Uz Londonu mācīties angļu valodu... un ne tikai...

Eiropas reālijas ir tādas, ka bez Dikensa un Šekspīra valodas zināšanām šodien dzīvot kļūst aizvien grūtāk. It īpaši tad, ja tev nācās strādāt starptautiskajā projektā. Kopš 2006. gada Varavīksnes skolā tiek realizēts projekts “Mācies Eiropu!” Semināri, tikšanās, čati, pasākumi... Līdz šim šajās tikšanās un semināros es piedalījos ar kolēģu tulku palīdzību. Visu dzīvi apguvu vācu valodu. Skolā, institūtā... Pašlaik ar to vien ir par maz. Uzzinājis par programmas “Comenius” piedāvājumiem angļu valodas apgūšanā Anglijā, es bez svārstīšanās aizpildīju anketu un sāku gaidīt. Atbilde bija apstiprinoša, un man piešķīra stipendiju.

6. jūlijā kompānijas “RYANAIR” lidmašīna piezemējās Stanstedas lidostā Londonā. Saņēmis bagāžu, es iznācu no lidostas ēkas. Piedzīvojums sākās... Četras nedēļas skolā “Excel English” aizritēja kā četras stundas. Taču... par visu pēc kārtas...

Jau vairāk nekā 20 gadus privātā skola “Excel English” māca ārzemniekiem angļu valodu. Skolas studentu vecums svārstās no 16 līdz 50 gadiem. Ģeogrāfija — visa pasaule. Vecāko klašu audzēkņi, studenti, biznesmeņi, skolotāji, grāmatveži, valsts ierēdņi, ārsti, tālbraucēji šoferi... Visi, kuriem radusies nepieciešamība papildināt angļu valodas zināšanas, cītīgi apgūst to viesmīlīgajā skolā. Man ļoti laimējās, ka es nokļuvu tieši te. Taču to es sapratu nedaudz vēlāk. Kopš paša sākuma man iepatikās, ka šī skola ir pavisam neliela, vienlaikus tā var uzņemt 130 studentu. Sekretāre kaut kādā neaptveramā veidā saprata manu neskaidro, kļūdām un ačgārnībām pilno anglisko valodu un, paņēmusi aiz rokas, aizveda uz skolas ēd- nīcu, kur pulcējās iesācēji mācīties šajā skolā.

Ēdnīcas zālē bija daudz jaunu cilvēku, kuri jautri tērzēja, kā man šķita, vistīrākajā angļu valodā. Pieticīgi apmeties pie viena no tālākajiem galdiem, es ar bažām gaidīju notikumu attīstību. Pēc dažām minūtēm mūs iepazīstināja ar saimnieci un skolas direktori Džūdiju. Jautri sasveicinājusies ar visiem klātesošajiem, direktore pāris vārdos pastāstīja par to, kāda būs mūsu pirmā diena skolā. Ar atvieglojumu es sajutu, ka lieliski saprotu visu, par ko runā Džūdija. (Par to es no visas sirds pateicos Varavīksnes skolas angļu valodas skolotājai Irēnai Bovtramovičai, kura, nerēķinoties ar laiku un nogurumu, divus mēnešus līdz pat manai aizbraukšanai pašaizliedzīgi nodarbojās ar mani, mācot angļu valodu no pašiem pamatiem!). Uzzinājis par to, ka mūs visus gaida tests, lai noteiktu mūsu zināšanu lī- meni, es sāku uztraukties atkal. Testā bija 60 jautājumu. Atbilžu variantu nebija. Vajadzēja vienkārši papildināt teikumus ar iztrūkstošiem vārdiem. Pir- mie desmit jautājumi grūtības nesagādāja. Pēc tam nācās padomāt... Sākot ar trīsdesmito jautājumu, es liku vārdus praktiski uz labu laimi... Pārbaudes otrā daļa — stāstījuma veidošana par nelielu komik- su. Te jau bija sarežģītāk... Sastādījis 5 - 6 neveiklus teikumus, es nodevu savas lapiņas, gaidot bargu, toties taisnīgu spriedumu. Mūs tūdaļ uzaicināja uz pārrunām. Pa vienam. Nosauca manu uzvārdu.

Kabinetā mani gaidīja Vivs. Jautrs, gados jauns cilvēks, kurš stādījās kā skolas direktora vietnieks mācību darbā. Jautri tērzējot, Vivs mēģināja noskaidrot manas sarunvalodas iemaņas. Kā vien varēju, es atbildēju uz viņa jautājumiem. Vivs smaidīja un visu saprata, vai arī izlikās, ka saprot. Pakāpeniski mans uztraukums mazinājās un es diezgan sakarīgi stāstīju par Krāslavu un savu darbu. Vivs uzmanīgi klausījās, brīnījās, šo to precizēja, smējās... Tad, novēlējis veiksmi mācībās, atvadījās. Trīs stundas skolā aizritēja nemanot, pienāca pusdienu pārtraukums. Pēc pusdienām visus jauniesācējus sadalīja trijās grupās. Par katru grupu bija norīkots aizbildnis no skolas darbinieku vidus. Mūsu grupai tā bija sekretāre Monika. Tā pati, kura iepazīstināja mani ar skolu. Monika organizēja mums nelielu ekskursiju. Uz ātru roku paskaidrojusi, kur kas atrodas mūsu rajonā (īru krogi, kinoteātri, veikali, diskotēkas, kafejnīcas, laikrakstu kioski, ofisi, takso- metri, policija, hospitālis utt.), Monika piedāvāja mums visiem nopirkt braukšanas biļeti, jo mēs visi tagad dosimies uz pašu Londonas centru. (Transports Londonā ir šausmīgi dārgs. Ja maksātu par katru braucienu atsevišķi, tad autobusa biļete izmaksātu 2 mārciņas, brauciens metro — pat trīs un vairāk mārciņas, bet ar braukšanas biļeti viss ir divas trīs reizes lētāk). Paklausīgi nopirkuši braukšanas biļetes, mēs ciešā grupā devāmies uz metro.

Metro Londonā ļoti atšķiras no Maskavas vai Pēterburgas metro. Tas ir ļoti vienkāršs, stingri funkcionāls, bez greznām hallēm un rotājumiem. Taču, tāpat kā jebkurš metro, tas ir ērts, ātrs un komfortabls. Līdz pilsētas centram mēs braucām apmēram 10 - 12 minūšu. Tad ļoti ātri un shematiski mums tika parādītas dažas ievērojamākās vietas. Pikadīlija, Trafalgaras laukums, parlaments, tilti... Mēs nepaspējām ne acis pamirkšķināt, kad jau sāka tumst. Monika ātri savāca mūs kopā un ieveda metro. Te viņa piedāvāja mums vairākas iespējas. Tie, kuri gribēja, varēja palikt centrā un turpināt iepazīšanos ar Londonu, pārējie — doties “mājās”. Pirmajai dienai iespaidu bija atliku likām. Es devos atpakaļ uz angļu ģimenes māju, kas uz četrām nedēļām kļuva par manām mājām.

Man ļoti palaimējās arī ar ģimeni. Skola piedāvā visdažādākās dzīvošanas iespējas Londonā. Visvienkāršākais un visērtākais variants, manuprāt, ir dzīvošana ģimenē.

Man gadījās visparastākā angļu ģimene. Saimnieks — taksometra šoferis, saimniece — friziere. Abi ir pensionāri, taču turpina strādāt. Tonijs un Moirina. Mēnesis angļu ģimenē ir nenovērtējama kultūras pieredze. Angļi ir labestīgi, viesmīlīgi, nosvērti cilvēki ar īpašu hu- mora izjūtu, runīgi un zinātkāri. Taču ne jau tas ir galvenais. Angļi ir ļoti taktiski cilvēki! Tieši šī īpašība ir visraksturīgākā angļiem. Mājīgums, laipnie saimnieki, angļu valodas prakse. Viss ir lieliski... Tikai ēdiens... Par angļu virtuves dīvainībām mēs parunāsim vēlāk...

Nākamajā dienā sākās mācības. Es tiku grupā ar viduvējām angļu valodas zināšanām, kas mani patīkami pārsteidza. Divas reizes nedēļā pēc saraksta bija papildnodarbības grupā ar augstāku angļu valodas zināšanu līmeni. Divdesmit viena stunda nedēļā. Divas dienas ar pilnu slodzi no plkst. 9.00 līdz 17.00. Trīs dienas nedēļā ar pusslodzi. Tagad par skolotājiem.

Es esmu sajūsmā par skolas “Excel English” pedagogiem. Mana grupa bija ne pārāk liela — 12 cilvēku. Studenti, daži vecāko klašu audzēkņi. Ungāri, francūži, korejieši, arābi, bulgāri, spāņi, krievi... Absolūti dažādi cilvēki, dažādas intereses, dažādas dzimtās valodas... Taču jau pēc nedēļas mēs sadraudzējāmies, un mūsu atšķirības pārstāja eksistēt. Manas galvenās pedagoģes bija Dženija un Patrīcija. Profesionālās pasniedzējas, kuras strādā skolā jau vairākus desmitus gadu. Viņas nemaz nav līdzīgas. Viņām ir absolūti dažāda pieeja mācīšanai, dažāda metodika... Taču viņas ir vienādi interesantas, labestīgas, prasīgas. Nodarbības ritēja ātri, vienkārši nemanot. Bieži gadījās tā, ka starpbrīdis pienāca tik negaidīti, ka mēs visi lūdzām skolotāju nedaudz aizkavēties, lai pabeigtu vienu vai otru uzdevumu. Kādas metodes? Nekā neparasta. Valodas rotaļas, apspriedes un diskusijas, jautājumu sastādīšana un intervijas, lomu spēles, gramatikas apgūšana, dziedāšana... Visu nemaz neuzskaitīsi. Pēc divām nedēļām tu jau sāc pamanīt, ka veikalu pārdevēji tevi saprot nepārjautājot, ka tūristi, kuri vēršas pie tevis pēc palīdzības, lieliski saprot tavas instrukcijas, ka, ienākot skolā, tu ne tikai sasveicinies ar personālu, bet arī parunā par untumainiem laika apstākļiem, ka tu proti pat pastrīdēties autobusā ar konduktoru, ja nedarbojas kartes magnētiskā ierīce, pierādīt kinoteātra kasē, ka tava studenta apliecība ir visparastākā un tev pienākas arī atlaides. Valoda sāk iekļūt tevī... Kļūst par tavu daļiņu. Mājasdarbu izpildei tev vajag aizvien mazāk laika, lai gan šie uzdevumi ar katru reizi kļūst aizvien sarežģītāki... Ar saimniekiem tu jau runā ne tikai par laiku un sekmēm skolā, bet arī aktīvi apspried Londonas mēra pēdējo rīkojumu... (Londonas iedzīvotāji vienkārši iemīlējušies savā Borisā Džonsonā, kurš agrāk bija tik populārs žurnālists).

Taču četras nedēļas ir pārāk īss laika sprīdis, lai pilnībā apgūtu valodu. Mēnesis pagāja nemanot. Saņemtais skolas sertifikāts mazināja šķiršanās sūrumu. Ceļš uz mājām bija īss. Taču bez patīkamām atmiņām par mācībām, dzīvošanu angļu ģimenē atmiņā uz visiem laikam saglabāsies karaļu pilis, brīnišķīgie muzeji, Šekspīra teātris, mūzikls, šausmu atrakcija un... Londona. Pilsēta, kurai līdzīgas ir visas pasaules lielpilsētas, taču kura nav līdzīga nevienai no pilsētām... Par to pastāstīšu nākamajā reizē.

Andrejs JAKUBOVSKIS