Kurš gan nesapņo par to, lai bērni, it īpaši vecākie, augtu par saimniekiem. Agrāk, it sevišķi laukos, tā arī bija. Vecāki strādāja tīrumā, bērni bija bieži kopā ar viņiem vai arī mājās — par “saimniekiem”. Atpūtās pusdienlaikā, kad varēja nopeldēties, vai arī vakarā paspēlējās pāris stundas pirms gulētiešanas, bet vēl svētdienā un... kad lija lietus. Mēs ļoti mīlējām lietainas dienas. Guli vien uz siena panta, klausies lietus šalkoņu un lasi grāmatas vai stāsti draugiem baismīgus stāstus.
Vēlāk viss izmainījās. Jaunajiem reizēm nav sajēgas par to, ar ko nodarbojas viņu vecāki, kā viņi pelna naudu, it sevišķi tie, kuri dzīvo aiz “trejdeviņām zemēm”. Mēs kaut kā esam izlaiduši bērnus no sava redzesloka. Tagad, paldies Dievam, esam attapušies. Kaut tikai nebūtu par vēlu!
Laukos nekas daudz nav mainījies (es runāju par normālām ģimenēm), bet pilsētā... Bērni aiz dīkdienības trokšņo, klaigā, slaistās, kā mums šķiet, bez jēgas. Kas tajā vainojams? Vainojami esam mēs, pieaugušie! Kā to parādīja mūsu nama pieredze, bērni vispār nav nekādi slaisti. Kādu reizi mums apnika bērnu palaidnības. Kad mūsu pacietības mērs bija pilns, mēs “pamodāmies”.
Mūsu nama ieejā Raiņa ielā 15 dzīvo darbīgs cilvēks Viktors Ļebedevs. Visi viņu pazīst kā spēkavīru, sportistu. Bet vēl viņš ir lielisks vectētiņš savai mazmeitiņai, visu pagalma bērnu liels draugs. Viktors nekad nepaies garām, ja bērniem kaut kas atgadījies. Vasaras karstajās dienās viņš veda bērnus peldēties uz Zirgezeru, slēja teltis pagalmā. Aktīvāki kļuva arī citi vectētiņi un vecmāmiņas, vecāki un kaimiņi. Mani pārsteidza viens gadījums. Kādu reizi bērni satrakojās ne pa jokam: tika likti lietā maisiņi ar ūdeni, olas utt. Tad es pēc sava pedagoģes paraduma pateicu, ka došu viņiem grūtu darbu. Tad, lūk, bērni staigāja man pakaļ un lūdza iedot kaut vai kādu darbu! Mēs sakopām kāpnes, nocēlām smagu režģi nama ieejas loga priekšā un aizvācām visus netīrumus. Nonākuši azartā, uzrakām puķu dobi un iestādījām puķes logu priekšā. Bet vakarā bērni piezvanīja pie manām durvīm un pateica, ka sakopuši pagrabu. Kaimiņiene pat nenoticēja. Taču tieši tā bija!
Pagājušajā gadā mūsu līderes Jolantas vadībā bērni sagatavoja koncertu nama iemītniekiem. Starp citu, arī šogad. Jāsaka, ka koncerts bija vienkārši lielisks: čigānu dejas, jautri stāsti, humoristiskas dziesmas... Bērni parūpējās arī par pagalma izdaiļošanu, skatītāju sēdvietām. Savukārt vecāki palīdzēja ar tērpiem, kaimiņi — ar mūziku. Pēc koncerta mēs paši visu sakopām. Un bijām laimīgi!
Ņina GADŪNE
.jpg)
.jpg)
