Dzīvo ar pilnu spēku

Horoskopu sastādītāji raksta, ka Skorpioni pēc dabas ir aktīvi, lepni, savaldīgi, prasīgi, ziņkārīgi, aizdomīgi, iemieso sevī spēcīgu kaisli. Ilona patiesi ir ļoti aktīva, apveltīta ar bagātu fantāziju, mērķtiecīga cīnītāja. Starp citu, ļoti labi mācās, kas nebūt nav raksturīgi visiem Skorpiona zīmē dzimušajiem. Pa- ziņu dotajam raksturojumam meitene piebilst: “Patiesībā man ir ļoti smags raksturs, ne katrs ar mani saprotas. Esmu indivīds, kas nevienam nepakļaujas, pat vecākiem. Ja negribu, istabas nekopšu, traukus nemazgāšu. Tādos gadījumos mamma “spiež” uz jūtām, iežēlina, kļūst neērti un daru.”

Arī horoskopā apgalvots, Skorpionam piemīt milzīga pretestība, kā, starp citu, arī bīstama enerģija. Kad mamma pēkšņi piekrita Ilonas uzstājībai un atļāva viņai darīt ar matiem visu, ko grib, cerībā, ka meita tomēr nedarīs neko, meitene ar neaprakstāmu steigu tos nokrāsoja. Par spīti mammai. Dabīgā blondīne bija šokā, kad ieraudzīja savu veikumu spogulī un apsolīja sev: nekad vairs, nekad!

Ilona nāk no lielas jauktas ģimenes — tētis ir latvietis, mamma ukrainiete, ģimenes locekļi pamatā sazinās krieviski. Meitenes brālis Deniss un māsa Diāna jau ir 9. klases audzēkņi, Mairita septembrī uzsāks mācības 2. klasē, bet mazajam Danielam ir tikai pusgads. Četri vecākie bērni aktīvi darbojas Svariņu tautas nama kolektīvā “Oma”, bet Mairita — “Neposedi”. Pirms svētkiem mammai, kura ir šuvēja, bet šobrīd profesijā nestrādā, ir ko rauties, jo katram bērnam vajag sarūpēt tērpu, kurpes un daudz citu sīkumu. Lielās ģimenes vienīgais apgādnieks ir tētis, kurš iekārtojies darbā Rīgā un mājās ir visai reti.

“Redzam viņu vidēji reizi mēnesī,” skumīgi teic meitene. “Diemžēl tuvākajā apkārtnē nav labi apmaksāta darba, lai tētis spētu nopelnīt iztiku tik lielai ģimenei. Esmu vairāk pieķērusies mammai, tālab man vieglāk to pārdzīvot, lai gan pēc tēta skumstu un vienmēr ļoti gaidu mājās. Viņš vienmēr kaut ko interesantu atved. Man patīk eži, reiz atveda rotaļlietu — ezīti, kuru glabāju kā talismanu. Es vispār neko no savām mantām neizmetu, piemēram, esmu saglabājusi visas savas burtnīcas, sākot ar pirmo klasi.”

No vienas iemīļotas man- tiņas Ilonai gan nācās šķirties. Mīksto rotaļlietu, kuru šajā attēlā Ilona tur rokās, meitene savulaik atrada, spēlējot kariņu ar puišiem. Atnesa mājās, izmazgāja un neizlaida no rokām līdz pat pilngadības svētkiem, kuros jaunieši atvadījās no bērnī- bas, katrs uzdāvinot pa mīļai rotaļlietai sava pagasta pirmsskolas grupas bērniem. Izrādās, Ilona varēja atnest citu mantiņu, bet nolēmusi, kas ne- dāvinās to, kas pašai nepatīk.

Ilona: “Pilngadības svētkos man jautāja, cik lelles tev bija un kādi tām vārdi? Vispār jau leļļu man tikpat kā nebija. Vienu vienīgu reizi lelli man uzdāvināja mamma dzimšanas dienā, bet es ar to nespēlējos un pateicu: “Man vai nu tanku, vai lidmašīnu, vai neko!” Mana bērnība ritēja zēnu pulkā, lai arī kā mamma centās manī ieaudzināt meitenīgas īpašības, es spurojos pretī. Baltas zeķītes, svārciņi — es svārciņus zeķītēs un tik jozu uz priekšu. Man bija zēniskas intereses: pa jumtiem pastaigāt, kokos kāpelēt, kariņu uzspēlēt. Bija iespēja nodarboties karatē, bet mamma pateica stingru nē, baidoties, ka tad pavisam pazudīšu kā meitene. Varbūt pat labi, jo šodien man pietiek ar tām aktivitātēm, kas ir tautas namā.

Starp citu, lelles manā mūžā bijušas tomēr divas: vienu sauca Ļusja, otru — Maša. Kad šie vārdi izskanēja zālē, visi smējās vēderus turēdami. Kaut kur mājas bēniņos tās sveikas un veselas krāj putekļus. Ja nav man, tad lai nav nevienam. Ar savu dāvanu tomēr gribēju radīt prieku tiem bērniem, kuri ar to spēlēsies pēc manis. Viens lūgums: bērni, nesalauziet brillītes šai mīkstajai rotaļlietai!”

Zēnu kompānijā pavadītie bērnības gadi nebūs bijuši pagalam velti: tagad meitene plāno iegūt šofera tiesības, kas, cerams, izdosies. Ilona vēl divus gadus turpinās mācīties Ezernieku vidusskolā, kur ir klases vecākā un skolas pašpārvaldes dalībniece. Gandrīz visur, kur ir kāda saistība ar pašdarbību, Ilona ir klāt. Viņa vienīgā no pilngadniekiem svētkos kāpa uz skatuves, lai dejotu. Iepriekš tautas nama vadītāja Erna Šļahota meitenei stingri piekodināja: “Neaizvietojamu cilvēku nav, savos svētkos uz skatuves nekāpsi, sēdēsi zālē starp pilngadniekiem!” Izrādījās, ka neaizvietojami cilvēki ir — Ilona vienīgā no sumināmajiem tomēr dejoja “Omā”.

Vienīgi jauniešu organizācijā “17 Riņi” pasākumu organizatore vēl nav parādījusi savas spējas, bet pasākums tie- kot plānots. Svariņu jaunieši ir gatavi sadarboties, to apliecina panākumi komandas sporta veidos. Šovasar Kombuļos un Skaistā gan meitenes, gan zēni izcīnīja 1. vietu volejbolā, 2. vietu stafetē. Meitene uzsver, ka Svariņu pašvaldība tic saviem jauniešiem un pilnīgi atbalsta. Ja citi uz sacensībām brauca ar savu transportu un ēdamo, tad svariņiešiem viss bija sarūpēts. Viņi brauca atpūsties un ar saviem veiksmīgajiem startiem popularizēt sava pagasta vārdu. Ilona uzskata, ka ilgi gaidītos pilngadības svētkus pašvaldība sarīkoja tikai tāpēc, ka jaunieši ir nodibinājuši savu organizāciju un grib darboties.

Savu nākotni Ilona vēlas saistīt ar dzīvi lielpilsētā. Viņa gribētu kļūt par ķirurgu, vienīgi pagaidām netiek galā ar bailēm no asinīm. Tiesa, vecāki ir pret ārsta profesiju, jo uzskata, ka Ilona ir pārāk emocionāla un nespēs tajā strādāt. Meitene gan stingri nolēmusi: ja iemācīsies pārvarēt savas bailes, kļūs par ārsti. Ja nē, tad izvēlēsies policistes profesiju. Sports viņai patīk. Klasē tikai diviem ir 9 balles sportā: Ilonai un kādam zēnam. Lai nu kur, bet Ezerniekos kopš laika gala par skaistām acīm šādas atzīmes nedabūsi praktiski nevienā priekšmetā.

Ilona: “Pabeidzot devīto klasi, bijām viena no stiprākajām mācībās. Arī šobrīd klasē ir tikai 2-3 audzēkņi, kuriem sokas sliktāk, bet visi pārējie mācās labi un ļoti labi. Esam 13 skolēni klasē.”

Tā kā mamma ir ukrainiete, Ilona ļoti agri tika pie auskariem — ausu ļipiņas meitenei caurdūra triju mēnešu vecumā. Izrādās, ka Ukrainā tā pieņemts, jo viņi uzskata, ka tad bērnam būs labāka dzirde. Tiesa, mammas dzimteni jauniete apmeklējusi tikai tagad: oktobrī viesojusies pie vecmāmiņas Mukačevā un martā pie krusttēva Užgorodā. Ilona prot ukraiņu valodu, ko visaugstāk acīmredzot ir novērtējusi vecmāmiņa. “Vai tu kaunies no manis?” ir jautājums, kuru vecmāmiņa uzdod, ja Ilona telefonsarunu ar viņu uzsāk krieviski.

“Ukrainā ir neaprakstāmi skaisti,” Ilona dalās savos iespaidos par ceļojumā redzēto un piedzīvoto. “Fantastiski kalni, svaigs gaiss, var lieliski atpūsties. Mūs sagaidīja ļoti labi, ciemos sākām iet plkst. 7 no rīta un līdz plkst. 12 vēl nebijām apstaigājuši pusi mammas un vecmāmiņas radu. Visur galds, visur ēdina. Latvijā uz vīnogām vairs pat neskatos, pārēdos.

Arī pie krusttēva bija ļoti labi. Tur viss ir lēts, salīdzinot ar cenām Latvijā. Tiesa, viņiem pašiem tās preces nebūt nav lētas. Ļoti atšķiras mūsējo un viņējo iedzīvotāju uzvedības manieres. Kad diskotēkā lido krēsli, jūties neomulīgi, bet tā kā biju ar krustmātes dēlu, tad jutos droši. Tas, kas viņiem norma, mums ir nepieņemami. Viņi uzreiz pasaka acīs to, ko domā. Esmu ievērojusi, ka arī man piemīt tāda rakstura iezīme. Daudzviet valda neliels haoss, pilnīgi prasās pēc stingras rokas. Piemēram, autovadītāji atklāti ignorē gājēju pārejas un nepietur, lai palaistu cilvēkus pāri ielai.”

Vecmāmiņa Ilonai piedāvāja palikt dzīvot Ukrainā, pat dzīvokli solīja. Meitene atteicās, jo nekur nav tik labi, kā mājās!

“Ukrainā nekad nedzīvošu, esmu Latvijas patriote,” apgalvo jauniete. “Šo pārliecību manī ieaudzināja latviešu valodas un literatūras skolotāja Aina Zariņa, kura pati ir liela mūsu valsts patriote. Gadās, ka mani ģimenē pat pastrostē, ka esmu tāda pārāk jau patriotiska. Šīs jūtas skolotāja ieaudzinājusi arī daudziem citiem skolēniem.”

Juris ROGA