Par sasāpējušo

Zemās pensijas, sabiedriskā transporta reisu skaita samazināšana, administratīvi teritoriālā reforma — tie ir tikai daži jautājumi, kas uztrauc vēlētājus. Uz šiem un citiem jautājumiem atbild 9. Saeimas deputāts Gunārs Upenieks.

— Cik patiesības ir baumās, ka nākamgad balotēsieties pašvaldību vēlēšanās, nevis 10. Saeimas vēlēšanās?

— Tā kā veidojas laba komanda, es plānoju balotēties pašvaldību vēlēšanās, ja vien melns kaķis nepārskries ceļu. Jūtos labāk tuvāk tautai, Saeimas deputāta krēslā gribot, negribot esi tālāk no vēlētājiem. Var zivi ielaist sāļā ūdenī, varbūt tur tā kaut kā izdzīvos, bet saldūdens zivs ir saldūdens zivs.

— Kāds ir jūsu līdzšinējais veikums rajona labā?

— Saeimā ienācu kā jauniņais, šajā situācijā tomēr ir grūtāk nekā tiem, kuri tajos krēslos sēdējuši gadiem ilgu un labi pārzina situāciju, kuriem ir savas kompānijas, draugi un ienaidnieki. Man ienaidnieku ir salīdzinoši maz, jo agrākajā darbā pašvaldībā ne tik daudz bija jārisina politiskas, cik saimnieciskas lietas. Ja runā par paveikto, tad rajons savā brīvvalsts pastāvēšanas vēsturē nav saņēmis tik daudz investīciju, cik nepilnos pēdējos divos gados.

— Cik liela šī summa?

— Nepilnu divu gadu laikā rajona sociālo objektu un skolu sakārtošanā un dažos citos objektos kopumā investēti gandrīz divi miljoni latu. Savulaik daudziem bija paradums ikvienu kredītu saukt par investīcijām. Šajā gadījumā ir runa par investīcijām to īstajā izpratnē — nauda, kas nav jāatdod. Protams, ir pašvaldības līdzfinansējums, kā tas ir jebkurā projektā. Neskatoties uz to, ka valsts budžeta situācija saspringta un ziedu laiki beigušies, bet naudas dabūšana kļuvusi daudz smagāka, darba kārtībā ir jautājums par jaunām investīcijām Krāslavas rajonā nākamajā gadā: tās varētu būt pāri miljonam.

Es šeit nerunāju par tādiem megaprojektiem kā sekmīgi pabeigtā Krāslavas centrālās katlu mājas modernizācija un ūdensvada un kanalizācijas tīklu atjaunošanas un paplašināšanas projekts Krāslavā, kas veiksmīgi tiek realizēts. Ja viss izdosies, tad Krāslava būs pirmā no 19 pilsētām, kas saņems Eiropas Savienības Kohēzijas fonda līdzekļus vairāku miljonu latu apmērā.

— Kāpēc tik vēlu? Kāpēc agrāk nebija?

— Bija ļoti daudz cilvēku, kas Krāslavu toreiz un arī šodien redz kā maz perspektīvu pilsētu. Bija laiks, kad no mazajām Latgales pilsētām naudu saņēma tikai Līvāni. Trūka sadarbības ar tiem cilvēkiem, kuri skatās uz dzīvi reālāk un var palīdzēt. Tagad tāda ir. — Kā zināms, valsts pārvaldi sabiedriskā transporta nozarē atbilstoši savai kompetencei īsteno un uzrauga Satiksmes ministrija. Izskatās, ka sabiedriskais transports tai rūp vien Rīgā. Kas notiks laukos? Vai tiešām slēgs daudzus esošos maršrutus?

— Sabiedriskā transporta jautājums patiesi ir ļoti sāpīgs tādiem rajoniem, kāds ir Krāslavas. Diemžēl valdība reāli paredz samazināt finansējumu un reisu skaitu. Var dažādi raudzīties uz pasta problēmām, risināt tā vai šā, bet sabiedriskā transporta reisu samazināšana ir pēdējais, uz ko drīkstētu iet. Tuvākajā laikā mūsu frakcijā būs tikšanās par šiem jautājumiem, jo tā patiesi nav īstā joma, kur ekonomēt. Ir citas lietas, uz ko jāskatās un kur var ekonomēt. Pretējā gadījumā tagad atklāti jāpasaka, ka tā ir apslēpta cilvēku deportācija prom no laukiem uz pilsētām. Ministrija visu uzveļ pašvaldībām. Es saprastu, ja ministru prezidents sasauc pašvaldību vadītājus, izskaidro situāciju, sak, ekonomiskā situācija valstī sarežģīta, paskatieties, kā varat palīdzēt. Bet nevar visu tāpat vien novelt uz pašvaldībām.

Drīz arī izglītības iestādes būs ļoti smags jautājums pašvaldībām saistībā ar skolēnu skaitu un skolu piepildījumu. Pašvaldība būs spiesta finansēt klāt, ja gribēs kaut ko saglabāt attālajā pagastā. Mūsu rajonā tas jau nav nekas jauns — skolu direktori ar pašvaldību vadītājiem ne pirmo gadu meklē tamlīdzīgu izeju, jo skolēnu trūkst. Tā turpinot, laukos drīz būs vien pašvaldību finansētas skolas, lai gan tā ir valsts funkcija. Diemžēl dzimstība Latvijā arvien ir ļoti zemā līmenī.

Es negribētu valstī iet tādu ceļu, ka ierīko internātus un ved bērnus ar autobusiem uz viņu dzīvesvietai attālām skolām. Premjers jau bija runājis ar Izglītības un zinātnes ministri, ka nepieciešams aktualizēt jautājumu par mazo skolu slēgšanu sakarā ar nelielo piepildījumu. Tas tracis tika sacelts vēl pavasarī, bet šodien nekas konkrēts nav izlemts. Neapšaubāmi skola ir dzīvības simbols lauku vidē, diemžēl jāsaprot arī tas, ka situāciju neglābs viens vai divi bērni klasē.

— Kā nākas, ka valsts nespēja pienācīgi izkontrolēt savu iestādi, un, tēlaini runājot, Latvijas pasts iestidzis purvā?

— Kādreizējos laikos tos cilvēkus, kuri pastu noveda līdz šīsdienas situācijai, nosūtītu strādāt uz Krāslavas vai citu attālu rajonu, turklāt — ne jau atbildīgā amatā. Kādreiz, kad pastu izvadāja ar zirgu pajūgiem un staigāja kājām, bija kam prasīt reālu atbildību. Šodien jāklausās taisnošanās, ka mēs laicīgi nepacēlām cenas, ka ir problēmas ar pasta ēku izmantošanu, to un šo. Šodien mums saka, pastam ir četri miljoni latu zaudējumi no telpu uzturēšanas vien — tas ir nopietni.

Šī ir dziļa problēma. Valsts mērogā liels mīnuss ir tur, ka katra ministrija skatās savu jomu, rūpējas par saviem ierēdņiem, statusu un prestižu, lai galu galā lepotos ar to, ka, lūk, mūsu ministrijā, piemēram, ir piecsimt latu alga. Ja visu ministriju pūliņus apvienotu kopā, tad varētu optimāli atrisināt ne vien pasta situāciju. Ja šodien, piemēram, Krāslavas domei pasts palūgtu telpas, esmu pārliecināts, ka tās tiktu atrastas. Dome netaisītu uz tām telpām biznesu, piedāvātu vieglākus noteikumus par jebkuru uzņēmēju, lai tikai nebūtu atrunāšanās, ka nodaļa jāslēdz ciet, ka dārgi izmaksā telpu uzturēšana. Bet pie tā nopietni jāstrādā, jānosēdina pie viena galda visas ieinteresētās puses, arī pastniekus un medijus, kuri līdz ar iedzīvotājiem ir ļoti ieinteresēti normālā pasta darbā. Visu viedokļi jāuzklausa, izejas citas nav. Ja šodien būtu normāla sadarbība, tad daudzās pašvaldībās būtu atraduši pastam labas telpas, kas šodien faktiski netiek izmantotas.

— Retais vairs šaubās par to, ka administratīvi teritoriālā reforma tiks realizēta. Toties tagad māc jaunas bažas — vai visi valsts līmenī pašvaldībām dotie solījumi tiks izpildīti? Vai pašvaldības spēs apgūt piešķirto naudu?

— Domāju, ka solītā apvienošanās nauda — 200000 latu — tiks samaksāta visiem. Kāda pašvaldība agrāk, kāda vēlāk, bet šo naudu saņems. Likumu par pašvaldību apvienošanu pieņēma iepriekšējā Saeima, toreiz viss ritēja kaut kā klusi un mierīgi. Ministrs Māris Kučinskis tikās ar katra potenciālā novadu vadību. Viņu nomainīja Aigars Štokenbergs, kurš vispār izgāja uz 50 novadiem. Vienkārši novilkt robežas Latvijā taisnām līnijām, bezmaz kā Āfrikā. Pēc tam sāka mīkstināt situāciju. Bet solītā nauda būs, jo politiķi baidās sakaitināt pašvaldības. Saeimas vēlēšanas taču notiks, viņi brauks uz pašvaldībām un runās tādā garā: “Atceries, cik labs es biju, viskrāšņākais un visdāsnākais, turklāt bez manis Latvijas valsts noteikti nevar iztikt!”

Administratīvi teritoriālā reforma pati par sevi nav ekonomiski ienesīga. Piešķirtā apvienošanās nauda — 200000 latu — ir vienīgais ieguvums pašvaldībām. Diemžēl tā bieži tiek izlietota nepārdomāti. Kopumā pašvaldības šo naudu iztērē tūlītēju vajadzību apmierināšanai, kaut gan visefektīvākā atdeve būtu izmantot šos līdzekļus kā līdzfinansējumu investīciju projektos. Tad viena pašvaldība varētu piesaistīt līdz vienam miljonam latu. Tā ir milzīga summa, par ko var daudz paveikt.

— Kādas ir to pašvaldību izredzes, kuras kategoriski negrib iet kopā un nolēmušas tiesāties ar valsti?

— Es cienu to pašvaldību viedokli. Izredzes viņiem ir, ja nebūtu, tad neko tādu neuzsāktu. Zaļo un zemnieku savienība aizstāv pozīciju, ka apvienošanās ir brīvprātīga. Es pieņemu, ka apvienošanās vai pārdalīšanās Latvijā vilksies ilgus gadus. Negribu domāt, ka turpināsies iedzīvotāju skaita sarukums pašvaldībās. Ja mēs ejam uz to, tad valstī izveidosies ļoti nopietna situācija.

Starp citu, strādāt ar lieliem projektiem, piesaistīt investīcijas, var arī neapvienojoties. To var darīt, kā to dara Eiroreģions “Ezeru zeme”, kas ieguvis milzīgu pieredzi un piesaistījis rajonam simtiem tūkstošu latu lielas investīcijas. Pašvaldībām vienmēr jau var pārmest kaut kādas kapacitātes trūkumu, apbērt ar pārmetumiem, ka kāds no pagastu pašvaldību vadītājiem savā vietā neko nedara, bet šodien ministrijai ir dota iespēja šādus vadītājus saukt pie atbildības līdz pat atstādināšanai no amata. Ja iedzīvotāji pamatoti sūdzas, tādas iespējas ir. Pēc piemēra nav tālu jāiet — Ķekavas gadījums.

— Tagad daudzi meklē iemeslus tam, kāpēc izgāzās abi referendumi? Kāds ir jūsu viedoklis?

— Zaļo un zemnieku savienība jau sen iestājās par to, ka tautai vajag dot tiesības atlaist Saeimu. Bet 10% ir pārāk zema barjera vēlētāju skaitam, kas varētu iniciēt Saeimas atlaišanu. Arī citi nosacījumi ir diskutējami. Vārdu sakot, jautājums nebija pietiekami labi sagatavots, citādi tautas nobalsošana būtu notikusi.

Līdzīgi sanāca arī ar otru referendumu: grozījumu saturs nebija pietiekami pārdomāts, arī vairāk cilvēku piedalītos tad, ja nebūtu aizmirsti invalīdi, represētie, černobilieši un citas kategorijas. Tiesa, šādu referendumu es tik un tā neatbalstītu, jo, tiekoties ar dažādiem cilvēkiem, redzu, kas faktiski notiek. Pensionāri gribētu lielākas pensijas, es viņus pilnībā saprotu. Viņi vienmēr bijuši disciplinētākie komunālo pakalpojumu maksātāji, lai cik smaga nasta tā bija. Bet ir viena liela daļa pensionāru, kas pensijas naudu nodzer, kuri katru pensijas pielikumu uzreiz pārrēķina pudelēs. Manuprāt, šajā smagajā ekonomiskajā situācijā labāk būtu iedot pensionāram naudu konkrētam mērķim. Piemēram, ir viņam problēma samaksāt par komunālajiem pakalpojumiem, izrēķinām, cik naudas pietrūkst un pārskaitām pakalpojuma sniedzējam. Vajag zālēm — iedod pabalstu medikamentu iegādei. Varētu apmaksāt pensionāram profilaktisko medicīnisko apskati, kas Latvijā ļoti klibo un kam ir negatīvas sekas. Lētākas biļetes sabiedriskajā transportā — arī tas atvieglotu daudzu pensionāru ikdienu. Domāju, ka nevajadzēja iniciēt referendumu par pensijām, bet vajadzēja uzstājīgāk mudināt ministrijas kopīgi risināt jautājumu par konkrētu atbalstu nabadzīgākajai pensionāru grupai.

Protams, pensiju likumā ir problēmas, kas jārisina. Piemēram, gandrīz nav starpības pensijā starp tiem, kuri nostrādājuši 30-40 gadu un tiem, kuri strādājuši desmit gadus. Protams, jārisina.

Pensiju indeksācija turpināsies, šis jautājums ies savu ceļu, bet, manuprāt, valsts pienākums ir straujāk papildus palīdzēt tiem pensionāriem, kuri vairs nevar savilkt galus — jāmaksā kompensācijas konkrētiem mērķiem.

— Kamēr jūs Saeimā domājat, tikmēr pensionāri cieš...

— Likumprojektus lielākoties izstrādā ministrijās, Saeima tos izskata, pieņem vai noraida. Lai justu situāciju, ir jābūt kopā ar tautu ikdienā, bet diemžēl slimojam — daudzi ir atrāvušies no tautas.

— Paldies par atbildēm!

Juris ROGA