Psihologa konsultācija: Pozitīvās Domāšanas Planēta

Cik bieži mēs, piemēram, sakām: “Nav vērts mēģināt, būs sliktāk sev” vai “Te jau labāk izdarīt, nekā skaidrot, kāpēc nē”, vai arī vēl kaut ko tajā pašā garā. Bet vēl es, piemēram, nereti dzirdu: “Es pats(i) esmu sev psihologs, un nav ko te...” Lūk, tādās situācijās man gribas pajautāt: “Bet vai jūs paši sev arī griežat matus? Un zobus paši sev ārstējat? Arī muguras masāžu taisāt paši?” Vai zināt — jautāju. Nevaru noturēties. Jautājums tikai kur, kā, kādā formā un ar kādu intonāciju es to daru.

Šajā publikāciju sērijā runa būs par to, par ko mēs visbiežāk dusmojamies, kā mūs tas ietekmē un kas ir šis bēdīgi slavenais stress, par kuru visi tik daudz runā, taču neviens nepasaka, kā to novērst, nevis kā cīnīties ar tā sekām. Respektīvi, situāciju labāk ir neielaist. Vai piekrītat? Sāksim ar zelta noteikumu: informēts, tātad apbruņots.

Informācija par stresu

Atbilstoši stresa koncepcijas dibinātāja, Kanādas zinātnieka, Nobela prēmijas laureāta Hansa Selje definējumam stress ir organisma nespecifiska atbilde uz jebkuru kairinājumu. Viņš, Selje, rakstīja: “Katrs cilvēks izjutis stresu, visi runā par to, taču gandrīz neviens neņemas noskaidrot, kas ir stress.”

Acīmredzot sāksim ar pirmo stresa sastāvdaļu. Manuprāt, tā ir sakaitināšana. Par ko mēs parasti jūtamies sakaitināti? Vai viegli? Cik bieži? Kas seko pēc tam? Pēdējais jautājums ir vissvarīgākais. Ja mēs esam sakaitināti un šo sakaitināšanu “iedzenam” sevī, jo, kā mums visbiežāk šķiet, “situācija neļauj”, tad tas ir taisns ceļš uz psihiski somatiskām slimībām. Bet ja savu sakaitinājumu izrādām pa labi un pa kreisi, tad, atvainojiet, tā jau nav psiholoģija, bet gan nepieciešamība apmeklēt neiropatologa kabinetu. Kā tad jārīkojas? Kur ir līdzsvars? Kam jāatbilst — vietai, stāvoklim, nerūpējoties par savu psihisko un fizisko saglabāšanu, vai arī ļaut vaļu jūtām te un tagad? (Par jūtu izpausmi tika runāts iepriekšējā rakstu sērijā “Kas mums traucē dzīvot?”). Esmu pārliecināta, ka jūs izvēlēsieties starp pirmo un otro, tādējādi sadaloties divās pretējās nometnēs. Bet vel-tīgi! Jo pastāv vēl trešais variants. Manuprāt, svarīgākais — jārunā par to, ko tu jūti. Tālāk kā sekas — neiesaistīties sarunā ar tev nepatīkamiem cilvēkiem, neuzturēt novecojušus, nevajadzīgus kontaktus, nedarīt to, kas tev laupa prieku un tā tālāk. Kā saka, ja to tomēr darīt, tad tas būs sliktāk tev pašam!

Kad es runāju ar galveno redaktori par rakstu sērijas “Psihologa konsultācijas” turpinājumu, viņa izteica vēlējumu, lai raksti būtu pietuvināti dzīvei. Ļoti labi. Pildot šo vēlējumu, es izanalizēšu situāciju no dzīves. Lūk, viena no tām.

Sakarā ar studijām man bieži nākas būt Rīgā. Man jau ir iemīļota Interneta kafejnīca. Tā atrodas mācību iestādē un vienmēr atbilda manām cerībām: klusi, gluži kā bibliotēkā, tas ir, var mierīgi koncentrēties darbam ar mācību grāmatām. Taču kādu reizi, es labi atceros, ka tas bija svētdien, atnākusi uz Interneta kafejnīcu, es apsēdos pie datora, kur netālu sēdēja ļoti trokšņaina jauniešu kompānija, kuri vētraini apsprieda pavadīto sestdienu. Kā jūs saprotat, koncentrēties neļāva gan sīkumi, kurus jaunieši skaļi apsprieda, gan viņu smiekli. Ko tas izsauca manī? Protams, aizkaitinājumu. Mana rīcībā bija šāda: es raidīju dusmīgus skatienus uz viņu pusi, laiku pa laikam ieklepojoties. Pat kaut ko burkšķēju savā nodabā. Paldies profesijai! Atcerējusies iegūtās zināšanas, pasteidzos pielietot tās. Pilnībā pagriezusies pret šo jautro un trokšņaino grupu, kādu laiku vērīgi sekoju viņiem, tad pārliecinājusies, ka viņi mani tomēr pamanīja, es pateicu šādus vārdus: “Puiši! Es laikam jūs ļoti pārsteigšu! Taču jūs neesat vieni šajā pasaulē!” Frāze bija pārdomāta un uzbūvēta, kā arī pienākas, veiksmīgas komunicēšanas formātā. Reakcija bija tāda, kādu es gaidīju. Viņi apklusa un sāka pārdomāt dzirdēto. Kas patiesībā man arī bija jāpanāk. Taču kā gan mani pārsteidza viens puisis, kurš pēc neliela apmulsuma attapās pateikt: “Kā tad tā? Svētdien! No rīta! Un tik rūgta patiesība!” Tagad jūs pasmaidījāt? Es arī! Lūk, arī viss. Konflikts, kas īsti tā arī nebija sācies, beidzās. Pēc tam es normāla cilvēka tonī un balsī palūdzu: “Uzvedīsimies patiešām klusāk!”, bet viņi atvainojās. Viss. Nav nedz aizkaitinātāja, nedz cēloņa, nedz arī seku. Iznākumā — saglabāts psiholoģiskais līdzsvars, uzlabojies noskaņojums, jo puisis patiešām uzjautrināja, bet pie reizes es izdarīju savu darbu — atradu to, ko meklēju Internetā.

Šajā situācijā ir vairāki rīcības varianti. Līdzīgu situāciju dzīvē ir vēl vairāk. Tikai, lūk, reaģēšanas tipi uz tām diemžēl pie mums ir vieni un tie paši. Visbiežāk ir tā, ka kaitējam sev: lamājamies, dusmojamies, pēc tam vēl stāstām par to, atkal aizkaitinoties un dusmojoties... Vai tad tā nav?

Lūk, vēl viena situācija. Tā jau Krāslavas gaumē. Kad es steidzos uz Daugavpils autobusu, kas atiet plkst. 9.00, tad laiks, kad es eju garām SEB bankai, sakrīt ar tās atvēršanas laiku. Cilvēki gaida. Tas ir normāli. Bieži vien uz ietves. Visā platumā. Bet es skrienu un bieži vien ar somām. Interešu vai ķermeņu sadursme? Man ir neērti nogriezties un arī skriet caur pūlim ir neērti. Turpretim viņiem nav ērti gaidīt bankas atvēršanu citā vietā. Atbilstoši loģikai vajag kaut vai izlikties, ka viņi, cienot sevi un mani, nedaudz atkāpsies, palaidīs garām. Skrienu taču es. Steidzos. Bet viņi vienkārši stāv un gaida. Tieši uz ietves, kas principā paredzēta cilvēku iešanai divos virzienos, nevis stāvēšanai un gājēju sastrēgumu radīšanai. Nē. Loģika Krāslavā nedarbojas. Es vairs nedusmojos. Es smaidu, jo tā ir labāk sev!

Šīs publikācijas nobeigumā es gribu atgādināt jums, godājamie lasītāji, ka jūs joprojām varat uzdot jautājumu jebkādā veidā pa mobilo telefonu 25921459 vai rakstīt uz elektronisko adresi: ezerzeme@ezerzeme.lv un saņemt atbildi laikrakstā “Ezerzeme”.
Jautājumu autoru anonimitāte garantēta.

Irina JAPIŅA, psiholoģe