Uz Londonu mācīties angļu valodu... un ne tikai...

Stounhedža... Tulkojumā tas nozīmē “akmens, kas karājas”. Viena no vissenākajām celtnēm Eiropā, neatminēts noslēpums... Divu stundu braucienā no Londonas, Solsberijas grāfistes kūdras purvu vidū skatienam piepeši paveras vertikāli stāvoši milzīgi akmeņi, kurus sedz tādi paši blāķi. Migla rada baismu un drūmi svinīgu gaisotni... Neviens līdz šim nav devis precīzu atbildi uz jautājumu, kāpēc cilvēkiem bija vajadzīga šī celtne. Sens dievnams? Jā! Ļoti precīzs saules pulkstenis? Jā! Sena observatorija? Jā! Bet kāpēc? Ir noskaidrots, ka savu tagadējo izskatu Stounhedža ieguva trešajā tūkstošgadē pirms mūsu ēras... Aptuveni 80 akmeņu, kas sver no 20 līdz 50 tonnām... Būvei izmantoti dažādu iežu akmeņi: dolerīts, triolīts, vulkāniskais tufs... Šos iežus varēja iegūt tikai Velsā, kas atrodas 400 kilometru attālumā no celtnes vietas. Pagāja gadsimti, kamēr akmeņi tika piegādāti, apstrādāti, uzstādīti. Vertikālas uzstādīšanas tehnoloģija izpētīta, bet pārsegumi...

Neviens nevar precīzi pateikt, kādā veidā vairāku tonnu smagie blāķi tika pacelti piecu — septiņu metru augstumā. Šī senā būve noslēpumā tīta. Daudzas okultas sektas vasaras saulgriežu dienā pulcējas pie Stounhedžas akmeņiem, lai rīkotu kaut kādus noslēpumainus rituālus. Pie ēkas pastāvīgi dežūrē cilvēki dīvainos paltrakos ar kuplām bārdām... Seno druīdu gars lidinās virs dižās Stounhedžas...

Parastā ekskursija pa vienu no mūsu planētas slavenajām anomālajām zonām (bet Stounhedža pamatoti tiek uzskatīta par tādu) turpinās aptuveni 40 minūšu. Tieši tik daudz laika jūsu austiņās audiogids stāsta par noslēpumaino būvi. Apkārt Solsberijas brīnumam ierīkots speciāls celiņš, no kura noiet stingri aizliegts. Celiņš gan pietuvojas celtnei, gan attālinās no tās. Jo tuvāk tu atrodies akmeņiem, jo tev kļūst aukstāk. Aukstums iekļūst tevī, šermu- ļi skrien pār kauliem...

Būdama spēcīgas enerģijas avots, Stounhedža it kā aizsargā pati sevi... Bez akmens bluķiem celtne veido iedobju un paaugstinājumu sistēmu, kas ļāva senatnē priesteriem pareģot Saules un Mēness aptumsumus, sējas darbu sākumu un beigas, prognozēt ra- žu...

Stounhedža šodien — mēms atgādinājums visiem cilvēkiem par vissenāko civilizāciju, kas dzīvoja pilnīgā harmonijā ar dabu, prata iegūt zemes un debess enerģiju, veikt sarežģītus matemātiskus aprēķinus. Stounhedžas misija līdz šim nav atminēta. Ēka ir apvīta ar mītiem, teikām, leģendām, pasakām... Es pamanīju, ka tūristi, kuru pie akmens brīnuma ir bezgala daudz, sarunājas klusi, pat tikai čukstus.... Cilvēkiem izzūd viss lepnas civilizācijas gars. Stounhedžas tuvumā tu izjūti, cik esi tāls no senču pieredzes, ka esi zaudējis kaut ko svarīgu, dzīvei nepieciešamu... Izjūti dižo Zinību zaudējumu, kas piemīta tālajiem senčiem...

Bāta

Anglijas ziemeļrietumos, pie pašas robežas ar Velsu atrodas senā pilsēta Bāta, kura ir pazīstama visā pasaulē ar savām seno romiešu pirtīm. Vēsture aizsākās ilgi pirms romiešu ierašanās Lielbritānijā. Ķeltu gani pamanīja, ka cūkām patīk plunčāties mūžīgos dubļos meža vidū. Šī peļķe nekad ziemā neaizsala un karstā vasarā neizkalta. Un vēl cūkas nekad neslimoja! Par to sāka interesēties priesteri. Noskaidrojās, ka tā nebūt nav nekāda peļķe, bet gan siltais minerālavots. Tā nebija nekāda neparasta lieta (ķeltiem bija pat dieviete Sulisa, dziedniecības avotu aizbildne). Avotu attīrīja no dubļiem, uzbūvēja akmens nožogojumu, un ķeltiem tas kļuva ārstēšanās vietu no visām slimībām.

Pēc tam, kad Lielbritāniju iekaroja romieši, Bāta pārvērtās par salas kūrorta centru. Noskaidrojuši avota dziednieciskās īpašības, romieši iekārtoja to pēc savas gaumes. Tika uzbūvētas termas (līdzīgas romiešu), bet pie reizes arī dievnams blakus. Dievnamu romieši veltīja divām dievietēm: savai Minevrai (jebkādas gudrības, pilsētu, amatu un ēku aizstāvei) un ķeltu dievietei Sulisai. Apkārt avotam uzcēla pilsētu. Britu kūrorta slava ātri aplidoja visu plašo Romas impēriju.

Aristokrāti brauca šurp ar ģimenēm, vergiem un klientiem, tas ir, apgādājamajiem. Taču pat Roma šajā pasaulē nav mūžīga... Celtnes sabruka...

Viduslaikos avots, bet kopā ar to arī pilsēta pārvērtās par karalisko dziedinātavu. Ar laiku avota ūdens atdzisa, taču ilgu laiku minerālūdens no Bātas tika piegādāts karaļu galdā, arī vannas ar sasildītu ūdeni labprāt izmantoja Anglijas aristokrāti. Kamēr at- gadījās nepatikšanas... Princeses gados Velsas karaliene Viktorija devās atpūsties uz Bātu. Vai nu uzraugs nepieskatīja, vai arī galma dāmas nepamanīja, taču ūdens karaliskajā vannā kļuva pārāk karsts. Viktorija apdedzinājās, turklāt visai nopietni. Kopš tā laika karaliskā ģimene neapmeklē Bātu...

Taču tas daudzējādā ziņā palīdzēja saglabāt pilsētu un pirtis sākotnējā izskatā. 1880. gadā arheologi atklāja seno romiešu ēku drupas. Ap XX gadsimta sākumu celtnieki, izmantojot rasējumus un konsultējoties ar vēsturniekiem, atjaunoja pirts ēkas to vēsturiskajā izskatā. Centrā ir liels baseins ar minerālūdeni, tieši te arī pulcējās Romas aristokrāti, lai nomazgātos, patērzētu par sīkumiem, padomātu par mūžīgo.... Iekšējās zālēs, kur kādreiz atradās pērtuve, tagad ar mūsdienīgas aparatūras palīdzību tiek projicētas Senās Romas laiku filmas... Laiks it kā atdzīvojas, kad atskan cilvēku balsis, viņu attēli, gluži kā spoki, parādās pie tumšās zāles sienām un uz ūdens virsmas... Vēsture, kuru var sajust pēc garšas, sataustīt ar rokām... Un, protams, ļoti daudz visu iespējamo tūristu prieku. Pilsētas veikaliņos arī tagad var nopirkt minerālūdeni, ziepes pēc seno romiešu receptēm, aromātiskās eļļas... Kafejnīcā jūs pacienās ar ļoti garšīgu tēju, kam pievienots salds krējums. Tradicionālie angļu plāceņi te arī tiek cepti pēc absolūti unikālas receptes, un garša tiem ir īpaša. Pilsētas ielās ir daudz muzikantu, klaunu, burvju mākslinieku. Viss par prieku tūristiem. Te joprojām var nostiprināt veselību. Ja arī ne ar minerālūdens palīdzību, tad ar pozitīvām emocijām un prieku, ko gūsti no vienīgās pasaulē pilnībā atjaunotās romiešu pirts apmeklējuma... Lūk, arī pienāca laiks parunāt par teatrālo Londonu... Traģēdija “Karalis Līrs”, mūzikls “Nožēlojamie”. Taču par to nākamreiz.

Andrejs JAKUBOVSKIS