Uz Londonu mācīties angļu valodu... un ne tikai...

Vieta kļuva par tirdzniecības un amatniecības centru Britu salās. Tiesības un brīvības Londona iegūst 1191. gadā no pazīstamā karaļa Ričarda Lauvas Sirds. 1192. gadā tiek ievēlēts pirmais Londonas mērs. Vēsturi papētīsim nedaudz vēlāk. Parunāsim par mūsdienu Londonu. Ap 20. gadsimta sākumu Lielbritānijas galvaspilsēta kļūst par vislielāko pilsētu pasaulē ar 6 miljoniem iedzīvotāju. Patlaban Londonā dzīvo nedaudz vairāk par 7 miljoniem cilvēku.

Lielā Londona — tā nav vienkārši pilsēta, tās ir vairākas visdažādākās pilsētas kopā. Pārbraucot no viena rajona uz citu, tu it kā ceļo pa pasauli. Lūk, arī pirmā pietura — Sitija. Londonas vecais finanšu centrs. Arī tagad te saplūst visi pasaules ekonomikas finanšu pavedieni. Bankas, finanšu kantori, līzinga un apdrošināšanas kompānijas, investīciju fondi... Karalienes Viktorijas laikmeta milzīgās pelēkās ēkas sajaukušās ar supermodernajiem debesskrāpjiem. Sitijā dzīve kūsā no pirmdienas līdz piektdienai. Turpretim brīvdienās tas ir tukšs pilsētas rajons, kur nestrādā nedz kafejnīcas, nedz restorāni, vientuļie tūristi ar izbrīnu apskata masīvās banku un fondu durvis... Vairāk te arī nav uz ko skatīties. Brīvdienās Sitijā ir garlaicīgi. Bet darbdienās kopš paša rīta te ir kā skudru pūznī. Klerki, menedžeri, ekonomisti, analītiķi — “baltās apkaklītes” te šaudās no kantora uz kantori. Satikt cilvēku bez kaklasaites Sitijā ir tikpat neiespējami kā karstā dienā cilvēku ar kaklasaiti Zirgezera pludmalē. Visi dara savu darbu, visi steidzas, skrien... Tā no plkst. 9.00 līdz 17.00. Plkst. 17.00 viss kardināli mainās. Sitijā vienīgais īru krogs ir tik pilns, ka ābolam nav kur nokrist. Apmeklētājiem kaklasaites sašķiebušās, uzvalki nevīžīgi nomesti uz krēsla. “Baltās apkaklītes” dzīvi sarunājas. Ko šie cilvēki ap- spriež? Vai maz par ko viņi var runāt pēc darba... Par šefa kārtējo izlēcienu, par jaunās sekretāres skaistajām kājiņām, par arābu klienta dīvainībām... Cilvēki atpūšas... Tieši desmitos vakarā īru krogs tiek slēgts. Sitija kļūst tukša. No rīta viss atkārtojas... Pietiks runāt par Sitiju. Tas Londonā nav visinteresantākais.

Londonas vēsturiskais centrs — visiem zināma vieta. Bigbens, Vestminstere, Trafalgaras skvērs, Pikadīlija, Strenda... Ļoti daudz tūristu. Pūļi, pūļi, pūļi... Sarunas dažādās pasaules valodās... Mēs te noteikti atgriezīsimies, taču vēlāk. Tagad parunāsim tikai par vienu galveno problēmu. Rumāņi. Par to raksta avīzes, apspriež eksperti centrālajos TV kanālos... Viņi zog. Visu pēc kārtas. Taču visbiežāk kredītkartes, makus un mobilos telefonus. Pēc Rumānijas iestāšanās Eiropas Savienībā desmitiem tūkstošu kriminālo rumāņu devās uz plaukstošo un naivo Londonu. 2007. gadā tika nozagts aptuveni 200000000 mārciņu no svešām kredītkartēm. Ar to nodarbojas bērni un pusaudži. Meistarīgi, virtuozi. It īpaši pilsētas vēsturiskajā centrā. Kamēr sajūsminātie tūristi fotografē Nelsona kolonnu, Bigbenu, Vaitholu, no kabatām pazūd viss, kam ir kaut kāda materiālā vērtība. Speciālās TV programmas veltītas tam, kā pasargāties no zagļiem. Analītiķi un sociologi mēģina atrast ceļus, kā atrisināt šo problēmu. Diemžēl... pagaidām nekas nesanāk. Paiesim nostāk no galvenajām ievērojamākajām vietām.

Ķīniešu kvartāls ir daudzās Eiropas un Amerikas pilsētās. Kopš 50. gadu vidus tas ir arī Londonā. Mazā Ķīna. Kvartāls ir pavisam neliels. Pēc sava izmēra tas diez vai pārsniedz “vēsturiskā centra” rajonu Krāslavā. Daudz kafejnīcu un restorānu, frizētavu un medicīnas “centru”. Izkārtnes divās valodās: angļu un ķīniešu. Dažviet tikai ķīniešu. Savi laikraksti, sava raidstacija, sava pasaule. Tūristi ar lielu gandarījumu dodas pusdienot uz ķīniešu kvartālu. Pavisam lēti un garšīgi. Slavenās Pekinas pīles izkārtas tieši skatlogos. Apetīti rosina izliktās tintes zivis un astoņkāji... Milzīgu popularitāti iemantojušas tā saucamās “karstās bufetes”. Pie ie- ejas no jums iekasēs maksu — 6 vai 7 mārciņas. Bet tālāk... Jūs varat ēst, cik uziet. Taču ķīniešu virtuve ir tik sātīga, ka daudz jūs vienalga neapēdīsiet. Gudri darīts.

Aktieru rajons Soho izvietojies kaimiņos ķīniešu kvartālam. Te atrodas Londonas galvenie teātri un galerijas, izstāžu zāles un kinoteātri, kā arī seksa veikali un striptīza bāri... Bohēma te izklaidējas pēc sirds patikas. Varat pievienoties arī jūs, ja jūsu maks ir pilns ar mārciņām. Ja nē, samierinieties ar mūžīgo svētku skatīšanos. Tas arī ir interesanti...

Ja jūs esat brīvību mīlošs, nestandarta cilvēks, ja jūsu varonis ir Če Gevara vai Merilīns Mensons, jums ir taisns ceļš uz Kemdentaunu! Tas ir ļoti interesants rajons! Te pulcējas panki, rokeri, metālisti, antiglobālisti un citi ļautiņi... Pašapliecināšanās brīvība te jūtama sevišķi stipri. Protams, starp šiem jauniešiem jūs izskatīsieties kā “balta vārna”, taču tieši te jutīsieties tā, kā jūtas panki “pieklājīgā” rajonā. Šī sajūta jums tiešām nepatiks. Un nākamreiz, kad jūs satiksiet panku vai rokeru “savā” rajonā, esmu pārliecināts, ka jūs uzvedīsieties pavisam citādi.

Starp citu, puiši te ir smaidīgi un labsirdīgi. Ar jums noteikti aprunāsies, izjautās, no kurienes esat un ko jūs te esat aizmirsuši. Pacienās ar saldējumu vai ledeni. Tā ir tāda “mode” — pacienāt “vienkāršo garāmgājēju” ar ledeni. Un aizvedīs uz Kemdenas tirgu.

Tirgus te patiešām ir unikāls. Cenas ļoti mērenas, bet mantas ļoti unikālas. Sporta krekli ar uzrakstiem. Tādu apģērba gabalu es nemūžam neriskētu uzvilkt mugurā, ķēdes un visādas pīrsinga lietiņas, speciālas matu krāsas visos varavīksnes toņos, dažādi aksesuāri. Tepat atrodas ekoloģiski tīru produktu un apģērbu veikaliņi. Kemdenā nav hoteļu, ir tikai jauniešu hosteļi, kur par ļoti mērenu maksu tev piedāvās gultu un brokastis. Daudz mazu kafejnīciņu un ieskrie- tuvju. Tiesa, policistu te ir nedaudz vairāk nekā pārējā Londonā. Kemdenai ir slikta slava. Narkotikas un viss tāds, taču gaisotne tur ir mierīga un droša, panki labprāt pozē fotogrāfiem. It sevišķi vakarā, kad alus ir izdzerts un noskaņojums — lielisks.

Tagad apmeklēsim visparastāko Londonas “guļamrajonu” Mašvilhillu. Prin- cipā te nekā neparasta nav. Trīs metro zonas, pirms simts gadiem tā bija pilsētas nomale, tagad — parasts viduvējs lielās Londonas rajons. Vidusšķiras dzīves vieta. Uz visu rajonu ir divi lielveikali, divi naktsklubi, divi kinoteātri, 180 veikalu, 60 restorānu un kafejnīcu. Tas arī viss.... Pārējais rajons — “guļamielas”. Mājiņas, kas līdzīgas cita citai kā dvīņumāsas. Skolas, privātie medicīnas kabineti... Mājīgi, komfortabli, droši. Daudz zaļumu, aiz katras mājiņas mazs dārziņš... Visi pazīst cits citu. Nedēļu pēc manas uzturēšanās te policists uz stūra sveicināja mani kā “vietējo”, itāļu kafejnīcā man gatavoja omleti jau bez pasūtījuma, jo zināja, ka man tā patika, indietis laikrakstu kioskā uzskatīja par savu pienākumu painteresēties, kur esmu bijis Londonā un kā man te patīk, bet tantiņa augļu tirgū pārdeva man nektarīnus ar jūtamu atlaidi kā pastāvīgam pircējam. Teiksiet, garlaicīgi? Nebūt nē. Manuprāt, vienmērīgi, mierīgi un droši. Kā tam arī jābūt “guļamrajonā”...

Tagad daži vārdi par amatvīriem... Nesen pir- mās simts dienas amatā nosvinēja Londonas jaunais mērs Boriss Džonsons.

Londonas iedzīvotāji no visas sirds iemīlēja savu pilsētas vadītāju, lai gan atbilstoši mūsu mērauklām viņš ir mazliet ekstravagants. Piekrītiet, cilvēks piedalās geju parādēs, stāsta par to, ka izmēģinājis vieglas narkotikas... Taču galvenais par Borisu (londonieši viņu sauc tieši tā) ir tas, ka viņš pilda visus savus solījumus. Absolūti visus. Viņš aizliedza dzert alkoholu sabiedriskajā transportā, viņš atrodas Londonas iedzīvotāju pastāvīgā redzeslokā, viņš nolēma atcelt nodokli automobiļu iebraukšanai pilsētas centrā... Viņš ir pieejams, demokrātisks, darbīgs un enerģisks. Boriss ie- dziļinās visās pilsētas problēmās. Jebkurš londonietis var tikties ar viņu personīgi un dalīties savos apsvē- rumos par vienu vai otru pilsētas problēmu. Katrs zvans mēram tiek reģistrēts un paziņots Borisam. Manas mācības Londonā iekrita tad, kad Londonas mērs atradās divu nedēļu atvaļinājumā. Tāpat kā vairākums Anglijas galvaspilsētas iedzīvotāju, viņš to pavadīja Spānijas dienvidos. Iedomājieties ma- nu pārsteigumu, kad BBC ziņu 2. kanāla vadītājs tiešajā ēterā uzgriež mēra tālruņa numuru un sarunājas ar viņu. Saruna ir šāda:

“Sveiks, Boris! Te runā Džons no BBC 2. kanāla. Kā veicas atpūsties?”
“Sveiks, Džon! Normāli atpūšos. Laiks ir ne visai labs, taču es vienalga peldos.”
“Nepārpūlies, Boris! Pēc atvaļinājuma tu mums esi vajadzīgs vesels.”
“Jā, es zinu, atkritumu aizvācēji streiko. Jums tur nav viegli. Šodien pulksten trijos es runāšu ar arodbiedrību. Ceru, ka līdz vakaram problēmu atrisināsim.”
“Paldies, Boris! Vēlu tev labu atpūtu!”
“Arī tev, Džon, paldies par zvanu! Nodod sveicienu maniem dārgajiem londoniešiem!”
Londonā patiešām sākās atkritumu aizvācēju streiks, kuri prasīja algas pielikumu. Acu priekšā Londona “aizauga” ar atkritumiem. Tās dienas pievakarē, kad translēja sarunu ar Borisu, problēma bija atrisināta. Atkritumus aizvāca...

Boriss ir publiska persona. Privātās dzīves viņam praktiski nav. Angļi to uzskata par normālu parādību, jo viņš saņem nodokļu maksātāju naudu. Respektīvi, katram, kurš maksā nodokļus, ir jāzina, cik viņš saņem un kādam nolūkam tērē savu naudu. Mēra dienas kārtība ir zināma ikvienam. Viņu var sastapt kriminālajā rajonā, metro, tirgū, lielveikalā, autobusā... Londonas iedzīvotājiem ir jāredz, kā viņš strādā, jāzina, ko viņš dara, jāsajūt viņa darba rezultāti. Es biju londonietis 28 dienas. Taču ar Borisu es lepojos, it kā pats viņu būtu ievēlējis...

Vēl es salīdzināju... Secināju. Savas brīvības pakāpi mēs nosakām paši. Tikai paši. Neviens cits nevar noteikt to, cik lielā mērā mēs varam būt brīvi un cik lielā mērā — nebrīvi. Anglijas realitāte pagaidām nav mūsu...

Nākamreiz pastaigāsimies pa Londonas karaļnamiem un pilīm, parunāsim par karalieni... Angļi viņu dēvē par “māmiņu”.

Andrejs JAKUBOVSKIS