Uz Londonu mācīties angļu valodu... un ne tikai...

Baznīca bija visai naidīgi noskaņota pret klejojošiem aktieriem. Pret klaidoņiem Anglijā tika pielietoti visstingrākie iedarbības līdzekļi, tāpēc aktieriem nācās meklēt sev varenu aizbildni, kurš vienai vai otrai trupai ļautu dēvēt sevi par kalpiem. Tas bija savdabīgs aizsardzības līdzeklis pret klaidoņu vajātājiem. Pa Albionas pilsētām klejoja “lorda Bekingema kalpi” vai “grāfa Solsberija kalpi”, viņi rīkoja jautras izrādes pilsētu laukumos, vāca vara naudu no skatītājiem... Viss izmainījās XVI gadsimta beigās, kad teātris Londonā kļuva par izklaides veidu vienkāršiem cilvēkiem. Temzas dienvidu krastā, tālāk no Arhibīskapa un pilsētas varas iestādēm, parādījās un paplašinājās teātru ēkas...

“Globuss”

1599. gadā aktieru Berbedžu ģimene ar savu jauno kompanjonu uzcēla teātra jauno ēku, kuru Londonas iedzīvotāji nosauca par “Globusu”. Nosaukums radās pats no sevis. Pie ieejas teātrī atradās Atlanta statuja, kurš turēja uz saviem pleciem zemeslodi. To apjoza lente ar uzrakstu: “Visa pasaule ir teātris!” Bet oficiālais nosaukums bija “Lorda kamerģera trupa”. Tā sākās Londonas visslavenākā teātra, aktieru Berbedžu ģimenes teātra un viņu jaunā kompanjona Viljama Šakspera no Stradfordas (lugu ar pseidonīmu “Šekspīrs” autora) vēsture...

Karaliene Elizabete mīlēja apmeklēt teātri un vienmēr inkognito... Vispopulārākās izrādes — “Hamlets”, “Otello”, “Romeo un Džuljeta”... Pilnu teātri pulcināja arī komēdijas, piemēram, “Divpadsmitā nakts”. “Vindzoras jautrās sievas”, “Spītnieces savaldīšana”... Londonas iedzīvotāji mīlēja teātri “Glo-buss”, un pavisam drīz tam tika piešķirta nedzirdēta privilēģija — tiesības saukties par “Viņas Majestātes trupu”! Taču dzīve nav prognozējama... Pēc piecpadsmit triumfa darbības gadiem, 1614. gadā, teātrī izcēlās ugunsgrēks. Lugas “Henrijs VIII” demonstrēšanas laikā lielgabals izšāva tikai vienu reizi, taču pat vienas dzirksteles bija gana, lai ēkas salmu jumts uzliesmotu gluži kā lāpa. Upuru nebija... Taču koka telpa nodega līdz pamatiem... kopā ar vienkāršām dekorācijām un dārgiem tērpiem. Pēc šīs traģēdijas Šekspīrs vairs neuzrakstīja nevienu lugu. Viņš aizbrauca uz savu dzimto Stratfordu, kur tad pēc diviem gadiem arī nomira...

Berbedži atjaunoja “Globusu”, iestudēja dažādu dramaturgu lugas, līdz 1642. gadā lords protektors Kromvels ar speciālu pavēli aizliedza visas teātru izpriecas valstī.
1970. gadā Amerikas aktieris, režisors un producents Sems Vanameikers izveidoja teātra “Globuss” speciā-lo trasta fondu, lai vāktu ziedojumus Šekspīra skatuves rekonstrukcijai un atjaunošanai. Projekts turpinājās vairāk nekā 25 gadus. Līdz pilnīgi atjaunotā teātra atklāšanai Vanameikers nenodzīvoja četrus gadus... 1997. gadā teātrī “Globuss” notika pirmā izrāde...

Šekspīra laikos teātra ēkas tika celtas pēc Romas amfiteātru principa. Apaļa ēka bez jumta. Sēdvietas “turīgai” publikai atradās sienā, kas ieskāva iekšpagalmu, kur atradās stāvvietas un skatuve.

Pašlaik ir gluži tāpat... Tie paši salmi sedz sienas jumtu, tās pašas ozolkoka pārsedzes un soli, tās pašas trīskāju taburetes ložās “džentlmeņiem”. Pirms izrādes sākuma pārdod mazu spilventiņus “dārgo” biļešu īpašniekiem. Joprojām galvenā publikas daļa drūzmējas skatuves priekšā (katru dienu tiek pārdots 700 biļešu par 5 mārciņām parterā stāvētājiem). Joprojām iekšpagalmu nesedz jumts, tāpēc izrādes teātrī notiek pavasarī un vasarā. Man laimējās nopirkt biļeti “vidējā galerijā”, kur kādreiz izrādes skatījās bodnieki un sīktirgotāji. Rādīja “Karali Līru”.

Trompetes skaņas vēstīja par izrādes sākumu. Uz skatuves uznāca muzikanti. Netīri, skrandaini, taču jautri un bravurīgi. Kokle, bungas, flauta... Lūk, arī visi vienkāršie mūzikas instrumenti, taču ar to tika radīts nepieciešamais noskaņojums. Tad iznāca “kasieri” ar ceļa spieķiem, kas bija apkarināti ar sīkām monētām. Tiem skanot, tajos tālajos laikos vāca monētas no skatītājiem izrādes sākumā un beigās. Kādreiz skatītāji skaļi komentēja visu, kas notika uz skatuves. Uzmundrināja pozitīvos varoņus. Nolādēja negatīvos... Pašlaik publika uzvedas pavisam citādi. Pēc “kasieru” gājiena iestājās pilnīgs klusums un... sākās brīnums.

Neviens nepalika vienaldzīgs pret vecā karaļa Līra, jaunā lorda Edgara ciešanām... Klātesošie zālē ar sašutumu klausījās karaļa meitu Regānas un Goneriljas teikto, šausmās aizturēja elpu, kad Glosteram izrāva acis (jāsaka, ka teātrī ļoti saudzīgi glabā V. Šekspīra laiku tradīcijas un estētiku, tāpēc šī baismīgā aina uzvesta visai dabīgi, ar asinsizliešanu, nelaimīgā vaidiem un “izrautajām acīm” uz skatuves). Pēc katra cēliena zāli pāršalca skaļi aplausi. Bet finālā skatītāji ilgi neatlaida aktierus. “Bravo!” — līdz ar daudziem saucu arī es... Aktieri smaidīja un klanījās pēc tradīcijas — sākumā augšējai galerijai, tad vidējai un pēc tam parteram... Tērpi, valoda, spēle, mūzika, bez nekādiem efektiem... Tas bija ceļojums XVI gadsimtā.... Neaizmirstams, pārsteidzošs, sajūsmas pilns...

Queen's theatre

Teātris “Queen's” ir viens no daudzajiem Vestendā. Šis Londonas teātru kvartāls ir pazīstams visā pasaulē ar savām izrādēm, mūzikliem, šoviem... Eiropas Brodveja. Biļetes uz izrādēm nav lētas un ne vienmēr tās var vienkārši nopirkt. Londonas skolā man pateica, ka mājas lapā www.lastminute.com var atrast biļetes ar jūtamu atlaidi. Es izmantoju šo iespēju un man laimējās. Ar 50%(!) atlaidi es nopirku biļeti uz mūziklu “Nožēlojamie” (Les Miserables) teātrī “Queen's”.

Šis mūzikls ir slavens visā pasaulē. Tā pirmizrāde notika 1985. gadā. Kopš tā laika tas nenoiet no pasaules teātru skatuvēm. Izrāde tulkota 21 valodā. Šajā laikā to noskatījās vairāk nekā 50 miljonu cilvēku 32 valstīs. “Nožēlojamo” mūzika izpelnījās Gremi prēmiju. Francijas prezidenta oficiālās vizītes laikā Lielbritānijā to noskatījās Viņas Majestāte Vindzoras pilī. Tas ir pirmais mūzikls vēsturē, kas notika Ķīnā angļu valodā, tas bija 2002. gadā Šanhajas Lielajā teātrī. Ātri atsvaidzinājis atmiņā Viktora Igo romānu, kuru biju pavisam aizmirsis, es devos uz teātri. Es nebiju gatavs tam, ko ieraudzīju. Tas bija pārsteidzošs skats. Līdz pat šim laikam iespaidu vara neļauj man brīvi atrast vārdus, lai izteiktu redzēto...

Tagad gan es zinu, kas ir “kultūras šoks”... Kā varēja atrast aktierus, kuri prot vienādi talantīgi, dziedāt, dejot, spēlēt? Vēl jo vairāk, Gavroša un Kozetas lomas (bērnībā) tēlo bērni! Septiņus un deviņus gadus vecie zēns un meitene. Ja Kozetas loma bērnībā bija pavisam neliela, tad Gavroša loma bija viena no galvenajām. Tas ir vienkārši brīnums, īsts brīnums. Kad Gavrošs, būdams nošauts, mirst, zālē sākās īsta histērija...

V. Igo drāmas sižets ir grūti saprotams un aizraujošs. Galvenais varonis Žans Valžans nostaigā ilgo ceļu no noziedznieka katordznieka līdz revolucio-nāram humānistam. Galvenā darbība izvēršas uz 1832. gada Francijas tautas sacelšanās fona. Parīzes bandītu zaņķu, padibeņu, nabadzīgo kvartālu, bordeļu dzīve... Un Valžana, bīskapa Mi-riēla, zēna Gavroša skaistie un skaid-rie raksturi... Bet ko vērta ir Tenardjē pāra, blēdīgo un alkatīgo krodzinieku “ārija”! Bet revolucionāru koris? Visu nemaz nav iespējams uzskaitīt...

Pateikšu tikai vienu, par trim absolūtas laimes stundām nav žēl nekādas naudas... Es biju absolūti laimīgs trīs Londonas teātrī “Queen's” pavadītās stundas...
Londonā ir daudz teātru, koncertzāļu, atklāto vasaras laukumu un skatuvju. Es noskatījos tikai divas izrādes, tik dažādas un tik vienādi aizraujošas un interesantas. Londonas afišas vilina... Es nenoskatījos “Čikāgu”, “Mamma mia!”, “Karali Lauvu”, “Mūzikas skaņas”, “Pigmalionu”, “Romeo un Džuljetu”, “Operas spoku”... Un daudzas citas...

Esmu pārliecināts, ka obligāti atgriezīšos Londonā. Brīnišķīgajā pilsētā, kas nav līdzīga nevienai citai... Lai arī uz vienu vai divām dienām... Lai pastaigātos pa Vestendu, Pikadīliju, Čainataunu...

... Beigās paiesimies pa Lielbritānijas galvaspilsētas muzejiem un atrakcijām un padomāsim par nacionālās virtuves tēmu... Tas būs nākamreiz.

Andrejs JAKUBOVSKIS