Viņa spēj daudz, gandrīz visu!

Uz tautas namu Beatrisi pirmoreiz atveda mamma, kura bija izlasījusi paziņojumu, ka var pieteikt bērnus leļļu teātrim. Meitene kā šodien atceras to laiku: “Bijām pavisam maziņi, taču tautas namā bija neaprakstāmi interesanti. Pirmo iestudējām krievu tautas pasaku “Zajačja izbuška” (“Zaķu mājiņa”). Lomas sadalījām, man tika gailītis, pret ko neiebildu. Vispār bērnībā biju tāda, kurai pasaka, kas ir jādara, un es bez iebildumiem darīju. Turklāt gailīša lomas atveidotājam bija vairāk runājamā. Mums bija jaukas lelles uz nūjiņas, kuras šuvām un izgatavojām paši ar mūsu vadītājas Ernas palīdzību. Gailītis sanāca ļoti smieklīgs, varbūt pat saglabājies tautas namā. Ja tagad sameklētu, jau to redzot vien, jūs smietos! Jaunajā gadā iestudējumu rādījām pirmsskolas bērniem, viņu vecākiem un vecvecākiem — izrāde izdevās lieliski.”

Jaunāko klašu skolēnu kolektīvs “Karuseļ” bija pirmais, bet ne vienīgais. Tajā meitene sev atklāja ceļu uz jauniešu grupu “Oma”, kurā darbojas jau trešo gadu. Starp citu, faktiski visi Svariņu tautas nama pašdarbnieku kolektīvi ir plaša profila, atšķirīgākā iezīme ir vien to dalībnieku vecums. Kolektīva locekļi vienlīdz labi spēj spēlēt teātri, dejot, dziedāt, lasīt dzeju utt. Visvairāk meitenei patīk laika posms pirms dalības jauniešu grupā “Oma”, jo tad jau “Karuseļ” audzēkņi paši sāka izdomāt dejas, varēja pastrīdēties ar vadītāju, aizstāvot savu viedokli, kā arī palīdzēt Ernai gan ar padomu, gan praktiski.

Beatrise atceras, ka pirmo reizi ar jauniešu grupu “Oma” uzstājās rajona skatē par labāko tautas namu. Dagdas zonā svarinieši izcīnīja otro vietu starp 11 tautas namiem. Tas, protams, bija kopīgs panākums — skatē piedalījās arī “Karuseļ” un estrādes grupa-ansamblis “Večerinka”. Laika gaitā “Oma” sāka darboties aktīvāk un plašāk. Iestudēja dažādas modernās dejas, bet visi tās dalībnieki labi prot valsi. To šovasar kolektīvs apliecināja Līgo svētkos, uzdejojot šo skaisto deju vecākiem un vecvecākiem par prieku. “Oma” pievērsusies arī līnijdejām. Starp citu, savā būtībā “Oma” tomēr ir meiteņu kolektīvs, zēnus tajā iesaista pēc vajadzības. Tas tālab, ka meitenēm grūti izdomāt dejas ar puišu līdzdalību, turklāt viņas savā starpā vieglāk saprotas un ātrāk vienojas.

Vēl Beatrise ir aizrautīga sportiste. Meitene jau Piekto gadu nodarbojos ar karatē, viņai ir brūnā josta. Viņai blakus var justies droši, jo Beatrise var pastāvēt gan par sevi, gan par draugu iestāties. Karatē prasmes meitene liek lietā tikai treniņos un sacensībās, bet šis sporta veids dzīvē ļauj justies pārliecinošāk. Ja ir nepieciešams, jauniete nekautrējas aizrādīt nekauņām, kuri piemirsuši par uzvedības vai kultūras normām.
Starp citu, Beatrisei ir jaunākā māsa Luīze, kura mācās Labiešu skolas trešajā klasē. Tāpat kā vecākā māsa, arī Luīze ir pašdarbniece — darbojas kolektīvā “Neposedi” un apmeklē karatē treniņnodarbības.

Karatē nav vienīgais Beatrises iecienītais sporta veids: meiteni var sastapt volejbola, futbola, basketbola un tautas bumbas komandās vai aktīvi nodarbojoties ar citiem sporta veidiem. Viņu var atrast jaunsargu pulkā, kur jauniete attīsta militāras iemaņas. Pirmajā reizē, paņemot rokā ieroci, jutusi lielu bijību, bet sev par pārsteigumu atklāja, ka ir laba šāvēja. Viņa atrod laiku arī darbībai Svariņu pagasta jauniešu iniciatīvas grupā “17 Riņi”.

Kopā ar savu draudzeni Jūliju Dudaļevu, kura ir ļoti radošs cilvēks un arī darbojās “Omā”, bet tagad turpinās mācības Rīgā, Beatrise sa- cer dažādu pasākumu scenārijus, piemēram, Ziemassvētku pasaciņas, Popielas pasākuma, Skolotāju dienas pasākuma, Helovīna u. c.

Neskatoties uz plašo darbības spektru, šī jauniete pamatoti lepojas ar ļoti labiem panākumiem mācībās. Pabeidzot devīto klasi, meitene saņēma prēmiju gan no Ezernieku vidusskolas, gan no Svariņu pagasta. Kā zināms, par skaistām acīm tādas nepiešķir, tālab secinājums viens — sekmes ir augstā līmenī. Izrādās, zemākais vērtējums atestātā ir tikai viens vienīgs astotnieks. Bezmaz paraugbērns!
“Daudziem tā šķiet, ka no rīta līdz vakaram vien sēžu pie grāmatām un zubros,” atjoko Beatrise.

Patiesībā tā nav, viņai vienkārši izdodas sadalīt laiku tā, lai visu paspētu. Starp citu, gadās, ka arī ļoti sekmīgi skolēni dažreiz uzraksta kādu špikeri un liek lietā. Vairāki auskari meitenes ausīs arī liecina, ka viņa ir brīvdomātāja. Trešo izdūrusi pa kluso no vecākiem, taču nedarbiņu ilgi nav slēpusi. Šķiet, ka meitenei trūkst adrenalīna: “Pīrsings modē, tas ievelk kā purvs, gribas vēl un vēl. Sev vēl kaut ko caurdurtu, bet laikam jau vecāki neatļaus... Kādas tur sāpes? Lūk, karatē dažreiz tā iesit, ka asaras pašas izsprāgst. Treniņi mums norit kopīgi ar zēniem, sacensībās gan dala pēc dzimuma.”

Beatrise patiesi māk pārsteigt: “Godīgi sakot, gribētu dienēt Latvijas armijā, bet tētis iebilst, lai gan pats ir policists un savulaik ir dienējis kaut kur Krievijā. Mamma ir friziere, viņai mana izvēle jau arī neiet pie sirds. Vēl man ļoti patīk zīmēšana, tērpu dizains, dejošana. Ja armijā nelaiž, tad es varētu apsvērt arhitekta vai dizainera profesiju. Mani tas apmierinātu, jo vecākus pārliecināt laikam neizdosies. Ir vēl kāda interesanta profesija — notārs. Daži gan uzskata, ka manam raksturam tā galīgi nav piemērota.”
Meitene gan piebilst, ka priekšā vēl trīs vidusskolas gadi, domas par profesiju var mainīties ne reizi vien. Bet Beatrise noteikti nevēlas palikt laukos, te viņas vērienam par šauru. Gribētu dzīvot Rīgā, laukos vienkārši nespētu. Tad kāpēc šodien viņa mācās Ezerniekos, nevis Dagdā vai Krāslavā?

“No mūsu klases projām neviens neiet, jo saprot, ka labākas skolas nav,” atbild Beatrise. “Ezernieku vidusskolā pedagogi pievērš uzmanību katram audzēknim, gandrīz katrs skolotājs šeit ir kā draugs un padomdevējs, tāpēc neviens negrib mainīt skolu. Vien tie, kuriem negribas mācīties, meklē vieglākus ceļus, nopietnie paliek Ezerniekos.”

Meitenes sapnis ir pavizināties uz Amerikāņu kalniņiem. Viņu maz interesē televizors, vairāk gribas pie datora, bet nesen tas sabojājās, un kādu laiku no šī prieka jāatsakās. Šobrīd Beatrise kopā ar dažiem citiem jauniešiem pelna sev kabatas naudu, piedaloties pašvaldības realizētajā skolēnu nodarbinātības pasākumā vasaras brīvdienās. Pirmās dienas nācās kraut malku. Normāli, mājās arī nākas pastrādāt, lai gan ģimenei ir dzīvoklis, kas apriori nozīmē mazāk fiziska darba. Bet pagastā dzīvo divas vecmāmiņas, kurām jāpalīdz, un vecvecmāmiņa, pie kuras Beatrisei ļoti patika bērnībā, jo tur parasti uzturējās daudz bērnu. Bērnībā Beatrise bija klusa, un mamma ļoti uztraucās, ka citi bērni var meiteni aizvainot. Bet, redz, kā dzīvē viss ir mainās — šodien Beatrise spēj aizstāvēt citus!

Juris ROGA