētas, bet kura nav līdzīga nevienai pilsētai.

Andrejs JAKUBOVSKIS