Sibīrijas stāsts ar Dagdas turpinājumu

... Ik gadus Latvijas Universitātes profesore Lidija Leikuma organizē ekspedīcijas uz Sibīriju, kur saglabājušies latgaliešu ciemi. Šogad uzaicinājumu doties tālajā ceļā saņēma arī četri mākslinieciskās pašdarbības dalībnieki — Jānis Platacis, Aivars Klismets no Dagdas, kā arī folkloras jaunrades cienītāja Irēna Muskare, ceturtā bija Ināra Smirnova no Mākoņkalna. Stāsta Jānis Platacis: “Mēs devāmies svinēt Līgosvētkus uz Ačinskas rajonu, kurus organizēja vietējais latgaliešu kultūras centrs. Patīkami pārsteigumi sākās uzreiz. Mēs pieturējām Ačinskas sieviešu klosterī, bet tā pārzine māsa Tatjana izrādījās Sibīrijas latgaliete, tāpēc mūsu delegācija uzreiz izjuta īpašu sirsnīgumu. Otrais pārsteigums: tur mēs iepazināmies ar Sergeju, kurš uz Jāņudienas svinībām Lielajā Ulujā bija ieradies no Novosibirskas. Uzreiz nodibinājās draudzīgas attiecības, un, zinot, ka mūsu jaunais paziņa gatavojas apmeklēt senču dzimteni Latgalē, mēs ielūdzām Sergeju Klovinu uz Dagdu. Tālais ciemiņš atbrauca uz mūsu pilsētu, bet mēs palīdzējām viņam atrast Kloviņu ciemu, no kurienes viņa vectētiņš un vecmāmiņa pirms simts gadiem devās apgūt Sibīriju plašumus.” Vēl viena dīvaina apstākļu sakritība: jau Dagdā Jāņa Platača kabinetā Sergejs iepazinās ar Ināru Vjateri, domes bāriņtiesas sekretāri. Viņas meitas uzvārds ir Kloviņa, acīmredzot viņa un Sergejs ir radinieki, ko arī apstiprināja kopīgais brau-ciens uz Šķeltovas pagastu. Ir arī ceturtā apbrīnojamā sagadīšanās: radi, kuri dzīvo viens no otra tūkstošiem kilometru tālu, ieguvuši vienādas profesijas: abi ir sociālās psiholoģijas speciālisti. Tikai Sergejs beidzis Novosibirskas Valsts pedagoģisko universitāti, bet Ināra beidz studijas Psiholoģijas augstskolas Daugavpils filiālē. Abi aizrāvušies ar grāmatu lasīšanu, un Sergejs atzinās, ka māte tā nosauca dēlu par godu dižajam krievu dzejniekam S. Jeseņinam.

Ar sibīrieti es tikos Dagdā, viņam bija daudz iespaidu no šīs klusās pilsētiņas apmeklējuma un cilvēku sirsnības, ar kuriem Jāņunaktī nodibinājās draudzīgas attiecības. Atšķirībā no daudziem Ivaniem, kuri neatceras radniecību, Sergejs zina savas Latgales saknes. Pēc mātes stāstījuma viņas vecāki Aloizs un Helēna Kloviņi atstāja dzimto sādžu tālajā 1906. gadā, un visu dzīvi izjuta ilgas pēc dzimtenes. Viņi aizbrauca ļoti tālu — uz Jeņisejas upes krastiem, kur tika veidotas latgaliešu apmetnes. Krasnojarskas novadā viņi dzīvoja Vitebkā, bet kaimiņu ciems saucās Kraslavka. Sergeja vecaistēvs bija spēcīgs un strādīgs vīrs, ar savām rokām viņš uzbūvēja māju Vitebkā. Ģimene bija kupla: pieci bērni. Aloizam bija spītīgs raksturs, viņš nevēlējās stāties kolhozā, par ko viņu notiesāja saskaņā ar briesmīgo 58. pantu. Astoņus gadus izsūtījumā viņš izcieta Noriļskā, pilsētā, kas uzcelta uz politisko ieslodzīto kauliem. Taču izdzīvoja. Pēc atgriešanās mājās “tautas ienaidnieka” ģimene bija spiesta pārbraukt uz Hakasiju, kur vectēvs uzcēla vēl vienu māju. Tur arī nodzīvoja līdz vecumdienām, bet nomira 1982. gadā, kad mazdēlam bija tikai 12 gadu. Sergejs piedzima Novosibirskā, taču bērnībā ciemojās pie vectētiņa un vecmāmiņas, tāpēc labi zināja par savām Latgales saknēm un Kloviņu sādžu.

Pirmo reizi kopā ar māti Sergejs apmeklēja Latviju tieši pirms trīsdesmit gadiem, un toreiz sibīrieši viesojās pie radiem Rīgā. Otrais brauciens uz senču dzimteni bija 1990. gadā un, tāpat kā pirmo reizi, Sergejs apmetās pie mātes māsas Alises. Viņš redzēja līksmojošo galvaspilsētu dienā, kad tika proklamēta LR neatkarība. Visu laiku viņš glabāja sirdī sapni sameklēt vectēva sādžu Latgalē, un, lūk, tagad, pēc iepazīšanās ar vienaudžiem no Dagdas, viņa plāniem bija lemts īstenoties.

Vectēva mājas meklējumos kopā ar Sergeju devās Jānis un Aivars, bet vēl Ināra un Sandra Babre, kura pastāstīja redakcijai par apbrīnojamo notikumu. Klo-viņu ciemu atrada bez īpašām grūtībām un tur kopā secināja: māja, kurā vēlāk dzīvoja Ināras vecāki, kādreiz piederēja Sergeja vectētiņam un vecmāmiņai. Bet blakus stāv simtgadīga kļava. Var pieņemt, ka vecais koks atceras sibīrieša senčus, bet uzvārds Kloviņi cēlies no kļavas latgaliskā nosaukuma. Sergejs atzinās, ka sirds viņam pamira tai brīdī, kad ieraudzīja meklēto māju. Pēc Sibīrijas mērauklām Šķeltovas Kloviņi nepretendē uz liela ciema nosaukumu, arī paaudzes ir mainījušās... Bet Izvaltas kapsētas apmeklējums nostiprināja ticību uz iespējamo radniecību.

Ar Sergeju mums bija saruna otrajā dienā pēc vizītes uz senču dzimteni. Viņš bija iespaidu pārpilns, draugi no Dagdas parādīja viesim daudzas Latgales ievērojamākās vietas, zilo ezeru zemi, tajā skaitā arī Aglonas baziliku. Viņš nobaudīja gan slaveno Latvijas alu, gan Latgales sierus, viņam ļoti iepatikās festivāls “Annas Dagdā 2008”.

Piemiņai par šo neaizmirstamo braucienu viņš aizvedīs ģimenei uz tālo Novosibirsku dārgas relikvijas: vectēva kļavas lapas, pie vecās mājas, kas atceras savus pirmo saimniekus, saplūktās jāņuzāles. Sergejs nešaubās, ka vēl ne reizi vien atgriezīsies Latvijā, kur dzīvo viņa radi un radušies lieliski draugi Dagdā, kuri tik sirsnīgi sagaidīja un uzņēma sibīrieti. Pasaule patiešām ir maza!

Aleksejs GONČAROVS