Ir ar ko lepoties!

A. Viškurs: “Vakar pēcpusdienā iesākām kult ziemas kviešus, esam ļoti gandarīti — birums lielāks par 6 tonnām no hektāra. Padomju laikā šādas ražas tika sasniegtas vien kolhoza darbības pēdējos gados, kad pietika minerālmēslu un visa kā cita. Pēc ilgāka pārtraukuma atkal esam sasnieguši šos augstos rezultātus. Visi tehnikas un darbaspēka resursi galvenokārt novirzīti ražas novākšanai: izaudzēto vajag ātri novākt. Pirmajā dienā līdz vakaram nopļāvām 18 hektārus, bet kopumā mums ir jānovāc 1000 ha graudaugu: pārsvarā ziemas kvieši, bet ir arī tritikāle, auzas, vasaras kvieši un rapsis. Tā izskatās, ka visas kultūras dos rekordražu, tagad daudz būs atkarīgs no laika apstākļiem. Ir mums arī kaltes, bet tās tādu ražas daudzumu vairs nespēj izkaltēt. Jālūdz Dieviņš, lai mums laiks palīdz. Ja pieturēsies sauss laiks, būsim glābti.

Vizuāli graudi ir ideāli, vienīgi vēl jāved uz analīzēm, lai noteiktu proteīnu un visu pārējo. Domāju, ka ar analīzēm arī viss būs pilnīgā kārtībā. Lauki mums ir tīri no nezālēm, sējumi tika attiecīgi apstrādāti, slimību nav. Protams, naudiņa ieguldīta liela, bet šodien bez tā nevar gūt labu ražu.

Tiesa, par pašreizējām cenām nav liela jēga graudaugus realizēt, uzglabāsim savās noliktavās. Minerālmēslu cenas pacēla divas reizes, pacēla cenas ķimikālijām un re- zerves daļām, bet graudus iepērk par simts latiem tonnā. Pie šiem izdevumiem, tā ir ļoti zema iepirkuma cena, vismaz būtu atstājuši pērnā gada līmenī.

Kompleksa un pārdomāta pieeja tehnikas iegādē devusi iespēju izrauties līderos arī darba ražīguma ziņā, kas vairs ne tuvu nav salīdzināms ar agrākiem laikiem, jo jaudīgā un modernā rietumvalstu tehnika ļauj izvērsties ne pa jokam. Ar tūkstoti hektāru tagad tiek galā divi kombaini: “John Deere”, kas aprīkots ar 400 zirgspēku motoru un 7,6 metrus platu hederu un “Sampo” (200 zirgspēku motors un 5 metrus plats heders). Uz lauka kombainu tuvumā dežūrē divi no saimniecības četriem “John Deere” traktoriem ar jaunām 16 un 18 tonnu ietilpīgām piekabēm, kuras iegādātas šogad. Sākotnēji vīri pamēģināja izkraut bunkurus gaitā, bet tad nolēma labāk pastāvēt 5-7 minūtes nekā lauzt tehniku — mūspusē lauki tomēr nav līdzeni kā dēlis.

“Pārejam simtprocentīgi uz rietumvalstu tehniku, jo tikai ar to var sasniegt nepieciešamo darba ražīgumu,” turpina A. Viškurs. “Agrāk graudus no lauka transportējām ar “ZIL” un “GAZ” automašīnām. Spējām tik benzīnu liet. Tagad mašīnas neizmantojam, bet tās ir pilnīgā darba kārtībā. Sējumu platības diemžēl nav vienkopus, bet četru pašvaldību teritorijā: Konstantinovas, Svariņu, Ezernieku un Dagdas pagastā. Konstantinovā mums ir lielākās platības — apsēti 562 ha. Arī lielākais lauks vienā gabalā ir šeit — 164 ha, gar kuru vijas lauku ceļš 2,5 km garumā. Tālākie sējumi ir Svariņos — tehniku nākas dzīt kādus 30 kilometrus tālu. Līdz ar to divi traktori var arī nepaspēt pārvadāt graudus, tādā gadījumā iesaistīsim arī autotransportu, lai kombainiem nerastos dīkstāve.”

Paralēli ražas novākšanai saimniecībā rit zemes sagatavošana ziemāju sējai. Šim nolūkam nupat kā iegādāts moderns agregāts: kultivators-dziļ- irdinātājs, kas dabā patiesi atgādina parastu kultivatoru, tikai zobi tam krietni masīvāki un lielāki. Ar to pietiek vienreiz pa lauku nobraukt un uzreiz var sēt. Nevajag art, jo šis agregāts uzirdina zemi 15 cm dziļumā. Tas dos ievērojamu degvielas ekonomiju, ietaupīs līdzekļus citās jomās. Jauno agregātu iemēģināja patiesi smagos apstākļos — laukā, kas atmatā nostāvējis 15 gadus. Aizraujoši vērot, kā milzīgie s-veida zobi burtiski izrauj velēnas, kuras tūlīt pat ar veltņiem sasmalcina un pielīdzina. A. Viškurs: “Nupat kā saņēmām šo zemi lietošanā un nolēmām, ka mēģināsim iztikt bez aršanas. Vienreiz noiesim ar kultivatoru-dziļirdinātāju, nogaidīsim, līdz zāle sažūst, un palaidīsim jauno agregātu pa otram lāgam. Domāju, nekādu problēmu nebūs, varēsim sēt. Esam izmēģinājuši pa rugaini — prieks skatīties, kā tas sastrādā augsni! Protams, tas ir dārgs agregāts, aptuveni 20000 latu. Neskatoties uz to, jauno tehniku esam uzticējuši jaunam puisim, lai viņu ieinteresētu palikt mūsu kolektīvā.

Protams tehnika maksā dārgi, bet citas izejas nav, ja gribam strādāt lielās platībās, kvalitatīvi apstrādāt laukus un laikā novākt ražu. Doma ir izvērst ražošanu līdz 2000 hektāru.”

Daži gan sūdzas, ka rietumvalstu tehnika lūst un ir visādas citas problēmas, bet “Brīvībā”, paldies Dievam, tā strādā labi. “John Deere” traktoriem rit ceturtais gads, vienīgais, ko tiem darīja — veica tehniskās apkopes. “John Deere” kombainam tāpat rit ceturtā sezona, “Sampo” — otrā sezona, pagaidām šeit nezina bēdu. Arī visa graudkopībā un lopkopībā svarīgākā uzkabināmā tehnika saimniecībā ir rietumvalstu ražojuma: sējmašīnas, arkli, rituļpreses, ietinēji, smidzinātājs. Priekšrocības ir acīmredzamas un neapstrīdamas. Eh, ja tāda bijusi kolhozos un sovhozos! Kādus kalnus varētu gāzt, ja, protams, būtu kārtīgi un apzinīgi mehanizatori!

Kadri — šis ir jautājums, kas “Brīvības” vadītāju šodien uztrauc varbūt pat visvairāk. Jaunāki mēs nekļūstam, bet jaunatne neredz laukos perspektīvu. Šodien “Brīvība” nodrošināta ar darbiniekiem. A. Viškurs apgalvo, cepuri nost to priekšā, kuri palikuši un strādā. Ne par vienu nav jāsūdzas, pat ja priekšnieks pats nav uz vietas, ir garantija, ka viss tiks izdarīts nevainojami. Kad ļaudis sāks aiziet pensijā, būs problēmas atrast strādniekus viņu vietā.

“Brīvība” arvien uzticīga arī piena nozarei, kuru, līdzīgi kā graudkopību, pieskaita pie savas darbības pamatnozarēm. Tā kā visu barību fermas iemītniekiem “Brīvība” saražo pati, sākot ar rupjo un beidzot ar kombinēto, tad piena nozare šeit ir ne mazāk veiksmīga, kā graudkopība, turklāt saimniecības kolektīvs tai lielu pateicību parādā. Par to, līdzīgi kā par zirgkopību, kas pamazām atdzimst “Brīvībā”, jau ir cits stāsts.

A. Viškurs: “Piena nozare izvilka mūsu saimniecību no tās bedres, kurā nokļuvām, kad bankrotēja Rēzeknes piena kombināts. Cepuri nost Rīgas piena kombināta vadības priekšā, kas mums uzticējās un piekrita sadarbībai mums vissmagākajā brīdī. Dzīve mums ne vienmēr bija tik salda, kā šodien. Bija pāris gadi, kad gribējās padoties un rokas jau līdz pusei bija paceltas. Bet izturējām.”

Juris ROGA